Padijs Hārtlijs, „Dzīvības cena”, Latvijas Mākslas akadēmijas aula, līdz 29. septembrim; „Foetālais valdzinājums”, RSU Anatomijas muzejs, līdz 2023. gada 26. janvārim.

Vieslektore un Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Stella Pelše.

Ārzemju mākslinieku izstādīšanās Rīgā nav pārlieku bieža parādība – piemērotas telpas, finanšu resursi u.c. aspekti nereti izrādās problemātiski. Ar agresorvalstī Krievijā bāzētiem resursiem vērienīgi aizsāktās RIBOCA biennāles nākotne kļuvusi neskaidra, bet var priecāties, ka no 2009. gada krīzes līdz nākamajai izdzīvojis festivāls Survival Kit, kas apskatāms arī šoruden. Arī britu mākslinieka Padija Hārtlija (Paddy Hartley) viesošanās Rīgā ar veselām divām izstādēm ir uzmanības vērta, turklāt no vairākiem skatpunktiem.

PATRONĀŽAS RISKI

Pirmais no tiem saistās ar mākslas patronāžu. Var atcerēties, ka pati ideja par mākslinieku, kas rada vien pašizpausmes dēļ un mēģina iztikt, tās „produktus” izliekot mākslas tirgū, nav īpaši senāka par kādu pusotru gadsimtu. Daudz ilgāku laiku mākslinieki pabijuši baznīcas, galma vai muižniecības dienestā; tā franču karaļa Luija XIV laikā kāds dzejnieks cildināja akadēmiķi Šarlu Lebrēnu (Charles Le Brun, 1619–1690) ar vārdiem: „Tev laimējies piedzimt Luija gadsimtā, viņam bija vajadzīgs gleznotājs, tev – kungs” (François Bournand, Histoire de l’art en France, Paris, 1891, p. 190). Šo patronu lomu padomju posmā groteskā veidā piesavinājās komunistiskā partija, ne visai veiksmīgi mēģinot uzspiest nemitīgām mutācijām pakļauto socreālismu. Arī Rietumu biznesa struktūrām dažkārt vajadzīgs mākslinieks, bet māksliniekam – sponsors, ļaujot bažīties par mākslas darba pārtapšanu PR instrumentā. Kā uzzināms no Hārtlija izstāžu materiāliem, to sponsors ir Šveices farmācijas uzņēmums Roche un pasākumi veltīti firmas 125 gadu jubilejai. Tie jau bijuši skatāmi Bāzeles Tenglī muzejā, kas veltīts kinētiskās mākslas korifejam, pašdestruktīvās mašinērijas konstruktoram Žanam Tenglī (Jean Tinguely, 1925–1991), kā arī Bāzeles Universitātes Farmācijas muzejā. Tagad tie adaptēti Rīgai, tai skaitā arī turpinot iepriekš aizsāktu keramikas sēriju. No vienas puses, attieksme pret šādiem pasūtījuma darbiem var būt neviennozīmīga. No otras, lai arī biznesa un mākslas attiecības var uzlūkot piesardzīgi, nav pamata tajās saskatīt vienīgi reklāmu. Mākslas darba tapšanas apstākļi un pasūtījuma aspekts ir paturami prātā, bet tie neatceļ paša objekta intelektuālo un emocionālo potenciālu – vai arī tā iztrūkumu.

NO LIETIŠĶĀS LĪDZ LAIKMETĪGAJAI MĀKSLAI

Cits zīmīgs fakts – Hārtlijs pēc izglītības ir keramiķis, kas izgaismo zināmu evolūcijas trajektoriju, raksturīgu gan Latvijas, gan ticami daudz plašāka areāla mākslai. Keramika, kas gadsimtiem bijusi galvenokārt trauku producēšanas joma, nodrošinot sadzīves vajadzības visos sabiedrības slāņos, jau padomju Latvijā sāka transformēties lielākoties abstraktas tēlniecības virzienā. Viens no spilgtākajiem piemēriem – Pētera Martinsona (1931–2013) ģeometrizēto konstrukciju skulptūras.  Savukārt dueta Skuja Braden barokāli bezkaunīgās rotaļas ar dažādām ķermeniskām, cilvēciskām, dzīvnieciskām vai mitoloģiskām formām, kas šogad pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē, atklāj keramikas laikmetīgo arsenālu.

Hārtlija objektu zinātniskā ievirze tematiski nedaudz sasaucas ar Rasas un Raita Šmitu iekopto jauno mediju „lauciņu” vai, piemēram, atsevišķiem Ginta Gabrāna projektiem. Tā var salīdzināt skaistumkopšanas industrijas apspēli Hārtlija „gorgoniskajā” spogulī Looking Class ar Gabrāna darbiem ekspozīcijā „Paraspoguļi” 2007. gada Venēcijas biennālē. Tīri vizuāli Hārtlija objektos nevar nepamanīt arī Marsela Dišāna (Marcel Duchamp, 1887–1968) redīmeidu tradīcijas atbalsis. Var šķist, ka nekā īpaši „lietišķa” šajā keramikas komponentā vairs nav palicis, tai kļūstot vien par materiālu līdzās daudziem citiem materiāliem. Tomēr objekta darināšanas aspekts paliek – runa nav par vienkārši „atrastiem” un nedaudz pārveidotiem, bet rūpīgi un darbietilpīgi izgatavotiem priekšmetiem.

MĀKSLAS DARBS UN KOMENTĀRS

Šādi tika nosaukta 2001. gadā Rīgā sarīkota konference, pēc kuras izdotā rakstu krājuma ievadā sacīts: „..mākslas darba un komentāra mijiedarbība īpaši aktuāla kļūst mūsdienās. Pirmkārt, mūsdienu māksla vairs nebalstās uz kādu vairāk vai mazāk universālu tekstu vai simbolu kopumu” (Atis Svece, priekšvārds, Estētikas burtnīcas nr. 2: Mākslas darbs un komentārs, Rīga: Latvijas Estētikas asociācija, 2001, 4. lpp.). Hārtlija gadījums labi ilustrē šo komentāra lomas pieaugumu.  Piemēram, darbs The End...to be continued ar bēru urnās saspraustajām medicīniskajām adatām, atgādinot ežiem līdzīgas vāzītes, tik tiešām bez apraksta „nedarbojas” iecerētajā virzienā. Bet kopā ar to vēstījums ir gana spēcīgs, vizualizējot centienus palīdzēt, kad tas vairs nav iespējams. Jautājums, ko šis darbs aktualizē – kur ir robeža, pēc kuras dzīvības uzturēšana kļūst tikai par ciešanām – nav īpaši ērts un publiskā telpā mēdz ātri noklust. Bet skatītājam vismaz tiek dota iespēja individuālai refleksijai.

Bez komentāra teju neuztverami ir arī vairāki citi darbi – kā porcelāna plaukstas Consequence, vai pasjansa dēlis ar pulksteņu detaļām Make my move for me, will you, my Love, kas atsaucas uz Pirmajā pasaules karā ievainota britu karavīra likteni un sejas atjaunošanas operācijām. Skaidrojumus pieprasa arī šķietami universālāk mērķēti darbi; tā keramikas objekti ILL Communication iecerēti kā digitālo ierīču ikonas, kritizējot interneta veicināto zinātnes sagrozīšanu. Tiesa, šai gadījumā arī apraksts pārāk daudz nelīdz un atpazīt aprakstītās ikonas īpaši neizdevās. Tas raisa aizdomas, ka dažkārt varbūt sākts no „vajadzīgas” (sponsora piedāvātas?) tēmas, kuras iemiesojums materiālā drīzāk atgādina kaut ko pilnīgi citu – kādas nezināmas okeāna dzīļu vai ārpuszemes dzīvības formas. Arī daudzkāršotais aptieciņas svaru komplekts The Infinity Balance kā refleksija par kontracepcijas tablešu efektiem ir tik ļoti atkarīgs no skaidrojuma, ka to ielasīt darbā var tikai ar jūtamu piepūli. 

 Ruletes ripas un laboratorijas centrifūgas sintēze (You Can have Any Colour As Long as it’s Blue) savukārt jau daudz uzskatāmāk vizualizē gēnu rediģēšanas tēmu, proti, lai „novērstu nejaušības elementu bērnu radīšanā” („Padijs Hārtlijs: Dzīvības cena” [buklets], Editiones Roche, 2022, 23. lpp.). Kā noprotams, autora attieksme pret šādu iespēju ir visai pozitīva, ļaujot spekulēt par sponsora iestrāžu atbalstīšanu šai laukā un atcerēties antiutopiskās literatūras klasiku, piemēram, Oldesa Hakslija „Diženo jauno pasauli” (1932) ar tās gēnu inženierijas produktiem – cilvēkiem-skrūvītēm totalitārā hierarhijā. Tomēr šādu manipulāciju ieguvumi varētu atsvērt iespējamās briesmas; arī kategorisks noliegums, piemēram, ģenētiski modificētu augu segmentā, brīžiem vairāk sasaucas ar murgainām sazvērestības teorijām, nevis racionāliem apsvērumiem.

Vienlaikus daudz ko ir iespējams vismaz daļēji uztvert arī tīri vizuāli. Tā darbs Splint, kas veidots no metāliskām locītavu protezēšanas detaļām, diezgan nojaušami atgādina krucifiksu, un šī reliģiskā alūzija izrādās pareiza – šoreiz tieši tāpēc, ka izmantots universāls simbols. Arī no medikamentiem veidotie rožukroņi (Rosary I–II) ļauj iedomāties par atkarības problēmām un tableti kā ikdienas sastāvdaļu un pielūgsmes objektu. Tāpat darbs OnLine ar medikamentu kapsulām piekarinātajiem makšķerāķiem vedina domāt par pircējiem kā lētticīgām zivtiņām, kas „uzķeras”.

Keramikas hidra ar adatu mēlēm savukārt mākslas vēsturi studējušajiem varētu atgādināt gana daudz klasisko mākslas darbu, kuros grieķu varonis Hērakls tiek galā ar daudzgalvaino jūras briesmoni. Skaidrojums gan ir komplicētāks un saistīts ar aktuālo situāciju. Darbs ar garo nosaukumu HypoTrypanoPharmAlethephobia or: The Frustration of the Virologist atsaucas uz četrām fobijām, kas ir hipohondrija (pārmērīgas bažas par savu veselību), tripanofobija (bailes no adatām), farmakofobija (bailes no medikamentiem) un aletofobija (bailes no nepilnības), kā arī vakcīnu izstrādātāju vilšanos par antivakseru aktivitātēm.  

Fantastiski darbietilpīgs process, ko var aplūkot arī izstādē demonstrētā video, savukārt ir pamatā darbam Papaer Rhoeas (Poppy), veidojot magoņu ziedus – Pirmā pasaules kara upuru simbolus – no jēra sirds audiem. Rezultātā objekts nav tas, pēc kā tas izskatās, ļaujot šādu acumirklīga iespaida kļūdainību izvērst arī uz plašāku parādību spektru.

INTERVENCE MUZEJĀ

Otra izstāde „Foetālais valdzinājums” ir piemērs intervencei esošā muzeja ekspozīcijā, kas ir pasaulē gana populāra un reizēm izmēģināta arī Latvijā. Piemēram, Frančeskas Kirkes izstāde „Trauslums”, kas iemājoja mākslas muzejā „Rīgas Birža” (2020). Pirms tam šai pašā muzejā jau bija izvietots arī Laikmetīgās mākslas centra organizētais starpdisciplinārais projekts „Kopīgā vēsture” (2018). Ja Kirke vairākus īstos eksponātus aizvietoja ar jauniem, it kā līdzīgiem, bet tādiem, kuros ieviestas mulsinošas izmaiņas, tad Hārtlija draiskulīgie keramikas foetey boys Anatomijas muzejā nemaina ekspozīciju, bet dzīvojas tajā, dažkārt mēģinot eksponātus pastumt („Grūstītāji”) vai atvēzējoties mēģinājumam kādu no tiem sašķaidīt („Siržu lauzējs”). Netrūkst arī dažādu kultūras atsauču, kā Leonardo da Vinči „Vitrūvija cilvēka” pārfrazējums The Foetruvian Man vai radījums ar melno pīpi – „Veltījums sirreālisma gleznotājam Renē Magritam un karnevāla māksliniekam Alfrēdam Langevinam”, ietverot franču sentenci Ceci n’est pa un foetus. Protams, pārfrazējot Magrita hrestomātisko darbu ar pīpes attēlu un uzrakstu „Šī nav pīpe”. Foetālo būtņu pulkā ir milzums visdažādāko mutāciju, asociējoties gan ar Siāmas dvīņu fenomenu, gan daudzrokainām un daudzkājainām hinduistu dievībām. Katrā ziņā pētīt šos radījumus un to saspēli ar konkrētajiem anatomijas eksponātiem prasa zināmu laiku un iedziļināšanos, bet tas ir arī labs iemesls apskatīt šo muzeju, kas medicīnu nestudējušajiem visdrīzāk nebūs īpaši pazīstams.

Kopumā izstādēs skartās tēmas un arī izteiksmes līdzekļi Latvijas skatītājiem varētu būt pietiekams jaunatklājums, lai paplašinātu priekšstatus par vizuālās mākslas formām un uzdevumiem. Arī jautājumu rosināšanu bez īpaši skaidrām atbildēm iespējams uzskatīt par ieguvumu un pamudinājumu padomāt pašiem.