LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares 3. kursa studentes Montas Ginteres recenzija par izstādi “Rīgas mākslinieku grupa – 100” LNMM.

Šoruden Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) sagādājis īstu baudījumu Latvijas mākslas cienītājiem – izstādi “Rīgas mākslinieku grupa – 100”. Toreiz, pirms 100 gadiem, pirmā šī mākslinieku grupējuma izstāde Rīgas pilsētas mākslas muzejā raisīja pretrunīgu reakciju: modernisma garā tapušie mākslas darbi pārsteidza ar jauniem izteiksmes līdzekļiem un formām. Tagad, aplūkojot darbus, kas tapuši Latvijas mākslai tik nozīmīgajā laikmetā un kurus lielākoties biju redzējusi tikai reprodukcijās, mani pārņem patiess apbrīns.

Izstādē varam iepazīties ar 1920. gadā dibinātās Rīgas mākslinieku grupas biedru Aleksandras Beļcovas, Jāņa Cielava, Ģederta Eliasa, Jāzepa Grosvalda, Jēkaba Kazaka, Eduarda Lindberga, Jāņa Liepiņa, Emīla Meldera, Martas Skulmes, Oto Skulmes, Ugas Skulmes, Niklāva Strunkes, Romana Sutas, Leo Svempa, Erasta Šveica, Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna un Sigismunda Vidberga veikumu dažādos laika posmos: Pirmā pasaules kara laikā, 20. un 30. gados, un nedaudz – padomju laikā un trimdā. Lai gan Rīgas mākslinieku grupas biedrus vieno līdzīgas, laikmetam raksturīgas stilistiskās ievirzes, katrs no viņiem izceļas ar savu pasaules redzējumu un iekšējo patību.

Ekspozīciju — glezniecības, tēlniecības un grafikas darbi — LNMM Lielajā izstāžu zālē nošķir atsevišķi izcelti šedevri un autori. Lielākoties gleznas izkārtotas uz baltu sienu fona, bet dažas starpsienas ir zaļas un sarkanas. Sienu un starpsienu krāsas izceļ mākslas darbus un veido harmonisku un saderīgu zāles kopskatu. Vitrīnās izvietotās publikācijas rosina interesi pēc izstādes apmeklējuma turpināt iedziļināties mākslinieku dzīves stāstos un daiļradē. Vienā no telpām aplūkojami mākslinieku foto portreti ar to parakstiem otrā pusē, savukārt pie sienām izvietotas īsas biogrāfijas.

Lai arī izstāde piedāvā ļoti plašu un daudzveidīgu mākslas darbu izlasi, šajā rakstā vēlējos izcelt trīs mākslas darbus, kuri mani iedvesmoja un uzrunāja visvairāk.

Lielu izstādes daļu veido Rīgas mākslinieku grupas pirmā priekšsēdētāja Jēkaba Kazaka mantojums – gleznas, akvareļi un zīmējumi. Visvairāk suģestē “Pašportrets ar glāzīti” (1917): lai gan mākslinieka skatiens liekas vēss un atturīgs, raugoties viņa acīs, ir sajūta, ka tēls tūlīt atdzīvosies. Izteiksmīgie sejas vaibsti, virs krūtīm sakrustotās rokas, kā arī mazā glāzīte veido nosvērtu un koncentrētu koptēlu. Uzmanību piesaistīja arī “Dāmas jūrmalā” (1920) ar zilās krāsas variācijām, kas kontrastē ar dāmu nosauļotajām ķermeņu aprisēm, baltajiem tērpiem, kā arī akcentējošām sarkanīgām detaļām – saulessargā, ap vidukli apsietajā lentē un atblāzmā mākoņos. Caur vienkāršotām ģeometriskām formām, gleznieciskumu triepienā un kompozicionālu tēlu vienotību atklājas mākslinieka savdabīgais izteiksmes stils. Šī izstāde kā no jauna atklāja Jēkaba Kazaka daiļradi: šķita, ka uzlūkoju to citām acīm nekā agrāk, kas, iespējams, ir saistīts ar šī gada lekciju kursā iegūtajām jaunajām zināšanām, kas nepārprotami devušas impulsus vēlmei izzināt mākslinieka biogrāfiju un mākslas darbus padziļināti. 

Ilgi manu uzmanību piesaistīja arī kluso dabu meistara Leo Svempa eļļas glezna “Klusā daba ar atvērtu grāmatu” (1936). Tā apbur ar savu krāšņumu, gleznieciskumu un radošās brīvības garu, mākslinieks izmantojis košas krāsas, dinamiskus un veiklus otas triepienus. Stāvot gleznas tuvumā, gribas izpētīt krāsas slāņus, lai, aplūkojot pa gabalu, izprastu, kā viņam izdevies, tik izjusti un brīvi liekot otas triepienu, panākt skaidru formu tēlojumu. Aplūkojot ziedu gleznojumus, vienmēr interesējuši gleznieciskie paņēmieni, kā tām iedvest dzīvību un pat caur gleznu dāvāt spēju iepriecināt. Tādēļ, apskatot gan šo kompozīciju, gan arī citas Leo Svempa gleznotās klusās dabas, jāatzīmē mākslinieka augstā meistarība un spēja izraisīt skatītājā šādas emocijas.

Novatoriskais, idejiski ne tūlīt pieņemamais un saprotamais laika gaitā var izrādīties ģeniāls, paaudzes uzrunājošs un iedvesmojošs. Katrs laikmets meklē savus izteiksmes līdzekļus tā noskaņu un pārdzīvojumu paušanai, māksliniekiem uzdrīkstoties un ļaujoties jauniem formveides paņēmieniem, krāsām un līnijām savas iekšējās pārliecības un sajūtu atspoguļošanā.