Mākslas zinātnes nodaļas studentes Ināras Bulas recenzija par Andreja Ostašova izstādi Minskā, Baltkrievijā, 26/09-13/10/2019

Minska – kontrastu pilsēta, kurā hipsteru kultūra bulvāros saduras ar sociālistisko reālismu un mūsdienu arhitektūru. Tieši šādā neordinārā vietā 26. septembrī mākslinieka Mihaila Savicka galerijā atklāta tēlnieka Andreja Ostašova (Андрей Осташов) neparastā personālizstāde “Mīnotaura noslēpums” (“Тайна Минотавра”).

Andrejs Ostašovs dzimis 1970. gada 26. oktobrī Lidā, Baltkrievijā. Studējis Baltkrievijas Valsts mākslas akadēmijā. Kā izcils savas paaudzes mākslinieks saņēmis vairākus Baltkrievijas valsts apbalvojumus un līdz šim sarīkojis vairākas personālizstādes ne tikai Baltkrievijā, bet arī Maskavā un Montekarlo. Pārsvarā strādā bronzā un akmenī, taču viņam nav svešas arī grafikas tehnikas, zīmējumi un plakāti.

Meklējot izstādes norises vietu, nākas ieiet renovētā klasicisma stila ēkā, acīs griežas pliekani salkans 19.gs. interjera atdarinājums un nekas neliecina par noslēpuma atklāsmi. Turpinot meklējumus, skatītājs nonāk līdz melniem paneļiem, kur par izstādes esamību liecina tikai plakāts. Panelis kā robežšķirtne sadala iedomāto realitāti un fantāzijas pasauli, ko šķērsojot, skatītāja acīm paveras mitoloģiskas spekulācijas dzīves labirintos. Nevilšus nākas domāt par to, kur un vai ir iespējams novilkt robežu starp dzīvi un mītu. Vai radot mītus, cilvēce nemēģina risināt dzīves uzdotos un cilvēka neatrisinātos jautājumus par cilvēciskās un dzīvnieciskās dabas esamību? Kāda ir cilvēka loma kosmogoniskajā pasaulē un kas notiek pēc ķermeniskās dzīves beigām?

Izstādes autora iemīļotais tēls ir sieviete, sievietes izpausmes: sieviete kā jūras stihija, sieviete – māte, sieviete – kareivis. Jo dziļāk cilvēks aizklīst mītiskajā dzīves labirintā, jo vairāk attālinās no iedomātās patiesības, un katrā labirinta kambarī uznirst arvien jaunas spekulācijas par sievietes prāta, sajūtu un lomu stāvokļiem. Autors ataino dažādus sieviešu emocionālos un psiholoģiskos tipus. Trīs grācijas kā tādas Gorgonas stāv ar čūskām matos, kas viltīgi savijušās nogaidošā pozā. Vai tieši otrādi – sieviete meditācijas, klusuma brīdī sastingusi. Brīdī, kad būtu jāsaņem prāta apskaidrība, savienojoties ar ko mistisku un pārcilvēcīgu, no viņas galvas šaujas šņācošas čūskas, izstarojot agresiju. Un tad pilnīgs miers un harmonija skatītājam tiek nodota no jūras pērles. Visus tēlus apvieno sievietes mātišķā daba, auglīgais klēpis, kas ir pāri visam.

Tomēr mākslinieks filozofiskām un eksistenciālām tēmām pieiet ar vieglumu, spēlējoties ar mīta sižetu, vispārzināmām sievietes kā tēla īpašībām un kāda konkrēta brīža emocijām. Visus sieviešu tēlus vieno viens objekts – lācītis. Lācītis, kas skarbās un dziļās atklāsmes padara zināmā mērā mīļas un pieņemamas. Lācītis – bērnišķais aspekts, kas mīt katrā cilvēkā. Sieviete meditatīvā pozā sēž uz cinīša, ko stutē četri mazi lāči. Vai iespējams, ka tas simbolizē mātišķumu?

Izstādes koncepts kopumā ir izstrādāts veiksmīgi, tomēr skatītājam sajūtas nojauc labirinta imitācija no neskaidra augstuma melnajām skaidu plates planšetēm. Tās atklāj nepievilcīgo griestu dizainu, kas no konkrēta skatupunkta izskatās pavisam atbaidošs, tādējādi skatītāju, kas apveltīts ar daudzmaz kritisku domāšanu un dizaina izjūtu, samulsina un “izsit no līdzsvara”. Iespējams, ka tāda arī ir bijusi tā pamatdoma – sākumā izraisīt neviennozīmīgu vērtējumu par iekārtojumu, bet, ejot tālāk, izstādes apmeklētājs līdz ar katru nākamo objektu tiek konfrontēts ar savām emocijām, pieredzi un izpratni par pasaules procesiem.

Tieši šī izstādes scenogrāfija pierāda teiciena “labāk mazāk nekā par daudz” patiesību – lakoniski melno paneļu un grīdas seguma krāsa, kas eksponēta divos dažādos savstarpēji saderīgos toņos, lieliski izceļ skulptūras, pasvītrojot to smalkumu un graciozitāti. Melnā telpa rada kosmosa, izplatījuma iespaidu, kur kā planētas ir izvietoti objekti, kas riņķo pa savu orbītu, cīnoties ar savām domām.

Šo rindu autorei izstāde šķita kā neliels svaiga gaisa malks iepriekš redzētajā un nedaudz paredzamajā tik svešādajā pilsētā. Liels mīnuss ir izstāžu telpas izvēle, jo nākas izbrāzties cauri visai slikti renovētajai klasicisma stila muižai, lai vienā no tās spārniem atrastu izstādi, kas iepakota gluži kā kastītē. Andreja Ostašova plastiskie un smalki veidotie tēlniecības darbi spēcīgāk iedarbotos uz apmeklētāju, ja būtu eksponēti kādā no mākslas galerijām Minskas centrā. Kādā galerijā, kas ir iekārtota mūsdienīgi un kurā acīs neduras deviņdesmito gadu ofisa griestu segums vai neaizklātas spīdīgas trubas, un kura ir pieejamāka plašākai publikai. Bet vai tad izstāde nezaudētu savu īpašo šarmu?