LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares 3. kursa studentes Ineses Gāteres recenzija par Igaunijas Mākslas akadēmijas Tekstila mākslas un dizaina nodaļas izstādi “Maigās sarunas” (11.10.—13.11.2021.)

Pagājuši gandrīz divi gadi, kopš nav būts Tallinā. Noilgojusies pēc saviem mīļajiem un kaimiņzemes mākslas aktivitātēm, nolemju doties uz ziemeļiem.

Pēc radu atkalredzēšanās un draudzīgām sarunām pie kafijas krūzes, tieku mudināta doties uz Igaunijas Mākslas akadēmiju, kur esot aplūkojama tekstila mākslas un dizaina izstāde. Viesim no Latvijas varētu būt interesanta. Ieejot  akadēmijas telpās, tieku apburta. Lai arī rakstīšanas brīdī izstāde jau ir slēgta, domāju, ka ir lietderīgi atskatīties uz kaimiņu mākslas procesiem tuvplānā.

”Maigās sarunas” (Pehmed piirikonelused) ir notikums, kas vienkopus pulcina tekstila mākslas un dizaina studentus, pedagogus un māksliniekus. Profesionāļus, kas sevi pierādījuši ne tikai savas valsts, bet arī starptautiskajā mākslas arēnā. Radot jauno un fokusējoties uz senlaicīgo. Parādot, kā utilitārais var kļūt par mākslinieciski augstvērtīgo. Piesakot ambīcijas kāpināt valsts kopprodukta pieaugumu nākamajās desmitgadēs un mērķtiecīgi virzot mākslas un zinātnes ekvivalenci.

Nelielā un eleganti nepretenciozā izstāžu zālē eksponēti 29 darbi, katrs ar savu raksturu un misiju. Bioplastikas paraugi, adīti dārzeņi, kustības fiksācija tekstilā, divritenis, stelles no nezināma gadsimta. Ar dažiem piemēriem centīšos nodot klātbūtnes un atmosfēras sajūtu.

Kopējo ainu par procesiem ieskicē ar tekstila nozari saistīta māksliniece Zane Shumeiko. Viņas darbu pamanu vienu no pirmajiem, jo tas uzrunā ar latvisko krāsu izjūtu. Lūdzu dalīties stāstā par mākslas tapšanu. Zane uzsver, ka inovatīvie meklējumi sākās ar Covid-19 mājsēdi un virtuvi, jo, pavadot laiku ar dēlu un iesaistoties starptautiskā bērnu projektā, tika radīts sāls mīklas ”plastilīns”, ar akcentu uz tekstūru un struktūru. Biešu, kurkumas, burkānu, zilo kāpostu sulā un citās dabīgās krāsvielās atrasto viņai izdevies pārvērst apetītlīga izskata mākslas darbā, bet, lai to saglabātu, tika meistarota bioplastika.

Sarunas laikā noskaidroju, ka par šo detektīva cienīgo azartu ir jāpateicas Piretai Valkai — pasniedzējai, kura no dabas materiāliem ir izveidojusi krāsu katalogu, uzsverot dabas materiālu ambivalento dabu. Tā arī radīts dabai draudzīgs tekstils. Izstādē izmantoju iespēju aplūkot 132 testu lapas un augu sulu destilātus. Tapusi arī nozīmīga publikācija par augu spēju pārvērst tekstilu brīnišķīgā krāsu daudzveidībā. Zane uzsver, ka Valka aktīvi mudinājusi studentus eksperimentēt un meklēt sēnes Dienvidigaunijas mežos, ar ko pēcāk materiālu pārveidot par krāsu manifestu Ziemeļu dabas varenībai. Šī stāsta laikā es atceros Latvijas Dabas muzejā redzēto, kur, izmantojot dažādas Latvijā mītošās sēņu sugas, tika iegūti krāsu paraugi. Arī Ieva Pīgozne grāmatā ”Krāsa un to nozīme baltu 3.—13. gs. apģērbā” pieskaras jautājumiem par krāsas un dabas attiecībām. Un šeit rodas jautājums: varbūt Latvijas Mākslas akadēmija būtu atvērta kādam jaunam un starpdisciplināram projektam? To rādīs laiks, bet pagaidām turpinu priecēt acis ar izstādē piedāvāto dažādību. Uzmanību piesaista Eiropas un Ziemeļvalstu zaļā kursa aktualitāte, proti, kā no augiem ir iespējams radīt alternatīvu materiāla plastmasu. Anete Vihma 2019. gadā izveidojusi darbu sēriju “Bioplastika”, demonstrējot aļģu funkcionālo daudzveidību. Tas pārsteidz ar krāsu kombinācijām un tekstūru. Katalogā tiek uzsvērts: eksponāti ir uztverami kā mākslas objekti. Tomēr tajos novērotā ūdens augu un zinātnes rotaļa ir tik organiska, ka, iespējams, ar laiku tiks veidots materiāls, kas noderētu ikdienišķākiem mērķiem. Savukārt projektā ”Pavedinātāja” tiek sekots Skandināvijā izplatītajam principam — mazāk ir vairāk. Kombinējot dažāda veida izejvielas un pārveidojot labi zināmus priekšmetus, tiek radīti jauni izejmateriāli. Šajā projektā tiek izmantotas nolietotas automašīnu drošības jostas. Kreativitātes un inovācijas gars liek skatītājam palūkoties uz labi zināmām lietām no cita redzes leņķa.

Ingrida Helena Pajo savukārt meklē pirmatnējos audējus, mākslā uzdodot jautājumus — kas rada, kur tiek radīts, vai radīšana ir māksla, kur audums sākas, kāds ir tā ceļš. No koka zariem veidotas pirmatnējas stelles, vilna, kas vērpta un šķetināta, un krāsota ar dabīgām krāsām. Instalācija precīzi trāpa skatītāja pirmsajūtās un liek noticēt senatnes enerģijas vibrācijām izstādes telpā.

Tomēr izstādes scenogrāfija šķita pierasta. Trūka aprakstu pie objektiem. Informācija bija jāmeklē izstādes katalogā. Atzīšos, ka sākumā tas likās nedaudz kaitinoši, bet atskatoties atzīstu, ka tas ļāva izbaudīt procesu brīvā un nepastarpinātā līmenī, bez priekštatiem, tikai ar intuitīvu sajūtu.