MĀKSLA, KAS SAGĀDĀ PRIEKU. RECENZIJA PAR DIVĀM PADIJA HĀRTLIJA IZSTĀDĒM
Kuratore un Latvijas Mākslas akadēmijas vieslektore Auguste Petre aplūko izstādes "Dzīvības cena" un "Foetālais valdzinājums".
Dzīve, dzīvība un dzīvošana. Trīs tik līdzīgi vārdi, starp kuru nozīmēm tomēr pastāv ievērojamas atšķirības. Dzīve kā laika nogrieznis, konteksts, kuru ļauts piedzīvot nonākot uz pasaules. Dzīvība - eksistence, dvēseliskā puse, kura nav atraujama no fiziskuma, taču vienlaikus neliecina par to. Dzīvošana, savukārt, varētu būt dzīvības izmantojums dzīves laikā. Izvēle, par to kā pavadīt savu laiku, kā izmantot savu ķermeni un, kādas domas domāt. Uz šādām idejām vedina divas britu mākslinieka Padija Hārtlija (Paddy Hartley) darbu ekspozīcijas Rīgā - "Foetālais valdzinājums" Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā un "Dzīvības cena" Latvijas Mākslas akadēmijas aulā.
Hārtlijs darbojas ar dažādiem medijiem, tostarp keramiku, instalāciju un digitālajām kompozīcijām, un savos darbos bieži akcentē medicīnisku jautājumu izpēti (piemēram, pacienta un ārstējošā fizisko pieredzi), kā arī atmiņu kultūru. Abu šo tēmu sintēzē mākslinieks tiecas radīt vizuālu saikni un izpratni par cilvēku. Lai gan Rīgā skatāmās izstādes it kā nav savstarpēji saistītas, tomēr pastarpināti tās abas pievēršas zinātnes un medicīnas ietekmei uz sabiedrību, šo abu pušu interakcijām. Izstāžu ietvaros iespējams uzdot jautājumus par medicīnas aktualitāti ikdienas dzīvē un to, kādos brīžos šiem jautājumiem pievēršam uzmanību. Piemēram, vai par rutīnu kļuvusi dažādu vitamīnu iedzeršana pie brokastīm? Ar kādām metodēm mēs ārstējam visparastākās iesnas? Cik būtiska ir vidējās ķermeņa temperatūras uzturēšana "normas robežās"? Kontekstuāli (un tas, kā noprotams, māksliniekam darbu radīšanas un izstādīšanas procesā ir ļoti nozīmīgs faktors), medicīnas jautājumu vispārināšana un iezagšanās sociālajā nozarē saistās ar bīstamu vīrusu izplatību, arī neseno Covid-19 pandēmiju, kuras liktenis vēl pagaidām nosakāms tikai provizoriski. Nesenajā pagātnē šī ir visskaidrāk atminamā konfliktsituācija, kurā iesaistīta gan medicīna, gan sabiedrība. Izejot ārpus rāmjiem, jautājums par vakcinēšanos pārtapa jautājumā par izdzīvošanu, cilvēktiesībām un brīvo gribu. Jautājumā par to, vai sabiedrība mūsdienās spēj domāt kolektīvi. Tomēr, nenovirzoties no tēmas, Padija Hārtlija māksla, lai arī asociējama ar sociāliem naratīviem, primāri iedarbojas vizuāli estētiski un konstruktīvi.
"Dzīvības cena" ir zināmā mērā retrospektīva ekspozīcija, kas uz Rīgu atceļojusi no Bāzeles. Šie darbi, kuros Hārtlijs atšķirīgos izteiksmes līdzekļos (keramika, digitāli attēli) komentē medicīnas un cilvēka dzīves (dzīvības, dzīvošanas) attiecības, tapuši par godu Šveices farmācijas uzņēmuma F. Goffman-La Roche 125 gadu jubilejai un pagājušajā gadā bija skatāmi Tinguely muzejā. Izstādes centrālā tēma - dzīvības cena - iedvesmota no farmācijas uzņēmuma simpozija "Dzīves izaicinājums" (The Challenge of Life). Šajās keramikas objektu grupās asprātīgi, provokatīvi un izjusti smalki izspēlēti ārstēšanas un dzīvības dažādie modeļi. Kaut arī trāpīgais izstādes nosaukums aicina uz eksistenciālām pārdomām, izvērtēt nāves un fiziskas klātesamības trajektoriju, paši darbi konceptuāli vēstī caur vieglumu. Uztvert savu ķermeni plašāk nekā tikai fizisku konstrukciju. Turklāt, apjaust to arī ārpus simboliskajām un jutekliskajām kategorijām, pievēršoties faktiskai organisma estētikai. Izstādē Latvijas Mākslas akadēmijas aulā ir īpaša noskaņa, par ko jāpateicas telpas specifikai un, jo īpaši, gaismai, kas saudzīgā frekvencē mijiedarbojas ar katru no darbiem. Jūtīgā veidā Hārtlija darbi pieskaras ārstēšanās vēsturei un tam, ar kādam sekām jāsadzīvo pašārstēšanās laikmetā. Vai dzīvības cena tiek maksāta skaitliskā izteiksmē - par nodzīvotajiem gadiem - vai tomēr, par dzīves pilnvērtību un nodzīvoto gadu kvalitāti?
Savukārt Anatomijas muzejā skatāmais "Foetālais valdzinājums" ir cita veida formas un arī koncepta stāsts. Izstādi kopumā veido gan vairāki desmiti no Padija Hārtlija Skotijas darbnīcas atceļojuši darbi, gan arī speciāli šai izstādei radīta keramikas darbu sērija "Foetey Boys". Aptuveni simts keramiskas miniatūras skulptūras iejaukušās muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, izvietojušās starp formalīnā iemērktiem iekšējiem orgāniem un kauliem, tetovētas ādas paraugiem, anomālijām un normalitātēm. Mākslinieka ekspresīvie Foeti (The Foets) šķiet gluži kā dzīvas intervences, kas vitrīnās skatāmo organiski papildina - pareizāk sakot, organiski izjauc ierasto skatīšanās kārtību. Izstādes vēstījums - katra cilvēka ķermenis ir atšķirīgs un identiskas atkārtošanās nepastāv - attaisnojas pats par sevi. Anatomijas muzeja kolekcijas priekšmetu un Padija Hārtlija Foetu "kopābūšana" aiz stikla vitrīnām šķiet tik pašsaprotama, un liek aizdomāties par ķermeņa uzbūves unikalitāti. It kā trauslie keramikas objekti liekas piepildīti enerģijas, viņu nešpetnās sejas izteiksmes un ķermeņa valoda burtiski brīdina, ka šī māksla dzīvo savu, mākslinieka iedvestu dzīvi. Atšķirībā no izstādes "Dzīvības cena", kas caur vienotu ekspozīciju liek pievērst uzmanību atsevišķām medicīnas un cilvēka dzīves attiecību paradigmām, "Foetālajā valdzinājumā" darbu autors izspēlējis citādu, induktīvu scenāriju. Padijs Hārtlijs sacījis, ka lielu nozīmi viņš piešķir darbu nosaukumiem, iedvesmas avotiem. Tas lieliski manāms arī Anatomijas muzeja izstādē, kur par vienu no bāzes stāstiem darbu tapšanā izmantots Katerīnas Danas 1989. gada romāns "Geek Love". Mūsdienīgā pasaka par ceļojošu karnevālu - vīru, sievu un viņu bērniem - ietver arī šīs ekspozīcijas galveno domu, ka atšķirīgais patiesībā ir norma.
Kādā intervijā Padijs Hārtlijs sacījis, ka, viņaprāt, mākslas darbam ir jāsagādā prieks. Lai gan abas Rīgā aplūkojamās izstādes pieskaras būtīskiem, ar dzīves pamatvērtībām saistītiem jautājumiem, tās nav nogurdinošas, bet viennozīmīgi sniedz arī prieku. Ne tikai konceptuālā un saturiski pārdomātā aspektā, bet arī vizuālā gandarījuma dēļ. Īpaši uzrunājoša ir Hārtlija spēja darboties ar keramiku, pierādot to, ka tas ir absolūti laikmetīgs mākslas medijs, taču tikpat būtiska ir viņa kā mākslinieka ilgstošā interese par kādu tēmu un tās pilnīgu izpēti.