LMA mākslas zinātnes nodaļas maģistrantūras 1. kursa studente Dārta Dīriņa reflektē par franču laikmetīgās mākslas pārstāvja Kristiana Boltanska izstādi Parīzes Pompidū centrā, caur personīgo pieredzi reflektējot arī par 2014. gadā izstāžu zālē "Arsenāls" skatāmo izstādi "Sirdspukstu arhīvs".

STARP MŪŽĪGO UN GAISTOŠO - KRISTIANS BOLTANSKIS

Mana rakstāmgalda otrajā atvilktnē starp aizmirstiem papīriem un pierakstītām kladēm stāv kāds kompaktdisks. Uz tā vāka stāv rakstīts “Les Archives du Cœur”. Klēpjdators ir gana sens, lai tajā vēl būtu iespējams ievietot kompaktdisku. Noregulēju skaņu tik skaļi, cik vien iespējams, un nākamās divdesmit sekundes pavadu, klausoties troksnī, kas atgādina paātrinātu tenisa bumbiņas piezemēšanos kādā tunelī ar skanīgu atbalsi. Mani sirdspuksti, kuru īsais ieraksts datēts ar numuru 3493, tagad atrodas “Sirdspukstu arhīvā” Edžimas salā Japānas jūrā līdzās tūkstošiem citu.

Toreiz, 2014. gada aprīlī, uz franču laikmetīgās mākslas meistara Kristiana Boltanska (Christian Boltanski, 1944) izstādi “Sirdspukstu arhīvs” izstāžu zāles “Arsenāls” augšstāvā atnācu kādā no pēdējām dienām. Kā bankā vai poliklīnikā sagaidīju virs durvīm iedegamies savu nupat izdrukāto numuriņu un devos ierakstīt sirdspukstus, kurus man laipni piedāvāja paņemt līdzi jau minētajā kompaktdiskā. Blakus telpā ar mazliet baisu noskaņu paša Boltanska sirdspukstu ritmā mirgoja spuldzīte – kā šausmu filmās, kad pēkšņi nevienmērīgā apgaismojumā notiek kas stindzinošs. Lai nonāktu šajā telpā, man bija jāiziet caur tādiem kā vārtiem, kas veidoti no audumu skariņām, uz kurām projicēts melnbalts fotoattēls. Tajā ieskatoties rūpīgāk, pamanīju, ka attēli transformējas – videoprojekcijā mainījās dažādu laika posmu Boltanska portreti, sākot no sešiem līdz pat piecdesmit septiņiem gadiem, ļaujot māksliniekam burtiski mūsu acu priekšā novecot.

Caur šiem pašiem vārtiem šoziem es izeju vēlreiz – Pompidū centrā Parīzē, netīši nonākot Boltanska retrospektīvajā izstādē “Dzīve procesā” (Faire son Temps), kas apkopo ap piecdesmit mākslinieka darbu viņa vairāk nekā pusgadsimtu ilgajā daiļradē. Atpazīstu mākslinieka uzticamos izteiksmes līdzekļus – second hand apģērbus, melnbaltas fotogrāfijas, senus atrastus priekšmetus, gaismas spēles un dominējošo melno krāsu. Šķietami bezpersoniskas pagātnes liecības, kurām Boltanskis piedēvējis lielu cilvēcisko vispārinājumu. Lai gan katrs no tēliem ir individuāls, manu acu priekšā tie saplūst vienā masā. Te vairs nav ne laika, ne personu, ne vietas. Stāsts vienlaikus ir par mums visiem kopā, katru atsevišķi un nevienu no mums.

Boltanskis uzskata, ka mākslas uzdevums ir sniegt emocijas un uzdot jautājumus, un izstāde man dāsni atstāj kā vienu, tā otru. Jau sperot pirmos soļus izstādes telpā, kļūst ļoti neomulīgi. Šajā sajūtā ir kaut kas nepatīkams un līdz galam neizskaidrojams. Man šķiet, ka cilvēki melnbaltajās fotogrāfijās skatās man virsū, un katrs vēlas ko sacīt, bet to ir pārāk daudz, un tiem nav balsu, lai spētu ko pateikt. Fotogrāfijās iebalzamēti viņu sastingušie smaidi, un šodien tie ir vien abstrakti pagātnes mirkļu tvērumi. Katras no tumšajām acīm piederējušas kādam cilvēkam, bet šajā kontekstā vairs nav nozīmes, kas viņš bija par cilvēku, kā viņu sauc, vai kādreiz ir mīlējis, vai bija laimīgs. Visi šie tēli skatītājam paliek anonīmi un noskaņu rada tikai kopums. No kurienes nāk šīs aprūsējušās metāla kastes, kas sakrautas piramīdā? Kurš valkājis šo melno mēteli, kas garā striķī karājas pie sienas? Boltanska paša veidotais izstādes iekārtojums mani ved cauri vairākām telpām, kas pilnas šo spocīgo instalāciju ar priekšmetiem un fotogrāfijām – te veidotas attēlu mozaīkas, te tās izgaismo spoži koncentrētu gaismas staru kūļi, te bildes aizsedz melni auduma pārsegi, kurus paverot rodas sajūta, it kā es smilšukastē netīšām atrastu cilvēka līķi.

Kad izstādes kopējā noskaņa jau kļuvusi par smagnēju un drūmu, nokļūstu pie diviem videodarbiem – “Animitas Chile” (2014) un “Animitas Blanc” (2017), un mani pārņem pārdabisks miers. Te ir kaut kas dzenbudisma meditācijai pielīdzināms. Laika joprojām nav, redzamā ainava ir gana vispārināta, tikai šoreiz nomācošo, biedējošo un trauksmaino sajūtu nomainījusi prāta skaidrība un pilnīgs tukšums. Sēžu pretī ekrānam un, šķiet, stundām varētu vērot, kā vējš rimti purina simtiem mazu augu, uz kuriem uzkarināti zvaniņi. Senākajā no darbiem, kuram priekšā noklāts svaigi smaržojošs siens, redzu kalnu ieleju Čīlē, bet otrā vēroju sniega tuksnesi Orleānas salā Kvebekā. Pie ekrāna viegli var pēkšņi attapties, pār vaigiem neizskaidrojamu iemeslu dēļ ritot asarām. Atceros interviju laikrakstā “Forbes”, kurā Boltanskis pieminēja savu draugu, kurš reiz viņam pastāstījis ko skaistu: drauga tēvam piedzīvojot savus pēdējos brīžus pirms nāves, draugs teicis: “Neraizējies, tas ir tāpat kā iekāpt lidmašīnā – pirms tajā iekāpt, tu satraucies, ka esi aizmirsis pasi, pazaudējis biļeti, vai bīsties, ka bagāžas koferi varētu nebūt ielikti lidmašīnā. Bet, kad lidmašīna paceļas, tevi pārņem miers.” ” Varbūt es, kā izstādes apmeklētājs, pie videoprojekcijām nupat piedzīvoju šo mieru?

2014. gadā man šķita, ka savu sirdspukstu saglabāšana ir ļoti skaista piemiņa maniem nākotnes mazbērniem. Tolaik es neiedomājos, ka arī disketes reiz izmantojām, daudz neanalizējot, ka pēc dažiem gadu desmitiem nolasīt tajās atstāto informāciju būs problemātiski. Arī kompaktdisks kā datu nesējs nav mūžīgs, varbūt vēl pēc kāda laika nākamās paaudzes nemaz nezinās, ko ar to iesākt. Man šķita banāli skaisti, ka uz izstādi Valentīndienā nāca pāri un dāvināja iegūtos ierakstus viens otram. Cik daudzi no šiem pāriem jau labu laiku izbeiguši attiecības? Cik daudzi no sirdspukstu īpašniekiem jau devušies mūžībā? Šodien domāju par to, ka sirdspukstos ir kaut kas skumji smeldzīgs. Varbūt pat tāda kā spēle ar nāvi – kā skaidroja izstādes darbinieki, no mātes vēdera nebija iespējams nolasīt bērna sirdspukstus, bet tajā pašā laikā bija apmeklētāji, kuru ritms tika iemūžināts neilgu laiku pirms viņu nāves. Daļa šo cilvēku vairs nav, bet arhīvs joprojām ir.

Sirdspukstu arhīvs ir kā mūsu senču fotogrāfijas, kurām piemīt dokumentāla, nostalģiska un sentimentāla nozīme, bet kuras mazliet sāpīgi atgādina par cilvēkiem, kas aizgājuši no šīs pasaules. Pat tad, ja sirdspukstu arhīvs kādā veidā var kļūt mūžīgs, tas vienmēr glabās kādu daļu gaistošās dzīves trausluma un iezīmēs šauro robežu starp dzīvību un nāvi. Varbūt fotogrāfijas izbalēs, kompaktdiski pazudīs, mūsu paaudzes nomainīsies, bet atmiņas un māksla dzīvos pāri laikam.