Mākslas zinātnes nodaļas bakalaura programmas 3. kursa studentes Emīlijas Moricas recenzija par Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivālu ''Patriarha rudens''.

Lasot recenziju, iesaku fonā uzlikt dziesmu “Vienna”, ko izpilda Billy Joel. Varbūt paspēsiet to noklausīties divreiz. Šī ir dziesma, kas pavada mani dzīves posmā, kad rakstu šīs pārdomas. Klausieties šeit! 

Ne mākslinieki, ne teorētiķi ikdienā cits pie cita durvīm neklauvē. Tieši šīs atsvešinātības dēļ man kā teorētiķei no Latvijas Mākslas akadēmijas bija vēl īpašāk nokļūt Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves un audiovizuālās mākslas festivālā Patriarha rudens (26.09.-03.10.2020), turklāt žūrijas statusā.

Būt žūrijas lomā ir sevišķi grūti, kad pats esi students. Kad centies paralēli studijām strādāt, iet uz izstāžu atklāšanām un pat uz pašām izstādēm. Kad centies iekļauties vidē, diskusijās un zināt pēc iespējas vairāk (nesen sāku domāt, ka gribu izdzēst facebooku, lai vienkārši neredzētu visus tos pasākumus, uz kuriem nevaru vai negribu paspēt). Paturot šo visu prātā un iedomājoties, ka skatos uz tādu pašu studentu darbiem, šķita neiespējami kādu vērtēt. Nosolījos sev, ka uz katru izrādi iešu kā parastā Emīlija – kā skatītājs, nevis vērtētājs.
 
Festivālā varēja redzēt radošo studentu darbus, kuru formāts aptvēra laikmetīgo deju, izrādes, īsfilmas, video formāta aktieru darbus, mūziklu un arī izstādi. Vienā nedēļā redzēju vairāk nekā piecpadsmit notikumus, kas mijās ar maniem personīgajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem, kurus nespēju nošķirt no savas kultūras pieredzes – tāpēc man ir tik svarīgi runāt par uzlādi, ķermenisko plosīšanos un bezjēdzību.

Šo recenzijas rakstīšanu ļoti mērķtiecīgi atliku – negribēju kādu izrādi nepieminēt, kaut ko aizmirst, negribēju arī kaut ko nezināt un kādu garlaikot –, bet tagad jau ir pagājis mēnesis, es izceļu to, kas man palicis atmiņā šodien. 

PLOSĪŠANĀS KĀ UZLĀDE 

Pirms biju aizgājusi uz kaut vienu izrādi, biju gatava, ka festivāls mani emocionāli paplosīs un atņems spēku. Mans radošums ir plosīšanās, eksperimentēšana, degšana par visu, kas sāp – to pašu gaidīju arī no Kultūras akadēmijas studentiem, bet notika pretējais. Kaut gan studenti plosījās, tomēr man kā skatītājam festivāla dēļ bija vairāk spēka piecelties no gultas. Pēc mūzikla RENT (rež. Mārtiņš Kagainis) nākamajā dienā attapos, virtuvē dejojot pie Brodvejas mūzikas.
 
Uz mūziklu gāju skeptiski noskaņota – pirmkārt, līdz šim saskare ar mūzikliem asociējās ar dziedošajiem aktieriem un pilnīgi citu skatuves mākslas formu nekā to saprastu pāri okeānam. Otrkārt, festivālā varēja skatīties arī Šekspīra lugas, meklēt simboliku scenogrāfijā un justies kā pseidointelektuālim, mēģinot analizēt redzēto. Bet te pēkšņi mūzikls, kurā ietvertas neskaitāmas mūsdienu sociālās problēmas, turklāt darbība notiek tālajā un kulturāli atšķirīgajā ASV. 
Uz skatuves uzburta neskaidra scenogrāfija – tas reizē ir dzīvoklis, bārs, pilsētas ielas un arī varoņu privātā telpa. Mūzikla lielākais veiksmes faktors ir tajā redzamie jaunie Rīgas Doma kora skolas audzēkņi – viņu muzikālās spējas, mijiedarbošanās citam ar citu, pilnīga atdeve un spēja pārliecināt, ka es esmu ar viņiem vienā vidē. Es smējos, raudāju, kliedzu ‘’mū’’, kad Maureen (dziedātāja Emīlija Pavlovska) mani aicināja to darīt. Es izgāju bez skepses, ar kuru ienācu, un man tas nozīmē ļoti daudz. 

ĶERMENISKUMS UN TELPAS PIEREDZE

Lielākā daļa izrāžu notika LKA teātra mājā Zirgu pasts. Festivāls ir arī telpisks piedzīvojums – iespēja piedzīvot vienas telpas transformāciju dažādu studentu izpildījumā.

Sapnis vasaras naktī (rež. Henrijs Arājs) pārsteidz ar savu dinamiku. Vienu no galvenajām lomām spēlē lidojošie galdi, ar kuriem režisors ilustrē nedrošību, neparedzamību, spēli ar citiem noteikumiem, kurā pastāvīgi atrodas lugas tēli. Man tas uzbūra netveramību – it kā darbība notiktu kaut kur citur, varbūt pat sapnī?

Līdz ar bailēm, ko skatītājs piedzīvo, vērojot aktierus planējot uz vairākiem galdiem, zāle ir pilnībā izmantota – Šekspīra dievišķie, uz zemes neatrodamie tēli dzīvo savu paralēlo stāstu zāles augšpusē, kamēr mīlētāji met traukus, izģērbjas un apģērbjas, kļūst par zvēriem tepat – skatītāja acu augstumā. Es degu līdzi spraigajai dinamikai (ja godīgi, pati labprāt būtu metusi traukus un izģērbusies), lidojošos galdus uzskatīju par veiksmīgu simbolu, tomēr žūrijas diskusijas posmā, kur sevišķi dalījās domas par Šekspīra uzvedumiem, mana kolēģe uzsvēra, ka vairāk par izrādes baudīšanu viņa satraucās par aktieru līdzsvaru, par to, kur un kurā brīdī skatīties un kā uztvert šos paralēlos stāstus reizē.
 
Tajā pašā vakarā, tajā pašā zālē varēja piedzīvot gan emociju, gan scenogrāfiskā ziņā kardināli atšķirīgu izrādi – Otrā pusē (horeogrāfe Elīna Gaitjukeviča). Izrāde sākusies no scenogrāfijas, ko horeogrāfei piedāvājis Dmitrijs Gaitjukevičs. Sākotnējie elementi – šķēršļi, sienas – radīja izrādes saturu par cilvēku migrācijas problēmu pasaulē. Laikmetīgās dejas mākslas programmas 6. paaudzes studenti (bravo šiem studentiem – viņi bija festivāla zelts) cenšas nokļūt tur, otrā pusē, par ko pēc izrādes diskusijā viena no dejotājām prasa horeogrāfei: “Vai mēs nonācām otrā pusē?”
 
Izrādē netiek izrunāts ne vārds, bet telpā dominē ķermeniskums, kas piepilda zāli tā, ka varētu cirvi pakārt gaisā. Dejotāji krīt, ceļas, grūž viens otru, tad atkal ceļ viens otru, izģērbjas un apģērbjas. Šo dejas izrādi es varētu nosaukt par savu stundu garo meditāciju, kur reizē ar dejotāju ķermeņiem plosījās arī mans ķermenis, pat ja tas palika nepamanīts. 

BEZJĒDZĪGAIS PRIEKS 

Semjuels Bekets lugu Gaidot Godo (tikko, rakstot šo nosaukumu, pārrakstījos, uzrakstot nevis Godo, bet God – tikko sev atklāju vēl vienu lugas slāni) uzrakstīja 20. gs. vidū, taču 2020. gadā starp lugas tekstu Estragons (aktieris Kārlis Zahovskis) dejo un repo Cardi B dziesmu.
 
Izrādē Pagaidām Godo varoņi gaida kaut ko, ko nesagaida un varbūt nemaz nekad nesagaidīs – varbūt es arī gaidu kaut ko, kas nenotiks? Gaidu, kad beigsies Covid-19, gaidu, kad sapratīšu, ko gribu darīt, gaidu, kad varēšu saņemties. Visas personīgās gaidas bija viens no lielākajiem iemesliem, kādēļ šo izrādi uzskatu par manu Patriarha rudens trumpi.
 
Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti, kuri ir iestudējuma autori, iesaista skatītājus. Es nesapratu, vai no manis sagaida atgriezenisko saiti, bet vai tad tieši par šo nav izrāde? Par to, ka varbūt nemaz nesagaidu, kaut liekas, ka sagaidu. Klausoties aktieru dialogos, kas tiek izspēlēti, skatoties acīs izrādes skatītājam, radās pilnīga bezjēdzības sajūta. Starp bezjēdzību aktieri nenorimstoši meklēja izklaidi, prieku un nodarbes, izspēlēja spraigus un aprautus dialogus, dejoja, dziedāja un performēja.
 
Es arī meklēju prieku, varbūt tāpēc tik ilgi šo nevarēju uzrakstīt. Nē, es tā arī neaizgāju uz Survival Kit, arī ne uz Sintēzi, neredzēju izstādi LMA galerijā Pilot, neesmu bijusi Zuzeum, neesmu šajā rudenī bijusi ne uz vienu izstādes atklāšanu (nē, meloju, netīšām gāju garām galerijai XO, kurā kursabiedrene mani ieaicināja, kad atklāja Ievas Iltneres izstādi), bet es izkāpu no savas Akadēmijas burbuļa un aizgāju uz Akadēmiju, ko parasti saucu par to otru Akadēmiju, bet varbūt manējā tomēr nav pirmā.