ŠvinKates eseja par Kurta Fridrihsona darbu „Dzintars“, rakstīta Latvijas mākslas vēstures kursa ietvaros.

Stāsts sākās 1983. gada maijā, kad vectēvs Jānis Līcis (1901-1992) uzdāvināja mazmeitai Zandai Kurta Fridrihsona (1911-1991) akvareli „Dzintars“(1). Zandai togad palika 7 gadi, tādēļ vectēvs tālredzīgi pievienoja dāvanai vēstuli, kas ir saglabājusies un tiek ar lielu mīļumu glabāta. Tās nosaukums ir „Saruna ar mazmeitiņu Zandu par K. Fridrihsona gleznu „Dzintars“ un tā ir datēta ar jau minēto 1983. gada maiju. Jau vēstules pirmajā rindkopā atklājas informācija par darbā redzamo tēlu – ap 15 gadu jaunu meiteni.
Vēstule ir būtiska mākslinieka laika biedra liecība gan par pašu K. Fridrihsonu, gan par tā laika darba izpratni. Jānis Līcis vēstulē ir rakstījis šādas rindas - “Viņš ir arī mūsu radinieka, mākslinieka K. Padega, sirsnīgs draugs un cienītājs. Ar mākslinieku K.F. esmu nedaudz pazīstams. Viņam šogad (1983.g.) paliek 72 gadu. Pēc profesijas viņš ir arhitekts, bet ir plaši pazīstams kā grafiķis un gleznotājs. Atšķirībā no pārējiem māksliniekiem, kuri savos darbos rāda viegli uztveramo ārējo pasauli, K.F.rāda acīm neredzamo cilvēka iekšējo pasauli, viņa pārdzīvojumus, ilgas pēc patiesības, labestības, draudzības, skaistuma un visa tā, kas dzīvi padara gaišu. Tā tas izpaužas visos man pazīstamos mākslinieka darbos, gan daudzajās grāmatu ilustrācijās, gan izstādēs parādīto darbu sērijās ar nosaukumiem „Pasāžas“, „Indiāņu gaitas“, „Viesis“, „Pasažieris“, arī tādos darbos, kuros nav attēlots neviens cilvēks, piemēram „Dzintara vārti“, „Vientuļā sala“, „Laivas“ un citos. Visi šie darbi parāda arī paša mākslinieka iekšējo pasauli, viņa ilgas pēc sirdsapziņas, patiesības un skaistuma cilvēku attiecībās un sāpes par cilvēka noslēgšanos sevī un vienaldzību pret citiem (piem. darbu sērija „Pasažieris“).“ Šajās pāris rindās ietvertajā informācijā uzzinām diezgan daudz kā par pašu mākslinieku, tā arī par viņa darbu sērijām. Skaidrība ir arī tajā, kāda informācija tikusi „iekodēta“ radot darbus, un skaidrs ir arī tas, ko viena paaudze vēlas nodot nākamajai – patiesas un atklātas emocijas pret sevi un arī citiem. Nākamās vēstules rindas atklāj sekojošo informāciju – „Glezna „Dzintars“ rāda plaukstošu meiteni sarkanā tērpā tādā dzīves posmā, kad pasaule viņai atklājas kā neredzēts brīnums. Viņa skatās tajā ar noliektu galvu un kopā saņemtām rokām. Mākslinieka vēlējums ir, lai viņa šo pasauli redzētu un veidotu tīru un dzidru kā dzintars (to sauc arī par saules akmeni), tā siltā mirdzuma apstarotu, lai viņa pati būtu vienmēr saulaina un tīra kā dzintars.“ Vaicājot nu jau pieaugušajai mazmeitai, vai vectēvs šo informāciju ir uzzinājis no Kurta Fridrihsona, netika dota viennozīmīga atbilde, tādēļ var pieņemt gan, ka abi akvareli ir apsprieduši, gan arī, ka Jānis Līcis vēstulē rakstījis savu interpretāciju(2).  Taču, fakts, ka abi ir bijuši pazīstami un minēts konkrēts meitenes vecums akvarelī, kā arī ietverts mākslinieka vēlējums, vedina domāt par to, ka te ir jaušami arī darba radītāja vārdi. 
Vēstules autors ir provizoriski uzdevis divus jautājumus uz kuriem pats arī sniedzis atbildi. Tie ir šādi: kāpēc meitenei ir sarkana kleita un ko nozīmē zilais gleznas kreisajā malā; ko nozīmē noapaļoti lauztās gaišās līnijas gleznas labajā pusē? Uz pirmo atbilde ir šāda – „Manā uztverē zilā krāsa gleznas kreisajā malā saistās ar bezgalību laikā un telpā (nebūtību), kurā kā neizskaidrojams brīnums, kā sarkans zieds iedegusies dzīvības uguns, no kuras izaudzis meitenes tēls, kas apmirdz pasauli. Es saskatu šeit līdzību ar savām bez dzejnieka prasmes rakstītām rindiņām Tev veltītajā albūmā [..] (Kāds rozes pumpurs atvērās/Un mirdzošs kļuva dārzs).“ Uz otro – „Viegli lauztās gaišās līnijas gleznas labajā malā atgādina jūras viļņos noapaļotās dzintara šķautnes un rada priekšstatu par attēlotās dzintara pasaules telpiskumu, par gleznas dziļumu. Arī par visas aptverošās pasaules nevienveidību, daļu pretstatiem un to harmonisko saskaņu.“ Nav iespējams viennozīmīgi tulkot ne krāsu nozīmi, ne arī liekto līniju būtību, taču nevar apgalvot, ka J. Līča viedoklis ir aplams. Ņemot vērā darba nosaukumu, rodas vēlme saskatīt jūras krastu izmantoto krāsu un līniju atbilstībā. Simboliski meitene varētu būt dzintars, kas stāv jūrā un raugās tālienē. Ap viņu zilas, okerīgas un atkal zilas joslas. Vai varētu būt tā, ka viņa stāv uz sēkļa, kas būtu okerīgā akvareļa joslas? Tālumā jūras ūdens krāsa paliek nenosakāma, tā var vairs nešķist zila, tādēļ brūnais laukums lapas labajā malā varētu būt tāles. Taču brūnais laukums nav veidots triepieniem kā zilās un okera joslas, tas izaug noteiktās ģeometriskās formās, kas vairāk atgādina augstceltņu siluetus. Tumšo laukumu atsvaidzina tam pāri slīdošās liektās līnijas, kas pēc krāsas ir gaišas, gandrīz vai baltas. Virs tā esošais smilšu krāsas laukums tāpat veidots ģeometriski stūrainās formās. Par liekto līniju nozīmi ir maz ko teikt, tās var būt jūras viļņu noapaļoto dzintaru šķautnes vai paši viļņi, bet tikpat labi tās var būt arī domas, kas rosās meitenes galvā, vērojot jūru. Tās ir estētiski būtiskas un padara darbu daudzslāņaināku, kā arī telpiskāku, jo bez tām akvarelis liktos nepabeigts. Meklējot informāciju par Kurtu Fridrihsonu, atradu viņa sarunu(3) 1991. gadā ar Tatjanu Sutu, kas norisinājās mākslinieka dzīvoklī. Visuzkrītošākie ir sarkanie aizkari, kas asociējas ar „Dzintarā“ redzamās meitenes kleitu. Taču no intervijas tikai divi konkrēti vārdi likās precīzi raksturojam akvareli. Tie netika izteikti par mākslas darbiem, tas bija Kurta mātes ieteikums par divām lietām ar ko jādzīvo – maigums un distance(4). Šie vārdi arī ir tie, kas raksturo ne tikai akvareli, bet kopumā K. Fridrihsona mākslu, īsi un kodolīgi.
Pirmajā brīdī, ieraugot darbu, bija sajūta, ka tas ļoti atgādina kaut ko redzētu, taču ne precīzi nosaucamu vārdos. Pavadot vēl pāris minūtes pie darba, prāta ekrānā parādījās divi vārdi – Kārlis Padegs (1991-1940). Izlasot vēstuli, atcerējos šīs dzimtas saistību ar mākslinieku; izveidojās gandrīz vai svētā trīsvienība, kuras savienotājs ir Kārlis Padegs. Dzimtas radurakstus un saistību ar Padegu dzimtu var smalki iepazīt Zandas izdotajā grāmatā(5), kuru mūža nogalē sarakstīja viņas vectēvs J. Līcis. Grāmatas(6) mērķauditorija jau pašā tās tapšanas sākuma stadijā bija radinieki, dzimtām tuvie cilvēki, taču tā ir izsmeļoša lasāmviela arī citiem, lai uzzinātu latviešu tautas vēsturi Krapes pagastā. Grāmata sākta 1984. gadā un tajā apkopotas atmiņas un stāsti par pagasta cilvēkiem, to likteņiem. Necitējot stāstus un nezīmējot kokus, ir viegli saprotama radniecība – K. Padegs ir bijis J. Līča vecmammas māsas Ilzes Padegas (1856-1944) mazdēls(7). Pēc Zandai pieejamās informācijas ir zināms, ka abi ir tikušies radu kopā sanākšanas pasākumos(8) .
Kurta Fridrihsona un Kārļa Padega darbos ir kas kopīgs – līniju izmantojums kā dekoratīvs un tēlu raksturojošs elements. Katra mākslinieka rokas veidotajam triepienam ir atšķirīgs rokraksts, tieši pēc tā parasti ir nosakāma autorība. Tas ir unikālais, ko nevar tik vienkārši atkārtot, bet no tā var iedvesmoties un vēlāk radīt savu stilu un tēlus. Šķiet, ka Kurts Fridrihsons Kārļa Padega radītajos darbos ir sajutis līnijas plūduma efektīgumu. Bet varbūt tieši Padega radītais paštēls bija tas, kas Fridrihsonu iedvesmoja vairāk, jo, kā viņš izteicās 1985. gada sarunā ar Jāni Kalnaču, tad Padega pirmās izstādes laikā K. F. paudis viedokli, ka „labāk par gleznām un zīmējumiem patīk Rīgas dendija tēls“(9). Vēl desmitiem gadu pēc Padega nāves (1976.un 1989.gadā),(10) K. F. radījis sava aizgājušā kolēģa portretējumus ar flomasteriem uz papīra. Jānis Kalnačs uzsver, ka tieši K. F. veikumam 1976.-77. gadu mijā, bija būtiska nozīme Kārļa Padega jaunatklāšanā. Pirmais flomastera zīmējums ar Padega tēlu („Sveiks, Kārli Padeg!“ līdz 1976. gadam) tika rādīts zīmējumu izstādē „Pasāžas“, taču pēc tam tēla līdzsvara meklējumi turpinājās(11). Tajos Padega tēls ir veidots no līnijām un krāsu laukumiem, tas ir stilizēts ar nelielu simbolisku atsauci uz mākslinieku raksturojošajiem atribūtiem – spieķis, sarkana šalle un platmale. Jāuzsver, ka Padegs daudzos darbos tieši sarkano krāsu izmantoja kā akcentu, īpaši darbos, kur dominē melnā krāsa uz balta fona, respektīvi - grafikās. Kurta Fridrihsona radītajos tēlos dominē sarkanā un zilā pretnostatījums, kas tiek atdalīts ar melnu līniju, kas var būt smalka un trausla vai biezāka un smagnējāka. „Vēl vienas atmiņas“ (1989. gads), kas novēlētas Jānim draudzībā, ir izsmalcinātāks darbs. Tēla veidošanā ir izmantotas smalkas līnijas, kas šallē veido rūtojumu, un ķermenis attēlots izliecies, vairāk veidā kā sevi attēloja pats Kārlis Padegs. Spieķa klātesamība ir nojaušama tikai pēc labās rokas novietojuma un platmales augšdaļa ir palikusi ārpus lapas, jo no tās redzam tikai nelielu joslu pie lapas pašas augšējās malas. Salīdzinot ar zīmējumu „Sveiks, Kārli Padeg!“, K. F. ir atsacījies no lillā krāsas lietošanas un sejas pantu izstrādāšanas, jo 1989.gada zīmējumā šo detaļu vairs nav. Šis zīmējums šķiet stīvāks un smagnējāks, jo Kārlis Padegs attēlots ar kājām un rokām cieši klāt pie ķermeņa, kā sasaldēts – it kā viņam būtu atņemta spēja kustēties. Augums atbalstīts pret spieķi, seju klāj ēna. Visticamāk, ka ēna ir no platmales, un mākslinieks nav attēlots kā nolemtais, kam nāve pāragri sākusi sekot līdzi kā ēna, no kuras viņš nebēga vai arī labi to slēpa. 
Taču, vai Kurta Fridrihsona darbos ir skaidri redzama Kārļa Padega mākslas ietekme? Vai šos divus meistarus vajag savstarpēji salīdzināt? Skaidrs ir tas, ka, ja arī viņus nevieno izstrādātā vizuālā materiāla līniju valoda, tad vismaz vienreiz viņi ir vienojušies par kopēju mārketinga plānu, kā popularizēt Padega pirmo izstādi(12). Būtiski ir izprast viņu draudzību vai varbūt paziņu būšanu, bet diez vai kuram katram Padegs uzticētu savas iztādes kritiku 1934. gadā. 
Vai Kārlis Padegs lielākoties attēlojis brutālus viepļus, karā sakropļotos un dvēselē sadragātos? Nē. Sieviešu tēliem ir veltīta lielāka pietāte, maigums un plastika. Līnija kā vieniem, tā otriem varēja būt smalka, taču attieksme, kas ielikta domā, pavisam cita. Jāatgriežas pie ģimenes un radiniekiem, kas vieno abus meistarus. Zināms, ka Padegu dzimtas Latvijā vairs nav. Tā savas dzimtenes sūrākajā laikā ir glābusi dzīvību un nākotni un ir devusies pāri okeānam uz ASV (13). Kārļa Padega brālēni, kuri nu jau ir sirmā vecumā, turpina kopt tuvinieka piemiņu. Viņi vairāku gadu garumā ir pirkuši gleznas un grafikas(14), kas publiski nav apskatāmas, taču daļu no kolekcijas Jānis Kalnačs ir apkopojis 2011. gada izdotajā grāmatā. Kolekcijā ir viens ogles zīmējums, kas datēts ar 1932. gadu un droši vien tapis studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā, tajā attēlots sievietes akts. Zīmējums ir meistarīgi izstrādāts, bet tajā pašā laikā tik netipisks, ka šķiet veidojam vēl kādu Kārļa Padega šķautni, kas līdz šim likās apslēpta, bet tuvina Kurta Fridrihsona „Dzintara“ vieglumam. Runa ir par sajūtu vieglumu, ko ir  grūti aprakstīt, jo tās ir fiziskas emocijas, kas rodas apskatot darbu. Bet arī viņš ir attēlojis sievieti sarkanā apģērbā. Tā ir 1933. gada grafika „Sarkanā koķete“, kas arī ir no dzimtas kolekcijas, tajā redzama kaila sieviete ar sarkanu mēteli uz pleciem. Viņai aiz muguras ir logs, caur kuru redzams pilsētas skats, iespējams, ka tas ir Vecrīgas ielu fragments. Darbs šķiet drūms, jo fons būtībā ir pilnīgi melns un sarkanais arī nav zemeņu sārtais, bet gan drīzāk asiņu sarkanais, taču pāri visam izceļas baltas sievietes smalkā figūra „s“ burta izliekumā.
Ja apvienotu šos divus Kārļa Padega darbus, tad iespējams, ka rastos kas līdzīgs akvarelī „Dzintars“ redzamajai jaunajai meitenei. Bet ir tikpat liela iespējamība, ka nesanāktu nekas, jo uz vienu darbu skatoties ar dažādu cilvēku acīm un pieredzi, var būt pavisam cits rezultāts. Un stāsts galu galā ir par vienu dzimtu, kas ar patriotiskām jūtām un lielu cieņu pret latviešu māksliniekiem, nes tālāk savas zināšanas un mantojumu nākamajām paaudzēm, kas par mākslas darbiem veidos pavisam jaunu viedokli un asociācijas. 

(1)Lai arī vēstule ir datēta ar 1983. gadu, nav zināms, kurā gadā ir radīts šis akvarelis. Iespējams, ka otrā papīra pusē ir datējums un arī Kurta Fridrihsona paraksts, bet, tā kā darbs ir visai pamatīgi ierāmēts un rāmi nav iespējams noņemt, tad šī informācija pagaidām paliek kā atvērts jautājums.

(2)Kates Švinkas saruna ar mazmeitu Zandu 30.11.2018.
(3)Raidījums „Mākslas pasaule“. Tatjana Suta intervē Kurtu Fridrihsonu. 1991.gads. LTV1 https://www.youtube.com/watch?v=iwjPettaJ_8&t=758s (skatīts 22.12.18.)
(4)Turpat – 19:05
(5)Līcis J. Stāsti par Krapes pagasta senatni - cilvēki un mājas. – Rīga: 2005.
(6)Tomēr jāuzsver, ka grāmata ir mājās uz parastā printera vai Copy pro drukāta un iesieta. Tā nav izdota sadarbībā ar kādu izdevniecību, tādēļ tāda nav norādīta un tā nav nopērkama grāmatnīcās. Šis projekts pilnībā balstījās uz Zandas mērķtiecību un cieņu pret vectēva paveikto darbu un vēlmi to sagatavot tādu, lai tā nonāktu pie lasītājiem, kas šo darbu ir gaidījuši, lasīšanai atvieglotā versijā. Jānis Kalnačs šo informācijas avotu nav izmantojis, sastādot 2011. gada grāmatu “Rīgas dendijs un autsaiders. Kārlis Padegs”.
(7)Līcis J. Stāsti par Krapes pagasta senatni - cilvēki un mājas. – Rīga: 2005. – 107.lpp.
(8) Kates Švinkas saruna ar mazmeitu Zandu 30.11.2018.
(9)Kalnačs J. Rīgas dendijs un autsaiders. Kārlis Padegs. – Rīga: Neputns, 2011. – 259.lpp.
(10)Turpat – 37.lpp.
(11)Kalnačs J. Rīgas dendijs un autsaiders. Kārlis Padegs. – Rīga: Neputns, 2011. – 38.lpp.
(12)Turpat – 259.lpp.
(13)Līcis J. Stāsti par Krapes pagasta senatni - cilvēki un mājas. – Rīga: 2005. – 114.lpp.
(14) Kates Švinkas saruna ar mazmeitu Zandu 23.12.2018.