Simts vientulības gadu kopā 
Topošās mākslas zinātnieces Sanitas Ošes saruna ar māksliniekiem Lienu un Edgaru Muceniekiem
Izstāde "Simts vientulības gadi" Ogres Vēstures un mākslas muzejā

Liena un Edgars Mucenieki ir mākslinieki, kas ir radoši visās savas dzīves jomās. Reizēm šķiet, ka viņiem pieejams mūžīgā dzinēja noslēpums. Deviņdesmito gadu pašā sākumā absolvējuši Latvijas Mākslas akadēmiju, Liena kā tekstilmāksliniece, bet Edgars – gleznotājs, viņi no ilūzijas par radošas profesijas pārstāvja priviliģēto dzīvi nonāca strauji mainīgās pasaules realitātē, kur pašiem vajadzēja domāt par finansiālo izdzīvošanu. Jaunie mākslinieki nodibināja Lielvārdes Mākslas skolu “Mākslas aptieka”, kas bērniem kļuva par iedvesmas pilnu vietu divdesmit gadu garumā. Tam sekojusi nometnes “Upe” organizēšana un vadīšana. Ikvasaras nometne bērniem ar īpašām vajadzībām ļāvusi viņiem saņemt “Latvijas lepnuma” balvu 2007. gadā. To papildina darbošanās bioloģiskajā lauksaimniecībā un biškopībā. Paralēli tam – abu mākslinieku radošā darbība, arī izstādes – gan individuālas, gan kopīgas. Šīs sarunas iemesls ir izstāde, kas no 11. janvāra līdz 17. februārim noris Ogres Vēstures un mākslas muzejā. “Simts vientulības gadu” ir dubultizstāde, tāpēc sarunā piedalās abi mākslinieki.
Kā sākās jūsu ceļš mākslā?
Liena: Mamma man iemācīja strādāt daudz. Vispirms izmazgā piena kannas un tikai tad skrien uz “kazakiem razboiņikiem”. Cita varianta nemaz nav un nevar ienākt prātā, ka varētu būt savādāk. Un tad, kad tev dzīvē atnāk pārmaiņas un juku laiki, tu vienkārši rukā un viss. Un tas tevi izglābj. Kā tad, kad mēs beidzām akadēmiju, un visa vecā sistēma sabruka.
Un izveidojās situācija, ka nevienam tavu mākslu nevajag?
Liena: Mums bija mazi bērni, bija jādomā, kā viņus izaudzināt, kā viņiem iedot ēst. Un tā bilde, ko tev tur uzzīmēja – māksla, cik skaisti, tas vispār nevienam nav vajadzīgs. Un patiesībā tad tas, ka vispirms izmazgā piena kannas un tikai tad “kazaki razboiņiki”, tas glābj. Labi, ka tās pārmaiņas atnāca, kad mēs vēl bijām jauni. 
Skoliņu – Lielvārdes Mākslas skolu – jūs nodibinājāt uzreiz pēc akadēmijas beigšanas?
Edgars: Deviņdesmit piektā gada rudenī nodibinājām skoliņu. Bija tā, ka tieši ar akadēmijas beigšanu tie skaistie projekti izbeidzās un tad atnāca tā skola.
Nebija jau arī saprotams, kas ir konkurence, bizness.
Liena: Pirms tam tu kā mākslinieks patiesībā biji priviliģētā kārtā. Visi mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki.
Māksla nebija bizness?
Liena: Tas kapitālisms atnāca un atnāca arī uz mākslas jomu.
Jūs taču turpinājāt darboties katrs savā mākslā?
Edgars: Paralēli mēs tik un tā taisījām izstādes. Es un Liena un mēs kopā. Bet tās bij drusku tā kā ekstrēmā režīmā. Man jāspēj tikt galā ar skolas bērniem, arī saviem bērniem un paralēli vēl jāspēj uztaisīt kvalitatīva māksla. Tas bija ļoti skarbi īstenībā.
Esat domājuši par to, ko tas nozīmē – būt māksliniekam?
Edgars: Ar savu atvērtību iespējams, mākslinieks ir tas, kas spēj aizsniegt citu dvēseli. Un tajā otrā dvēselē arī kaut kas notiek. Tā ir maksimālā programma. Jo, kāpēc tad vispār taisīt mākslu?
Liena: Nu, sākumā mēs apmierinām savu egoismu.
Edgars: Es jau domāju, ka ne tikai sākumā. Mākslinieks visu laiku apmierina savu ego. Es visus pēdējos gadus daru priekš sevis, bet ar tādu apziņu, ka, iespējams, tas arī atsauksies kādā citā. Mūsdienās jau mākslinieks var uztaisīt da jebko. Ja viņš izgājis labu skolu. Bet jautājums jau ir par to, ko es gribu ar to pateikt, ar to ko es uztaisu.
Liena: Mēs bieži runājam par to. Kādu brīdi es jutos gan kā māksliniece, gan kā skolotāja. Bija laiks, kad es teicu – esmu biškope. 2006. gadā sāku ņemties ar bitēm. Vienā brīdī es vispār nejutos kā māksliniece. Bija tādas pārdomas – kas tu par mākslinieci, ja tu par mākslu nedomā katru dienu? 
Būt māksliniekam – tā tev ir iekšējā sajūta?
Edgars: Marina Abramoviča saka, ja tu domā katru dienu par mākslu, tu vari būt vienkārši labs mākslinieks, bet lai būtu ģeniāls, tev jābūt apsēstam ar mākslu. Tas ir tāpat kā elpot. Tas izslēdz visu pārējo.
Liena: Ar mani tā nekad nav bijis. Es par to esmu sapņojusi, kad mācījos lietišķajos. Iztēlojos, ka man būs liela darbnīca, nebūs ģimenes. Bet es jau nezinu, kā tas būtu. Kad nav nekā cita.
Edgars: Mani satrauc apgalvojums, ka var būt tikai māksla vai tikai ģimene. Dzīve ir pilna ar visu to, ko man kā cilvēkam lemts piedzīvot. Bet, ja es esmu atteicies no kādas dzīves sadaļas, vai es mākslā varētu piedzīvot to, ko esmu piedzīvojis?
Kas šajā izstādē ir jūsu mākslas valoda, medijs?
Edgars: Mums ir videodarbi, kuri ir kopīgi radušies. Abi taisām performanci un abi režisējam. Bet būs kāds darbs, kur būs tikai Liena. 
Liena: Nezinu, vai tagad es viena varētu uztaisīt izstādi. Savās bišu un zemes lietās es jūtos ļoti pārliecināta. Kādreiz es sevi šaustīju par to, kāpēc es neesmu tikai māksliniece. Bet tad es nomierinājos, jo sapratu, ka bez tā nevaru. Pateicoties zemei, man šogad radies viens labs video darbs. Tagad uz to visu skatos daudz mierīgāk. Es redzu, cik daudz varu paņemt no zemes priekš mākslas. Dāvana ir iedota ieraudzīt. Un grēks būtu to neizmantot. Dvēsele kliedz, ka vajag to radošo. Tu jau viņai vari pateikt, lai aizver muti ciet, man tagad nauda jāpelna.
Jūs esat kopā gan darbā, gan mājās. Tā vientulība ir nepieciešamais? Tas, kur glābties? Kur ir ietekme un kur ir iedvesma vienam no otra?
Edgars: Ietekmes jau ir. Es nezinu, vai tas ir labākais modelis, tā kā ir mums. Ka mēs gan dzīvojam, gan strādājam kopā. Kopīgs mums ir arī ģimenes uzņēmums. Un arī māksla ir kopīga. Viens sāk kaut ko darīt, otrs skatās- baigi labi un turpina to ideju savā versijā. 
Liena: Bet iedvesma ir kaut kas cits. Iedvesma ir iespēja, kad vari domāt tikai par mākslu, kad ir mūza. 
Kāds ir izstādes mērķis un vēstījums? Ar ko tā sākās? Ar nosaukumu?
Edgars: Ar to, ka mums abiem palika piecdesmit gadu, tātad, kopā simts. Tad mēs iedomājāmies, ka arī valstij ir simts. Domājām, ka to pasākumu vajadzētu atzīmēt. Domājām par to, kā mūsu dzīve saistās ar valsti, ar to, kas notiek Latvijā. Atradām sakarības. Bet tas, kā tas tagad izvērsies – valsts moments ir tā kā atvirzījies, ir vairāk palicis personīgais.
Izstāde ir zināmā mērā atskaite par paveikto?
Edgars: Pat nē. Izstādē ir pēdējo trīs gadu darbi un tādā nozīmē šī nav atskaite par visu līdz šim padarīto. Lielākā daļa radušies 2018. gadā. Mērķis ir parādīt to, ko mēs paši sev esam atklājuši. Šis laiks ir tāds, ka visi skrien, nav laika apstāties. Gribas, lai laiks bišķiņ apstājas, lai vari izbaudīt vienu procesu. Vienā darbā būs piena griešana, citā spalviņas pūšana. Varbūt izstāde ir par to, lai atrastu laiku būt šeit un tagad. Izstādē būs iespēja arī fiziski pieskarties mākslas darbam. Būt tajā brīdī.
Jūs esat sevī noķēruši šo mirkļa apturēšanas sajūtu un dodat iespēju to izjust arī citiem?
Edgars: Runājot par simts gadiem un vēsturi. Tā piena mašīna ir uztaisīta pirms simts gadiem. Noķer brīdi, kad tu griez pienu un tev ir dota iespēja paceļot laikā!
Ja runā par vidējā vecuma krīzēm, tad jums šobrīd ir tāda kā atbrīvošanās no krīzes. Skriešanas laiks ir pagājis. 
Edgars: Krīzes moments iestājas, kad dzīvē kaut kas ir paveikts – uzcelta māja, izaudzināti bērni, bet iestājas tukšums, sajūta, ka viss ir izdarīts. It kā dzīve jāsāk no jauna. 
Esošais jāpiepilda ar jaunu jēgu?
Edgars: Trauks ir uzbūvēts. Ir jautājums, kā es priekš sevis šo trauku piepildīšu. Kam ir jēga.
Vai tas nav brīdis, kad tu vari atļauties būt tikai mākslinieks vai lielākoties mākslinieks.
Liena: Bet es arī saproti, ka ir limitēta enerģija un laiks. Un tad es sāku ļoti izsvērt, kam to tērēt. Piemēram, vai tērēt tam, lai domātu par to, ko citi par tevi padomās. 
Tas dod brīvību?
Liena: Brīvību un sevis sajušanu. Tu sāc sevi no jauna iepazīt. Izbaudīt, ka tu elpo un vienkārši dzīvo.
Viena no izstādes galvenajām tēmām ir pagātne. Kādas ir jūsu attiecības ar to?
Liena: Mēs bieži aizmirstam, ka aiz mums stāv mūsu tēvs un mamma un tas rada mūsu spēku vai nespēku. Protams, pagātnē ir daudz pāridarījumu un sāpju, bet tas viss veido mūs. Mēs baidāmies no tā, bet mums vienalga dzīvē nākas ar šo neredzamo sastapties. 
Edgars: Sasaistot ar mākslu, tā ir savā ziņā misija izmantot arī tās lietas, kas psiholoģijā un terapijā ir atklātas. Domāju, ka tas ir viens no mūsu ceļiem un arī izstādē parādīsies.
Mākslinieka uzdevums ir runāt arī par neērtām lietām?
Edgars: Izstādē būs arī par valsti. Visu, kas valsti veidoja. Tur bijuši gan asiņaini, gan nepatīkami, gan riebīgi notikumi. Saistīti ar nodevībām, varmācību. Varbūt svarīgi nākamajā simtgadē spēt pieņemt, ka tas viss ir mūsu. Nezinu, cik mēs paveiksim šajā izstādē, bet nākotnes vīzija ir ieraudzīt tās dziļākās saknes un saiknes. Kā caur mākslas darbu palīdzēt izprast, ka nav tikai balts un melns, ka karogā ir gan sarkanā, gan baltā krāsa, ka varmākas un upuri nevar pastāvēt viens bez otra.
Kā radās izstādes ideja?
Liena: Izstādes ideja laikam nāca no mūsu savstarpēji atkarīgajām attiecībām.
Edgars: Atkarība ir it kā negatīvs vārds, bet tā dabiski veidojas cilvēkiem ilgāku laiku esot kopā. 
Atkarība veido drošību un piederību. Tās ir divas fundamentālākās pamatlietas uz kā mēs turamies.Varbūt mēs ne visur varam vienoties. Mēs esam radikāli dažādi cilvēki. Bet tā veidojas līdzsvars. Varbūt šajā ziņā mēs esam drusku konservatīvi, jo tā ir vieglāk dzīvot. Pat, ja otrs cilvēks tevi drusku tracina piecpadsmit reizes dienā, ilgtermiņā pat tas rada drošību, jo mēs jau paredzam ko sagaidīt no otra. 
Jūs mākslā esat ļoti atšķirīgi, nesajaucami.
Liena: Mums tagad abiem ir videodarbi. Mēs varbūt risinām atšķirīgas tēmas. Šobrīd es esmu ielekusi videolietās, filmēšanā. Saprotu, ka tur ir kļūdas, bet kā tu savādāk to piedzīvosi. Pirmo reizi veidošu arī performanci.
Vai izstādē neparādās atšķirība starp vīrieša/sievietes pasaulēm? Sievietes vēlme vēsturi tvert caur personisko un vīrieša spēja skatīties globālāk, vispārinātāk?
Liena: Es vispār esmu sīkumu un sajūtu cilvēks. Es pēdējos gados esmu domājusi par savu vecāku identitātēm. Tveru to vairāk caur personīgo pieredzi. Baltkrievija, Polija. Mana mamma ir vecticībniece. Viss, kas ir viņu, ir arī mans. Tas ir mans spēks un mana bagātība, ar to es lepojos.
Edgars: Man tomēr gribas globāli papētīt situāciju, ieraudzīt kopīgo bildi. Tas, ko mūsu senči stāsta par pagātni, ir attālināti, saudzējoši. Jo tur ir ļoti daudz sāpju un visbiežāk tās tiek slēptas ar nolūku saudzēt mūsu jaunās un jūtīgās dvēseles, tas ir tāds dzimtas aizsardzības mehānisms. Jautājums ir, kā šo domu ielikt vizuālajā darbā. 
Lai tas nav atsvešināti?
Edgars: Un, lai tas nav didaktiski, spēt kailo patiesību pasniegt bez vērtējuma.
Vai tas aizved līdz vientulībai? Ka patiesās atbildes tu vari atrast tikai sevī.
Liena: Nekur citur tas nav atrodams. Kad es taisīju video ar zemi, man bija liels iekšējs pārdzīvojums un bailes. Nepārtraukta cīņa ar sevi. Bet tieši tas veido darba spēku. 
Edgars: Kad tu uztaisi mākslas darbu, ideālajā versijā tev visu laiku jābaidās. Katra jauna izstāde ir izaicinājums un lēkšana nezināmajā. Ir trauksme un bailes. Un tas ir labi. 
Vajag izaicinājumu arī sev?
Liena: Gribas sevi izaicināt. Ja tev viss ir skaidrs un zināms, tad ar tevi nav labi. Tad ej gurķus audzēt. 
Izstāde ir tapusi no trīs gadu darbiem, bet pamatā jau ir visa jūsu dzīve.
Liena: Tu nevari radīt neko no tukša gaisa, tas dzimst sakarībās.
Edgars: Varbūt ir mākslinieki, kas izplāno visu, kā būs. Mums vairāk viss ir uz procesu. Mēs zinām ideju un tad mēs sākam kaut ko darīt. Sākotnēji nebija doma, ka pamatā būs videodarbi. Bija skaidrs, ka būs kaut kas no video, bet tagad video ir pārņēmis visu. Tas ir centrālais medijs.
Liena: Man bija ļoti grūti, kad nāca pārdzīvojumi, idejas, es sapratu, ka es tos nespēju plakanajā vidē nodot. Iekšā ir bildes, kustība. Atnāk sajūta un tu sāc meklēt, kā to sajūtu vizualizēt. 
Tad no idejas organiski izkristalizējās medijs?
Liena: Man pie papīra vai gleznas būtu jāraud, jo es to tur vienkārši neredzu. Manī viss iekšēji plosās. Un tad es sapratu, ka vajag filmēt, ka tur ir pilnīgi cits spēks. Tas ir ļoti pateicīgs medijs. Ir idejas, ko nav iespējams izlikt divās dimensijās.
Edgars: Atklāšanā būs arī performance, ko filmēs. Darbs pēc tam turpināsies, ir doma uztaisīt garāku filmu, meditatīvu, kur visi procesi tiek izdzīvoti līdz galam. Piemēram, ja piens tek, tas tek ilgi, kamēr iztek līdz galam. Tas pasākums ir labs arī tāpēc, ka kaut kādu jaunu laikmetu mūsu mākslas dzīvē atver.
Noslēdz vai atver?
Liena: Noteikti atver. Iekšējā sajūta, pārliecība par to, ko tu gribi darīt. Tas ir šobrīd atnācis. Edmunds Lūcis reiz teica – paskaties, visi, kas taisa laikmetīgo mākslu, viņi ir onkuļi un tantes, viņiem ir pieredze. Viņi nav jaunieši, viņi ir gados un sirmi. Ar savu bagāžu. Viņi to dara ar pārliecību. Jaunībā tas vienkārši nav iespējams. 
Edgars: Tev ir ko teikt un tu zini, kāpēc tu runā. Tev ir bagāža, tu zini visas formas un formātus un tu zini, kā to vislabāk pateikt. Jaunie, protams, ir burvīgi, ir atsevišķi ģēniji, kas visu paspēj līdz 27 gadiem jo viņi vienkārši ilgāk neizdzīvo. Bet tie ir izņēmumi. Normāliem ilgdzīvotājiem būtiskais atveras pēc piecdesmit.
Liena: Ir interesanti dzīvot.