LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares 3. kursa studentes Zanes Bērziņas recenzija par jaunatklāto Eduarda Munka muzeju Oslo, Norvēģijā.

Izpārdots!” – lasu ierakstu Munka muzeja mājaslapā par atklāšanas nedēļas nogali. Gandrīz divus gadus gaidījusi muzeja atvēršanu, priecājos, ka tieku pie biļetēm nākamajā nedēļas nogalē, un mans ceļojums uz Munku var sākties.

Jaunais muzejs izveidots Oslo centrālajā rajonā Bjorvikā (Bjørvika) pie Operas nama. Rajons nesen pārbūvēts, ēkas atgādina Ņujorkas debesskrāpjus, un vislabāk tās var novērtēt no muzeja 12. stāva, kur izveidota speciāla telpa fotografēšanai. Pa labi paveras skats uz jaunizveidoto dzīvojamo rajonu Barkodu (Barcode)[1] jeb Svītrkodu, pa kreisi – Operas nams ar skatu uz Oslo fjordā peldošo stikla kuģīti. Ēka apzināti veidota gan gleznu, gan arī pilsētas apskatei.

Par muzeja celtniecību tika izlemts jau 2008. gadā, būvniecība sākās 2015. gadā[2], un pēc sešiem gadiem – 2021. gada 22. oktobrī – to atklāja karaļpāris Haralds un Sonja, un apmeklēja 15 tūkstoši apmeklētāju.[3] 57 metrus augstais ”Munks” atgādina bērnības spēles ”Tetris” saliektu L burta klucīti. 13 stāvu ēkas dizainu veidojis Madrides arhitektu birojs ”estudio Herreros”, nosaucot to par vertikālo muzeju[4]. Viļņveida alumīnija paneļi ieskauj stāvus dažādās caurredzamības pakāpēs, gaisma atspīd metālā, veidojot dažādas krāsas. 11 stāvos dažāda lieluma telpās izvietotas izstādes. Augstākā paredzēta Munka monumentālo darbu kolekcijai, mazākā – izstādei ”Inde” (Poison). Iespaidojoties no sērijas ”Zaļā istaba” (Green Room), darbi projicēti uz zaļām sienām nedaudz miglaini un kustīgi.

Apmeklētāju plūsma muzejā organizēta nedaudz haotiski, proti, novietojot skapīšus telpas dziļumā, sākumā rodas neliels apjukums, kur doties, ja biļetes jau kabatā. Kad beidzot esmu tikusi cauri elektroniskajai biļešu kontrolei, kuras sistēma atgādina ieeju lidostas drošības zonā, un uzbraukusi 3. stāvā, iedomājos, ka droši vien drīz būšu izsalkusi, jo rīta cēliens un ceļš līdz muzejam ir aizņēmis krietnu laiku. Apjautājos darbiniecei, vai drīkstēšu iziet uz 1. stāva (pirms biļešu kontroles) kafejnīcu un pēc tam atkārtoti ienākt galerijās. Man paskaidro, ka biļeti var noskanēt tikai vienu reizi, bet pie ieejas dežurējošie darbinieki būs laipni un, parādot biļeti, mani ielaidīs atkārtoti. Arī lidostai līdzīgai sistēmai ir ierobežojumi, QR kodu ar konkrētu datumu nevar nolasīt vairākkārt. Bet muzeja mājaslapā ieteikts nedrukāt biļetes, domājot par dabu.

Turpinot ceļu uz izstādi, apskatu plānu. Darbi stāvos izvietoti drīzāk tematiski nekā hronoloģiski. 3. stāva izstāde ”Viss ir dzīve” (All is life) – dažādās tehnikās, izmēros, laikos radīti darbi par dzīvi, mīlestību un nāvi – atgādina labirintu. Izstādes veidotāji balstījušies uz ”Zināšanu koku” (The Tree of Knowledge) – grāmatu, kurā Munks skicējis, zīmējis, rakstījis domas par misticismu un filozofiju. Dažas lapas bija izkritušas, tādēļ tās var redzēt uz paneļiem starp gleznām un grafiku. Acīmredzot grāmata māksliniekam bijusi svarīga, viņš vēlējies ar to fotografēties savā 75. jubilejā. 3. stāvā pieejama arī bibliotēka – grāmatas, disertācijas, raksti, katalogi par Edvardu Munku un fotogrāfijas, kā arī literatūra par vizuālo mākslu no 1850. līdz 1950. gadam.

4. stāva ekspozīcijā ”Munks bezgalīgs” (Munch Infinite) darbi apkopoti tēmās: mīlestība, dzimums, mirt, kustībā, dabā, kliedziens, kailums, uz virsmas, citi, vienatnē, pats, variācijas. Interesanti, ka autora rokraksts krasi mainās nedaudz pirms 19./20. gs. mijas. Tas vislabāk atspoguļojas pašportretos, bet jūtams arī citos darbos – gleznās sāk parādīties dažāda garuma un virziena ģeometriskos ornamentos savilktas līnijas. Sadaļā ”Dabā” redzamas arī ainavas – nogludinātās egles izceļas uz baltā sniega fona, darbs ”Jauns sniegs” šķiet nosvērts, mīlīgs. Atsevišķas telpas centrā četros paneļos eksponēts Munka slavenākais darbs ”Kliedziens” (The Screem). Viena siena veltīta darba aprakstam, uz pārējām trim ir ”Kliedziena” varianti grafikā, zīmējumā un eļļas tehnikā. Katru stundu var aplūkot vienu no darbiem, pārējie divi ir aizklāti. Tie veidoti uz kartona vai papīra, nevis audekla, tādēļ ir trauslāki un vieglāk pakļaujas apkārtējās vides iedarbībai. Tos nevar izlikt apskatei ilglaicīgi, tādēļ izlemts tos mainīt.

Munka vēlme risināt tēmu vairākās versijās tiek uzsvērta sadaļā ”Variācijas”. Piemēram, raudoša sieviete litogrāfijā, eļļas gleznās, fotogrāfijā un bronzas skulptūrā. Dažos darbos viņa attēlota, stāvot pie gultas (litogrāfija tapusi 1930. g., fotogrāfija un eļļas glezna – 1907. g.), citos – ar abstraktu fonu (eļļas glezna, 1907. g.), vēl līdzīgai tā paša gada gleznai fonā ir istabas sienas. Skulpturāli raudošais akts veidots 1914., bet bronzā izliets 1932. gadā.

Munka iecienītākie motīvi redzami viņa sarakstītajā grāmatā ”Alfa un Omega” (Alpha and Omega). Tā sastāv no 22 litogrāfijām un teksta par pirmo cilvēku – vīrieša (Alfa) un sievietes (Omega) – attiecībām uz salas. Grāmata vēsta par mīlestību, draudzību ar dzīvniekiem, bailēm un nāvi. Šie paši motīvi atkārtojas arī citos darbos dažādos laika posmos.

6. stāvā var aplūkot izstādi ”Monumentāls” (Monumental). Šeit redzami lielizmēra darbi, piemēram, ”Saule” (The Sun, 1910–11), ”Pētnieki” (The Researchers, 1911/1925–27?) un ”Cilvēku kalns” (The Human Mountain: Towards the Light, 1927–1929). Tie veidoti Oslo universitātes aulai laikā, kad Munks nesen bija atgriezies no ārzemēm, tādēļ daudzi apšaubīja, vai līdz šim veidotās emocionālās gleznas varēs atspoguļot tradīcijas un sabiedrību. Munks pats tās uzskatījis par ļoti raksturīgām Norvēģijai un vienlaikus arī universālām.[5] Kolekcija būs redzama ilgu laiku, jo darbi tika ievesti telpā caur spraugu sienā[6], kura pēc tam aizbūvēta. Lielā izmēra dēļ tos nevar pārvietot.[7]

”Munka ēnu” (Munch Shadows) izstāde iekārtota 7. stāvā. Tā atspoguļo autora pēdējo dzīvesvietu Ekeli (Ekely) Oslo apkārtnē. Izstāde ir interaktīva – runā Munka kalpone, aicina iekšā un ziņo, ka mākslinieka nav mājās. Redzami mājas piederumi, var pieskarties klavierēm un citām personiskajām mantām, gar sienu skārienjūtīgos ekrānos parādīts mākslinieka dzīvesgājums un dažādu posmu darbi. 7. stāvā veidota arī izstāde ”Tuvplānā” (Up Close), kurā aplūkojamas grafikas – no sākotnējiem mēģinājumiem līdz pēdējam darbam kokgriezuma tehnikā. Caur stikla sienas paveras skats uz ”Monumentālo” izstādi, jo tā aizņem divus stāvus, savukārt grafikas izvietotas blakus esošās telpas augšējā stāvā. Tur arī var izveidot savu grafiku – uz speciālas virsmas iegrebti zīmējumi; uzliekot uz tiem papīru un ar krītiņiem to iekrāsojot, veidojas ”Munks līdzņemšanai”.

9. un 10. stāvā var apskatīt izstādi ”Treisija Emina / Edvards Munks: Dvēseles vientulība” (Tracey Emin / Edvard Munch: The Loneliness of the Soul). Mūsdienu pazīstamāko britu mākslinieci iedvesmojuši visu laiku pazīstamākā norvēģu mākslinieka darbi. Gluži tāpat kā Munks, arī Emina dzīves pieredzi attēlo mākslā ekspresīvā un tiešā veidā. Ieejot izstādē, var dzirdēt kliedzienus. Tiek atskaņots mākslinieces video, uzņemts Munka vasaras mājā uz laipas – ”Edvarda Munka un visu manu mirušo bērnu godināšana” (Homage to Edvard Munch and All My Dead Children). Redzams skats, kā māksliniece guļ uz muguras, tad pēkšņi dzirdami viņas kliedzieni. Un filma sākas no sākuma.

Izstādē divos stāvos vērojam Eminas un Munka atziņas par seksualitāti, novecošanu un vientulību. Izliktas skulptūras, neona uzraksti, gleznas un instalācijas. Viens no vecākajiem darbiem ”Mana gulta” (My Bed, 1998) rāda gultu, kurā viņa četras dienas gulējusi bez ēšanas, lietojot alkoholu. Attiecību problēmu dēļ māksliniecei radās pašnāvības domas. Apkārt gultai ir prezervatīvi, asiņaina apakšveļa, papīri, pudeles, čības un citas lietas. Eksponēta arī fotoinstalācija ”Bezmiegs” (Insomnia) ar neona uzrakstu, 24 lielizmēra pašfoto, ko Emina uzņēmusi bezmiega naktīs gultā, un Munka glezna ”Saliecies akts” (Crouching Nude, 1917– 1919). Šajā darbā viņa pēta vientulību un novecošanu.

Savukārt 11. – pēdējā – mākslas apskates stāvā veidota izstāde ”Munks Stenersens” [1] (Munch Stenersen). Tajā izvietoti Munka Ziemeļu laikabiedru darbi, kā arī parādīta mākslinieka ietekme uz turpmāko mākslas vēsturi. Izstādes pamatā ir akciju brokera Rolfa Stenersena (Rolf Stenersen) kolekcija, kurā ietilpst Ūlova Strommes (Olav Strømme), Kaja Fjela (Kai Fjell), Ludviga Karstena (Ludvig Karsten), Reidara Oulie (Reidar Aulie), Rolfa Neša (Rolf Nesch) un Jakoba Veidemana (Jakob Weidemann) darbi. Tos raksturo kontrastējošas krāsas, līnijas, biezs triepiens uz auduma, jauni materiāli – cements, cinks un stikls –, kas paspilgtina darba virsmu, kā arī piesātināta grafika par universālām dzīves tēmām.

Mans sešu stundas garais ceļojums pa ”Munku” ir beidzies. Daudz jauna, un laiks pārdomām.