Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Dzintra Romanovska recenzē Glezniecības apakšnozares 4.kursa studenta Jāņa Šneidera personālizstādi “Pildījums” galerijā Bastejs (20/03-13/04).

Izstādes atklāšanas vakarā Jānis runāja maz, bet laikam varētu teikt, ka pietiekami. “Man kas jāsaka? Manis te jau tāpat ir daudz.” Darbi ir tikpat pašpietiekami kā pats autors, kura sejā varēja skaidri just nelielu neizpratni par sarīkoto “balagānu”, jo apmeklētāju skaits pat neļāva pienācīgi aprunāties ar darbiem. Nākošajā dienā, ieejot galerijā, fonā skanēja vieglas džeza skaņas. Gribējās tās izslēgt, tās bija pārāk nenopietnas variācijas. Gleznas beidzot runāja vai drīzāk klusēja citā frekvencē. Mierīgā vienatnes pēcpusdiena atsedza darbu skaidro vizuāli saturisko valodu. Iekšējā balss sajūsmināti sauca: “Viss sakļaujas vienā!” Šis ir tas gadījums, kad mākslas darba nosaukums ir neatņemama, bet ne uzspiesta sastāvdaļa.
Acu priekšā uzreiz virmoja “Garoza” – viļņojošs, pelēks bruģis, kas it kā cenšas apslāpēt spriedzi. Izstādes saturiskais simbols “pildījums” asociējas ar kaut ko mīkstu, bet bruģis ir ciets un tajā pašā laikā šķietami mīksts. Tas sasaucas ar paša Jāņa dzejas rindām, kas arī formulē izstādes koncepciju: 
tas, kas ir / tas, kas nav
tas, kas iekš / tas, kas starp
tas, kas zem / tas, kas aiz
tā, kā nav / un ir¹
Tas ir centrālais izstādes darbs, kam līdzās kārtojas mazas etīdes par pildījumu, pie-pildījumu, tukšuma dziļumu. Vienā ietvarā tiek runāts par dažu brīdi opozicionārām tēmām, par to relatīvo dabu cilvēkā. Tieši tādēļ šķietamības laikmetā ir tik viegli saprast šķietamības sajūtas. Iepretī lūgšanas gara pildījumam darbā “Tukšo plaukstu brīnums”, biedējoši glūn “Bedre”, kuras dzīles pat nav iespējams apzināties.
Pārņem tāda jaunības revolucionārisma sajūta. Kad dzīve garšo tik piesātināti un tieši, tādēļ ir vērtīga sevis pašas dēļ, lai gan darbu mierīgās toņu gammas šķietami runā par pretējo. Centrālo darbu nevilšus papildina sānā novietota mazāka glezna ar sparīgu nātri, kas lepni izslējusies pār nedzīvo bruģi. Nosaukums “Garoza” ir šo divu gleznojumu apvienotājs. Nīčiskā dzimšana vai pārdzimšana, pārvarot cieto garozu, kas zem sevis slēpj citu pasauli. Augšana augšanas pēc, jo, šķiet – kādai nātrei gan vajadzētu dzīvi nevis auglīgā melnzemē, bet gan starp betona bruģa blokiem? Bet visdrīzāk šeit nebūtu vērts pīt paralēles ar teicienu, ka “nezāles neiznīkst”. Nātres leknās, zaļās lapas uzskatāmi rāda dzīves vērtību pār nevērtību.
Tomēr laikam vairāk šķetināt mākslinieka nodomus nebūtu pareizais mākslas vēsturnieka tonis. Citējot Birutu Delli: "Man ir stipri ciniska attieksme pret savām bildēm," viņa nosaka. "Tverot dabu, arī zemapziņa darbojas. Kas tur ir domāts? Nekas tur nav domāts. Tā vienkārši ir uzzīmējies. Mākslas zinātnieki vienmēr visādas stulbības izdomā.”² Mākslinieka attieksme pret darbu labi ilustrēta turpat izstādē atrodamajā intervijā starp Jāni un abiem izstādes kuratoriem – Ievu Trillo un Guntaru Gritānu.³  Autors atzīst: “Es nekad neesmu apmierināts. Arī idejiski dažkārt.” 
Runājoties par izstādi ar Ievu, pārliecinājos par savu nestabilo sajūtu attiecībā uz dažu darbu izvēli. Lai arī lielākā daļa darbu izcili iekļaujas mākslinieka dotajā izstādes stāstā, daži tomēr izkrīt no skaidrā ietvara, lai arī paši par sevi ārpus konteksta runā aizraujošā valodā. Secinājums? Darbi mēdz būt ne tikai pārāk pašpietiekami, bet (lai arī cik ļoti nevēlētos lietot vārdu salikumu “jaunais mākslinieks”) koncepcijas absolūta precizitāte nav viegls darbiņš, tas bieži vien neizdodas pat pieredzējušiem māksliniekiem. Par spīti tam Jānis ir lielisks piemērs tam, ka glezniecība joprojām spēj pierādīt sevi un pie-pildīt skatītāju. Šeit ir vērts pieminēt ne tikai saturiskās, bet arī tehnoloģiskās darbu izpildījuma kvalitātes, kur autors pievērsies gan grizaja tehnikai, gan smalki izpildītiem lazējumiem, panākot virsmu īpaši gludu un krāsas dziļas.
 

¹  No izstādes materiāliem
²  Jānis Žilde. Delle: “Man dzīvē blakus bijuši čekisti, homoseksuāļi un šizofrēniķi”. 07.02.2019. Pieejams: šeit
³  Intervija bija publicēta arī Latvijas Mākslas akadēmijas mājas lapā sadaļā “Studenti raksta”. Ieva Trillo. Es nekad neesmu apmierināts. 31.01.2019. Pieejams: šeit.