Mākslas zinātnes nodaļas studentes Jana Babičeva un Liberta Stoma izjautā Florences biennāles balvas ieguvēju – gleznotāju Vitu Lukstiņu

Pagājušajā nedēļā Latviju sasniedza ziņa, ka latviešu māksliniece Vita Lukstiņa ieguvusi galveno balvu prestižajā Florences biennālē. Florences biennāle ir lielākā laikmetīgās mākslas skate Florencē, Itālijā. Reizi divos gados starptautiska mākslas zinātnieku, vēsturnieku un kritiķu žūrija izvēlas un apbalvo labākos māksliniekus 12 kategorijās. Šogad  biennāle bija veltīta Leonardo da Vinči, pieminot viņa nāves 500 gadadienu, un vislielāko atzinību izpelnījās Vitas Lukstiņas glezna “Perfektā mīlestība” .

Pastāstiet, cik ilgi jūs gleznojat un kur esat mācījusies?

Savu bērnību esmu pavadījusi Krievijā, kur arī gāju mākslas skolā. Mans vectēvs pamanījis, ka man ir talants, tāpēc vecāki nolēma, ka šis talants jāattīsta. Vēlāk nokļuvu Latvijā. Tie bija padomju laiki ap 1986. gadu.
Uzreiz pēc skolas absolvēšanas neiestājos LMA, nobijos no konkurences un likās, ka mani darbi nav pietiekami spēcīgi. Tāpēc iestājos Latvijas Universitātē pedagoģijas fakultātē, mācījos par zīmēšanas skolotāju. Vēlāk nolēmu apmeklēt sagatavošanās kursus LMA, jo vēlējos stāties uz gleznotājiem, bet mani nepielaida pie eksāmeniem. Pārgāju uz pedagogiem neklātienē Mākslas akadēmijā un 1993. gadā absolvēju. Vairāk nekā 20 gadus gleznošana tika aizmirsta, gleznoju tikai pēc pasūtījumiem uz sienām. Vēlāk, strādājot par apkopēju Stradiņa slimnīcā, sapratu, ka tomēr vēlos atgriezties mākslā, tāpēc 2016. gadā iestājos LMA maģistros glezniecības nodaļā.

2018. gadā absolvējāt Latvijas Mākslas akadēmiju un ieguvāt maģistra grādu glezniecībā. Kāds bija diplomdarba “Perfect love” jeb “Perfektā mīlestība” tapšanas process?

Sākotnēji vispār biju ieplānojusi gleznot četrus portretus, tomēr vienu dienu ieraudzīju šo fotogrāfiju ar bērniem, un tā mani pārņēma. Biju pārsteigta uzzinot, ka šī bilde uzņemta gulaga nometnē. Izjūtu lielu empātiju pret visiem gulaga upuriem un cilvēkiem, kuri ar to saskārās, tāpēc sapratu, ka man tas ir jāglezno. No skolas laikiem neko daudz nezināju par gulagu, bet lasīju par vācu koncentrācijas nometnēm. Kā teicis krievu rakstnieks Viktors Astafjevs: “Mums jāzina patiesība, lai tas vairs neatkārtotos”. Es gribēju zināt par to vairāk, man sirdī ielikta “tāda kā” mīlestība pret šiem cilvēkiem, pret tiem, kas cieta Sarkanajā terorā.

Darbs sevī apvieno bērnu fotogrāfiju un Leonardo da Vinči fresku “Svētais vakarēdiens”. Kā atradāt šo kombināciju?

Bērniņi sēž pie gara galda, kas atgādina Svēto vakarēdienu, tāpēc nolēmu, ka tur iesēdināšu arī Jēzu. Nebija šaubu, ka izvēlēšos tieši Leonardo da Vinči, un saliku visu kopā. Manam diplomdarba vadītājām Ivaram Heinrihsonam ļoti patika šī doma un viņš mani atbalstīja. Darbs nav veltīts tikai attēlotajiem bērniņiem, bet gan Sarkanā terora upuriem. Un patiesībā mums visiem. Visi ir aicināti pie galda, lai kļūtu par ģimeni un saņemtu šo svēto ēdienu.

Kā tapa šis darbs ?

Izmantoju palielinātu bērnu fotogrāfiju un no grāmatas ieskenētu Leonardo da Vinči freskas gleznas fragmentu. Sākotnēji fotogrāfijas daļu domāju atstāt melnbaltu, tas it kā raksturotu to skarbo laiku, tomēr gleznojot redzēju arī krāsas, kas bija visai pārdabiski man par pārsteigumu. Puisīši gan sanākuši bez maz vai dažādos stilos, katrs kā persona.

Kā izvēlējāties darba nosaukumu?

Kādu dienu, braucot ar mašīnu, klausījos kristīgo mūziku un vienā no dziesmām saklausīju vārdus Perfect love. Sapratu, ka šis noteikti būs gleznas nosaukums. Un perfektā mīlestība man neasociējās ar mīlestību starp vīrieti un sievieti, bet gan Dieva mīlestību uz cilvēku.

Kā nonācāt Florences mākslas biennālē?

Es vienkārši redzu, ka „tur augšā viss ir pierakstīts” un tāpat nekas nenotiek. 2018. gada oktobrī izveidoju savu mājas lapu, kurā publicēti daudzi mani jaunie darbi, tai skaitā “Perfektā mīlestība”. Un 2018. gada 7. novembrī saņēmu e-pastu no biennāles organizatoriem ar aicinājumu tajā piedalīties, jo viņiem ļoti patīk mans darbs un tas atbilst šī gada biennāles tēmai, kura veltīta Leonardo da Vinči 500. miršanas gadadienai.
Biju ļoti satraukta, jo kaut kas tāds manā dzīvē notika pirmo reizi. Kad saņēmu vēstuli, pat nevarēju to izlasīt, trīcēja rokas, tāpēc lūdzu tēti to izdarīt manā vietā. Visu laiku domāju, vai tas viss ir pa īstam, vai tiešām tas notiek ar mani.

Kā gatavojāties biennālei? Vai bija kādas grūtības?

Pēc vēstules saņemšanas uzreiz viņiem nosūtīju visu nepieciešamo un pretī saņēmu lielu daudzumu ar parakstāmiem papīriem. Lielākās grūtības man sagādāja izmaksas, dalības maksa bija ļoti augsta.
Neizdevās iegūt finansējumu no Kultūrkapitāla fonda, kā arī neizdevās atrast sponsorus.  Tāpēc gribu izteikt vislielāko pateicību savam tētim par viņa atbalstu un ticību man. Bez viņa nekas nebūtu noticis. Arī itāļi man iedeva grantu - ļoti lielu atlaidi dalības maksai.

Vai, dodoties uz biennāli, bija doma vai nojausma par uzvaru?

Sākumā tā nešķita. Biju priecīga, ka vispār piedalīšos. Mana draudzene gan jau no sākta gala teica, ka es noteikti iegūšu galveno balvu. Pēc uzvaras tieši viņa sazinājās ar Latvijas medijiem un pavēstīja viņiem par manu uzvaru.

Vai latviešu mākslinieki iepriekš ir piedalījušies Florences biennālē?

Šķiet, ka biennāles pastāvēšanas vēsturē esmu vienīgā Latvijas māksliniece. 

Kāds ir jau iekārojis darbu savai kolekcijai?

Bija piedāvājumi no privātpersonām, bet es uzskatu, ka darbam nav jāatrodas privātmājā pie itāļiem, bet gan kādā publiskā vietā. Gleznas satura dēļ.

Vai pēc izstādes Florencē darbu ir paredzēts eksponēt kur citur? Vai Latvijā tas būs apskatāms?

Uz doto brīdi gaidu piedāvājumus. Pēc biennāles nāk dažādi piedāvājumi, galeristi un citi cilvēki atrod mani no dažādām valstīm. Vispirms jau Lūznavas muiža pie Rēzeknes piedāvāja veidot personālizstādi, savukārt 13. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiks atklāta mākslas izstāde “Drosme būt”, kur būs apskatāmi 2 mani darbi.