12. aprīlī plkst. 18.00 Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru biedrība aicina uz diskusiju par padomju okupācijas pieminekļiem kā disonējošo mantojumu. Pasākums noritēs Latvijas Mākslas akadēmijas (Kalpaka bulv. 13) jaunajā korpusā K-2.

Diskusijas dalībnieki: Solvita Krese, Rihards Pētersons, Jānis Taurens, Arta Vārpa. Moderatore: Ieva Astahovska

Līdz ar Krievijas pilna mēroga kara uzsākšanu Ukrainā, Austrumeiropā un postpadomju reģionā jaunu aktualitāti ieguvuši dekolonizācijas un desovjetizācijas jautājumi, kas liek kritiski pārskatīt koloniālo un okupācijas matojumu. Viens no polemiskākajiem ir izvērties jautājums par publiskās telpas “attīrīšanu” no pagātnes simboliem – padomju okupācijas varas pieminekļiem. Šī procesa pirmajā vilnī 2022. gadā Latvijā tika nojaukti vairāki desmiti padomju varai un tās armijai veltītie pieminekļi. Šogad pēc Publiskās atmiņas centra iesnieguma Rīgas pieminekļu padome pieņēma konsultatīvu lēmumu demontēt vai no Rīgas pilsētas centra pārvietot vairāku literātu pieminekļus un piemiņas plāksnes – Andrejam Upītim, Annai Saksei, Aleksandram Puškinam, arī zinātniekam Mstislavam Keldišam un vēsturniekam Jānim Zutim.

Polarizētajos viedokļos par šo tēmu izskan gan prasības pārrakstīt vēsturi un izskaust no publiskās telpas notikumu un personu piemiņu, kas godina totalitāro režīmu, rusifikācijas politiku un kolaboracionismu, no vienas puses, gan bažas par vēstures vienkāršošanu un revizionismu, piemiņas šķelšanu un cenzūru, kā arī vēstures pētniecības aizvietošanu ar politiskām interpretācijām un līdzīgu vēstures pārrakstīšanas praksi, kāda tika piekopta okupācijas apstākļos, no otras puses. Šī viedokļu polarizācija uzrāda virkni problēmu un pretrunu – apelēšanu pie kādiem vienotiem – taču nedefinētiem – kritērijiem šo pieminekļu izvērtēšanā, šodien ideoloģiski nepareizās pagātnes izdzēšanu no publiskās telpas, un ideoloģizētu un politizētu argumentu dominēšanu pār citiem skatpunktiem.

Vai publiskajā telpā ir vieta tikai ideoloģiski viennozīmīgam skatījumam uz pagātni, un vai mākslas un kultūras vērtības var nošķirt no politiskā konteksta? Vai pieminekļi nevar būt daļa no vēstures skaidrošanas un aktualizēšanas procesa, tostarp par okupācijas laika ideoloģiskajām, kultūras un cilvēciskajām pretrunām? Varbūt iespējams šo pieminekļus nevis aizvākt, bet iesaistīt komunikācijā par totalitārisma režīmu publiskajā diskursā, tos rekontekstualizēt un tiem piešķirt jaunas nozīmes? Kādi pieminekļi mums ir vajadzīgi šodien un kāpēc?

Šajā sarunā mākslas zinātnieki, kuru pētniecība saistīta ar padomju un postpadomju laika monumentālo mākslu publiskajā telpā un postkoloniālisma diskursi, diskutēs par okupācijas varas pieminekļiem kā daļu no neērtās pagātnes un kultūras atmiņas, un tā saukto “disonējošo mantojumu”, tostarp šī mantojuma atšķirīgām uztverēm – padomju pieminekļiem kā bijušā režīma “atmiņu vietām” vai arī tā atšķirīgām interpretācijām.

Par dalībniekiem:

Jānis Taurens ir filozofs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un Humanitāro zinātņu katedras vadītājs. Raksta par filozofiju, laikmetīgo mākslu, arhitektūru un postkoloniālisma jautājumiem. Strādājis pilsētbūvniecībā un tulkojis Ludviga Vitgenšteina darbus, studējis arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) un filozofiju Latvijas Universitātē.

Rihards Pētersons ir vēsturnieks un mākslas zinātnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas docents un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes eksperts. Kopš 1975. gada viņš darbojas kultūras mantojuma aizsardzības nozarē. Lasa kursu kultūras pieminekļu aizsardzībā Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Universitātē. Viņš ir viens no Okupācijas muzeja biedrības dibinātājiem un muzeja pirmās ekspozīcijas līdzautors, 2014. gada izstādes par čekas vēsturi Stūra mājā veidotājs. Piedalījies konkursu žūrijās par piemiņas zīmi “Melnais slieksnis” pie Stūra mājas un pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai” latviešu karavīriem Zedelgemā (Beļģijā).

Solvita Krese ir Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore, mākslas kuratore ar plašu pieredzi lokālā un starptautiskā mērogā. Viņai ir bijusi kuratore un līdzkuratore daudzām izstādēm, tostarp “Pārnēsājamās ainavas” Rīgā un Ņujorkā (2019), “Nenorunātās tikšanās” Rīgā un Kopenhāgenā, “Akademia. Performing life”, Parīzē (2018), „ Identitāte. Aiz neskaidrības priekškara” Kijevā (2016) u.c. 2009. gadā viņa aizsāka laikmetīgās mākslas festivālu “Survival Kit” un bijusi tā kuratore līdz 2019. gadam. Pētījusi mākslas un sociālpolitisko mijiedarbību un mākslu publiskajā telpā.

Arta Vārpa ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja latviešu tēlniecības un objektu kolekciju glabātāja. Interesējas par kolekciju interpretācijas un saglabāšanas jautājumiem, kūrē izstādes. 2022. gadā bijusi kuratore izstādei “Tēlniece. Lea Dāvidova-Medene” LNMM mūsdienu klasiķu izstāžu ciklā “Paaudze” un līdzkuratore mākslas muzeja jaunajai pastāvīgajai ekspozīcijai “Mūra nojaukšana”.

Ieva Astahovska ir mākslas zinātniece un kuratore. Ieva strādā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, kur vada pētniecības projektus, kas saistīti ar mākslu (post)sociālisma periodā, vēstures un atmiņas, postsociālisma un dekoloniālisma perspektīvām Baltijā un Austrumeiropā. Nesenākie projekti, kuros viņa pievērsusies šīm tēmām, ir “Izzinot sarežģīto pagātni” un “Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā”, kā arī izstādes “Dekoloniālās ekoloģijas. Saprast postkoloniālo pēc sociālisma” (2022/2023) un “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules” Viļņā (2022) un Rīgā (2020).