Izstāde “PROPAGANDAS EFEKTS: plakāts Padomju Latvijā kā aizmirstais fenomens” skatāma Rīgā, Vāgnera ielā 3,  LMA eksperimentālajā mākslas telpā PILOT, 23.02.-20.04.2023. 

Raksta autore: LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares 2. kursa studente Maira Jordane

Pēc divu gadu pārtraukuma ir atjaunota tradīcija – LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares bakalaura pēdējā kursa studenti kopīgi veido izstādi par pašu izvēlētu tēmu. Šogad tā ir četru studenšu: Laimas Dūdas, Montas Ginteres, Zandas Kagaines un Ineses Gāteres kopdarbs, par kurā iegūto pieredzi gribēju uzzināt vairāk.  Mēs esam vienas nozares studentes, tāpēc jau iepriekš esam tikušās dažādās konferencēs, studentu organizētās ekskursijās uz Poliju un Igauniju un kopīgos katedras rīkotos pasākumos. Tiekos ar visām četrām izstādes kuratorēm dienu pēc atbildīgā kvalifikācijas eksāmena kārtošanas, tāpēc satieku viņas laimīgas un mazliet sagurušas gan pēc izstādes sagatavošanas un iekārtošanas darbiem, gan pēc pirmseksāmena sasprindzinājuma. Visas eksāmenu nokārtojušas ļoti labi, tāpēc saruna risinās priecīgā čalu gaisotnē, neskatoties uz to, ka izstādes tēma ir nopietna, varētu teikt – smaga.

Meitenes uzsver, ka izstādes organizēšana ir saistīta ne tikai ar darbu atlasi, bet arī finansējuma meklēšanu, ar izstādes scenogrāfa – dizainera iesaistīšanu, ar sadarbību, piesaistot apgaismojuma speciālistu un strādniekus, kuri krāso, skrūvē un veic citus nepieciešamos darbus. Izstādes rīkošanā piedalījās vesela komanda: četras studentes meklēja saturu, ar ko telpu piepildīt, bet vizuālo identitāti un izstādes scenogrāfiju veidoja mākslinieks Aleksejs Beļeckis. Viņš izdomāja, kā plakātus nevis vienkārši izlikt pie sienām, bet vizuāli sakārtot četrās oāzēs, jo katra no studentēm pētīja savu izvēlēto laika periodu, ļaujot arī plauktiem reflektēt par arhīvos atrastajiem materiāliem. Viņa ideja bijusi arī meklēt un iekļaut nedaudzos pierādījumus par kluso, apspiesto un vajāto pretpropagandas disidentisko kustību. Topošās mākslas zinātnieces atzīst, ka cilvēki, par kuru pretdarbību šeit ir iespēja uzzināt, patiesībā bija varoņi, jo tas, ko viņi darīja, eksistenciāli apdraudēja viņu drošību padomijā un karjeru. Tie ir cilvēki, kuru uzskati un vērtības bija atšķirīgi no oficiālās valsts politikas. Zīmīgi, ka izstādes atklāšana notika 2023. gada 23. februārī, kad ir pagājis jau gads kopš turpinās Krievijas izraisītais agresīvais karš Ukrainā.

Kuratores aicina nākt uz izstādi, lai iepazītos ar propogandas un pretpropagandas materiāliem, lai vizuāli pasekotu līdzi plakātu formveides izmaiņām, lai redzētu arī “sarkano stūrīti” – obligāto režīma prasību valsts iestādēm, kas aizgūts no pareizticīgo tradīcijas, ierīkot “svēto stūrīti” katrā namā. Viss šajā izstādē ir pārdomāts, nekas nav nejaušs: ne plakāti pie sienām, ne “plakāti – galdauti”, ne arī pretpropagandas materiāli. Viss ir mērķtiecīgi izvēlēts kopīgā komandas darbā, iesaistoties arī PILOT vadītājai Sabīnei Vernerei, kura palīdzēja veidot vizuālo identitāti – izstādes afišu (skat. 2. att.). Daloties pieredzē, studentes uzsver: “Vēl ļoti nozīmīga izstādes daļa ir kopīgā tāme un finansējuma rašana, vai nu meklējot sponsorus, vai rakstot projektus un piesakoties uz Kultūrkapitāla fonda atbalstu, bet tas vēl nenozīmē, ka projekts tiks finansēts, jo gribētāju ir daudz un naudas visiem nepietiek. Ja neizdodas abi iepriekš minētie, tad jāiegulda savi līdzekļi un jāmeklē brīvprātīgie”. Studentes saka milzīgu paldies akadēmijai par to, ka tā finansiāli atbalstīja, piesaistot mākslinieku un sedzot viņa honorāru, kā arī palīdzot ar krāsaino materiālu printēšanu, jo pat elektroniskās kopijas no Okupācijas Muzeja ir maksas pakalpojums.  Arī uzkodas un vīns atklāšanas dienā bija sponsoru sarūpēts.  Īpaši atzinīgi viņas novērtē  gaismas speciālista veikumu, jo arī tas tiek individuāli piemērots katrai izstādei. Viņas novērtē arī bukletu nozīmi, lai apmeklētāji labāk saprastu izstādes veidotāju ideju, un atzīst: “Par izstādi jādomā laicīgi, lai viss nenotiek pēdējās dienās un naktīs. Lai gan pie idejas bijām nonākušas jau septembrī, tomēr viss, kā jau studentiem, notika pēdējās nedēļās”. Viņas visu darīja vienlaicīgi:  gan mācījās uz ziemas sesiju, gan gatavojās kvalifikācijas eksāmenam un paralēli gatavoja izstādi. Smejot viņas piebilst: “Godīgi sakot, pēdējās pāris nedēļas gulējušas neesam un šobrīd jūtam patīkamu nogurumu, bet ja otrreiz tas būtu jādara, tad noteikti  visu darītu savlaicīgāk, ieplānotu arī laiku pašām darboties kā gidēm izstādē, jo daudzas lietas, lai sasaistītu plakātos redzamo ideoloģiju ar arhīvu materiāliem, ir jāpaskaidro. Varbūt, bet tās atkal ir izmaksas, būtu noderējis arī kāds virtuālais skaidrojums. Tāpat mēs nākamreiz uz izstādes laiku ierīkotu “viesu grāmatu” atsauksmēm, lai saņemtu atgriezenisko saiti”. Lūk, ieskats mūsu sarunā:

Un tagad pievērsīsimies izstādes materiālam. Kā jūs nonācāt pie idejas par šo tēmu?
Mūsu izvēle sākās nevis ar tēmu, bet ar to, ka LMA apzināja savu plakātu kolekciju, kur te ir glabājusies daudzus gadus. Mēs devāmies ar to iepazīties un ieraudzījām lielo, dažādo plakātu klāstu – ap 1000 vienības –, uzzinājām, ka fonds līdz šim nav ticis izmantots. Tāpēc ieinteresējāmies par to, lai izvērtētu iespēju veidot izstādi.
Vai tie ir LMA studentu darbi?
Nē! Nekādā gadījumā, tie visi ir jau tai laikā zināmu mākslinieku darbi no Latvijas un arī no Krievijas.
Tad kā jūs nonācāt pie izstādes tēmas?
Turpinot stāstīto – mēs vienojāmies, ka katra no mums skatīsies plakātus un meklēs tādus, kas vairāk uzrunā. Pēc tam sapratām, ka visas esam izvēlējušās propagandas plakātus un katru vairāk uzrunājis kāds no laika periodiem desmitgades robežās.
Rīkojot izstādi, jāņem vērā, ka vēlams, lai tā ir tuva kādai aktualitātei. Fonda plakātu klāstā tēmas bija visdažādākās, piemēram, kino afišas, brīvā laika pavadīšanas plakāti, sadzīves tēmu pasākumu plakāti utt., bet mēs izvēlējāmies propagandas plakātus, kas mums tajā brīdī sasaucās ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Mēs vēlējāmies šo propagandas plakātos redzamo tēmu aktualizēt un sasaistīt ar notikumiem šodien. Tomēr nevis tieši attiecinot, bet idejiski, kā tas notika Padomju Savienības laikos. Piemēram, pavisam nevainīgi – ar vienu pret reliģiju vērstu plakātu, kurā redzama maza izbijusies meitenīte, pār kuras galvu met ēnu roka ar krustu, varēja panākt rezultātu, ka pagājušā gadsimta 60. gados tika demolētas un izlaupītas Latvijas baznīcas (skat. 3. att.). Tikai pateicoties tam, ka bija tādi cilvēki kā Lancmanis un viņam līdzīgi domājošie, kuri dažus priekšmetus izglāba. To Inese parāda ar dažiem arhīva materiāliem.
Un vēl mēs domājam, ka tas, kas tagad notiek Ukrainā, arī ir tiešs propagandas rezultāts, tagad medijs ir mainījies, bet idejiski propaganda joprojām strādā. Aktualitāte tā bija toreiz un ir tagad. Forma mainījusies, bet saturs palicis. Mums kā mākslas vēsturniekiem tēlojums ir ļoti būtisks, jo šeit mēs ieraugām, kā forma ar mākslinieciskiem līdzekļiem – alegorijām un simboliem – vai tieši reālistiski attēlojot, runā ar skatītāju.
Vai Jūs aizdomājāties par to , kāpēc tieši plakāts bija tik plaši izplatīts Padomju Savienībā?
Meitenes stāsta, ka interesējušās arī  par to un jā, ar plakātu varēja ātri un lēti īsā laikā ideju pavairot un izplatīt, tāpēc propagandas attēli īpaši aktuāli bija pēc Pirmā pasaules kara, ņemot vērā, ka Padomju Krievijā joprojām bija daudz analfabētu, un ar attēlu informāciju varēja dot jaudīgu, emocionālu, iedarbīgu informāciju, panākot, lai cilvēki rīkojas nedomājot.
Plakāts ir valsts politikas vizuālā identitāte – fasāde. Plakātos tika izceltas vērtības, par ko vai pret ko tajā brīdī notiek cīņa. Laika gaitā, protams, mainījās stilistika, saturs, simbolika un mērķi. Pēc katra PSKP kongresa tika noteikts virziens, uz ko visi valsts ierēdņi koncentrējas. Pavēle izskanēja un propagandas “mašīna” sāka darboties – māksliniekiem tiek dots uzdevums, un programma tiek iedarbināta. Tiek dots jaudīgs emocionāls lādiņš, lai cilvēki dara to, ko valdība ir lēmusi, un, ja plakāts emocionāli uzrunā, tad arī seko darbība. Sākot jau ar laiku pēc Otrā pasaules kara un beidzot ar 90. gadiem, var ļoti labi izsekot kādi virzieni bija noteikti pēc katra  PSKP CK kongresa. Kā mainījās  stilistika, saturs un simbolika. Tieši tik vienkārši, bet efektīvi tas darbojās. Piemēram, antireliģiskie plakāti, kas bija aktuāli 60. gados, netiek vairs lietoti vēlākos periodos.
Vai Jūs interesējāties  par nesenās vēstures notikumiem pie laikabiedriem?
Kuratores turpina, ka: “ Mēs bijām arī aizbraukušas aprunāties ar Jāni Borgu (mākslas vērotāju, praktizējošu vides un grafisko dizaineri- M.J. ), par dizaina grafikas valodu padomju laikā. Viņš apliecināja, ka pēc 60. gada  Rietumeiropas postmodernistu un avangardistu izstādes Maskavā, kuru bija apskatījuši arī mūsu Mākslas akadēmijas grafikas nodaļas studenti, izteiksmes līdzekļi esot kļuvuši daudz brīvāki. Tomēr visas mākslas sekcijas tika ļoti kontrolētas. Tie, kas studēja glezniecības nodaļā, saņēma eļļas krāsas un citus materiālus, bet nosacījums bija tāds, ka tikai sociālistiskais reālisms jāglezno. Tomēr trīs struktūras esot bijušas brīvākas no šīs uzspiestās kontroles un  ideoloģijas: dizaina grafika, arhitektūra, tekstils un cita lietišķā māksla. Tāpēc daudzi mākslinieki stājās šajās nodaļās. Un plakātu pasūtījumi bija ļoti laba “slaucamā govs”, kuru daudzi mākslinieki labprāt izmantoja, jo tas deva garantētus ienākumus. Ja biji paklausīgs režīmam, tad bija laba samaksa, garantēti valsts pasūtījumi, darbnīcu telpas un varēja tikt pie materiāliem, kas arī tajā laikā bija ierobežotas pieejamības. Savukārt citādi domājošos izslēdza vai neuzņēma  Mākslinieku Savienībā, neļāva rīkot izstādes, nepiešķīra darbnīcas – varēja netraucēti gleznot savos mājas bēniņos. Padomijā tā tas darbojās: ja biji nedraudzīgs ar režīmu, tad sankciju sekas bija zināmas, jo bija arī mākslinieki, kuri nebiedrojās ar oficiālo režīmu”.
---
Klausoties šajos stāstos, no savas puses varu piebilst, ka vienmēr jāizmanto iespēja, ja tāda tiek piedāvāta, tikties ar mākslinieku personīgi vai kuratoru izstādē. Dzirdot stāstus par atrastajiem materiāliem un izstādes iekārtojumu, par to, kāpēc izvēlēti konkrētie darbi, daudz skaidrāk izkristalizējas kopējā ideja. Piemēram, trāpīga šķiet ideja par “plakātiem – galdautiem”, kuri ir uzlikti uz apmeklētājiem domātā galda, jo Padomju Savienībā bieži tie tā arī tika lietoti.  Šajā izstādē ļoti noderīgs ir kuratoru stāstījums par disidentisko darbību, kā liecības te ir skatāmas dažādos arhīvu materiālos. Un vēl daudzas lietas var labāk izprast, tiekoties ar ideju autoru.

Četri izstādes izkārtojuma saukļi ļoti labi raksturo katru desmitgadi, kam uzmanību veltījusi kāda no četrām studentēm:

Laimas Dūdas pētītais periods (skat. 4. att.). #ideālsabiedrība, #padomjusieviete, #jaunieši, #vēlēšanas – šādi saukļi izvirzīti periodā pēc Otrā pasaules kara līdz 1950. gadam. Notika aktīva dzīves sovjetizācija, plakāti solīja zelta nākotni un brīdināja par draudiem no tautas ienaidniekiem. Princips bija “nacionāls pēc formas, bet sociālistisks pēc satura”, stils tika pielāgots sociālistiskā reālisma mērķiem, piemēram, tautas tērpos tērpti cilvēki iet demonstrācijā ar padomijas karogiem. Ideologu plakātos visbiežāk atspoguļojas sabiedrības grupas ar sievietēm, jauniešiem un bērniem, lai rādītu laimīgo dzīvi PSRS un komunisma nākotni.
Inese Gātere pētīja 1950.- 60. gadu periodu (skat. 5. att.). #ticība, #draudzība, #kodoldraudi, #parmieru – šajā laikā izvirzītie plakātu mērķi. Padomijas telpā ienāk aktīva cīņa ar reliģiju, atzīstot to par nopietniem draudiem marksistiski-komunistiskajai idejai. Aktīvi tiek izvirzīta arī miera tēma plakātos, vienlaicīgi turpinot pastiprināti bruņoties. Jūtami centieni plakātos paust okupēto teritoriju tautu draudzību, tā radot mītu par komunisma iespējamo uzvaru visā pasaulē.
Zanda Kagaine iedziļinājās 1960.-70. gadu periodā (skat. 6. att.). #karšunmiers, #kodoldraudi, #nepiesārņodabu, #esiskaista. 1971. gada PSKP kongress Maskavā iezīmē jaunu pavērsienu ārpolitikā, tā saukto “atslābuma programmu”, kā mērķis veidot attiecības ar Rietumeiropu un ASV. Jaunas miera tēzes, kaut arī realitātē turpinājās aktīva bruņošanās. Šajā periodā plakātos ar simbolisku nozīmi ienāk  balodis – līdzīgs Pikaso 1949. gadā radītajam baloža tēlam ar olīvu zaru knābī, kļūstot par komunistiskās partijas miera simbolu. Parādās arī dabas aktīvistu izvirzītā dabas piesārņojuma tēma, liekot domāt par visas zemeslodes nākotni.
Monta Gintere savu pētniecību (skat. 7. att.) veltīja 80. gadiem. #aukstaiskarš, #kodolkarš, #padomjuarmija. Periods sakrīt ar aukstā kara vēlīno fāzi. Katrs no plakātiem uzlūkojams kā atsauce uz tā laika politiskajiem un militārajiem konfliktiem. Mākslinieki idejas pārliecinoši vizualizē plakātos. Vienlaikus oficiālajai pretkara propagandai turpinās plaša militārās struktūras izveide, izpostot Latvijas kultūrvidi – kara lidlauki, artilērijas poligoni un citu militāro objektu izveide pārvērš Latvijas laukus. Līdz ar Trešo atmodu 1986.-1991. gadā  sākas organizēta vēršanās pret padomju režīmu, kas ir redzams Montas izvēlētajos arhīvu materiālos un fotogrāfijās.

Tāds īsumā ir ieskats LMA 4. kursa studenšu rīkotajā izstādē PILOT.
Par izstādi var uzzināt arī Latvijas Radio 1 raidījumā “Kultūras rondo” un aplūkot izstādes atklāšanu fotogrāfijās portālā “Jauns.lv”.