LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares BA programmas 2. kursa studentes Elīzas Brices pārdomas par izstādi "Mobilais muzejs. Nākamā sezona".

Pēc pēdējiem pavasara lietiem atkal acīs spiežas saule, laiks šķietami atsācis savu ierasto ritējumu un līdz ar jaunāko atvieglojumu vērtajām kultūrvietu durvīm zināmā mērā atgriezusies arī cerība. Pagaidām gan tikai zināmā mērā, taču bez tās neiztikt – to pierāda arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde jeb mākslas parks “Mobilais muzejs. Nākamā sezona” bijušās tekstilrūpnīcas “Boļševička” teritorijā, Ganību dambī 30.

Jādomā, ka arī vēl vairāk ieilgušas kultūrvietu darbības pauzes gadījumā izstāde nonāktu pie interesentiem, jo ekspozīcija iekārtota brīvā dabā, taču nešķiet, ka norises vietas izvēlē noteicošā būtu bijusi pandēmijas aktualitāte. Ieejas vārti, pie kuriem kādas daudzsološas “Welcome” zīmītes vai smaidīgas izstādes pieskatītājas vietā sagaida Artūra Virtmaņa drūmā “Tomorrow Never Comes” arka, šķiet jau it kā pazīstami – pietiekoši ilgi pamestu, industriālu objektu apdzīvošana ar mākslu kā stabila un kopumā publikas atzinīgi vērtēta prakse palīdzējusi aktualizēt plašu problēmu klāstu, savukārt “Boļševičkas” teritorija jau vērtējama par kultūrvietu pati par sevi (šeit visiem, kas pa ķieģeļu kaudžu un lupīnu izraibinātajām takām līkumo pirmoreiz, atgādināma “Brick bar” darbība un tai piesaistītās kultūras norises vai, piemēram, pagājušās vasaras nogales grupas izstāde “Sintēze”). Vide veiksmīgā izstādes risinājumā funkcionē ne tikai kā fons, bet arī kopējā vēstījuma katalizators, un tieši tas, manuprāt, padara attālināšanos no baltā kuba iedomu nekurnekadzemes un pietuvināšanos reālai telpai tik pievilcīgu. Šajā gadījumā pļavās ieaugušās rūpnīcas drupas palīdz empatizēties ar to, kas pavisam reāli varētu būt laikmetīgās mākslas vai vismaz tās mantojuma nākotne, turpinot pašreizējo scenāriju. Kaut kas pamests un tikai apsūnojis ar zaļu dzīvību.

Izstādes galvenais mērķis, protams, ir aktualizēt jau gadu desmitus ilgi risināto jautājumu par laikmetīgās mākslas muzeja trūkumu Latvijas kultūrainavā, un šo jautājumu pavadošais izmisums, arvien pieaugošā bezcerība arī ir ekspozīcijas galvenie vadmotīvi. Tāda ir “Nākamās sezonas” antiklimaktiskā sižeta līnija, kuras nemainīgi galvenais varonis – mītiskais muzeja tēls – jau stājies pretī banku nedienām un kam tik vēl ne, bet joprojām pastāv tikai ideju un sapņu, ne reālas nepieciešamības līmenī. Ar katru gadu, arvien pieaugot šai bezcerības notij, šķiet, runa arvien mazāk ir par glītām muzeju telpām, kas nodrošinātu plašākas sabiedrības piesaisti laikmetīgajai mākslai un noderīgu vietu lielāka mēroga izstādēm; ar katru gadu runa arvien mazāk ir par nākošo stikla kalnu vai gaismas pili vizuālās mākslas nozarē un arvien vairāk par gluži vienkārši telpām, kur darbus glabāt, lai tie vietas trūkuma dēļ nebūtu jāiznīcina. Izstādē redzamie darbi, līdzīgi kā daudzi citi, pēc īsā eksponēšanas mūža gandrīz vai kļuvuši par traucēkļiem, ne saglabājamu vērtību. Iespējams, šī drūmā nots tikai pierāda kultūras aklimatizāciju patēriņa kultūras pasaules izpratnei, iemantojot fast-fashion analogu dzīvības ciklu, taču gribētos domāt, ka kādam māksla nozīmē ko vairāk kā gaumīgu Instagram postu vai kārtējo vienā vakarā pabeidzamo seriālu garlaicības kliedēšanai. Fakts, ka līdz tādam punktam vispār nācies nonākt un vēl pietiek enerģijas kaismīgi diskutēt par pēkšņu kārtējās koncertzāles būvniecību visnotaļ aptuvenās, gadījuma rakstura līnijās, ir visspēcīgākais arguments laikmetīgās mākslas joprojām nemainīgajai atstumtā enfant terrible[1] lomai kopējā vietējās kultūras izpratnē.

Vienlaikus Nacionālajā mākslas muzejā aplūkojama arī Purvīša balvai nominēto darbu izstāde, taču, kur pēc pāris mēnešiem nonāks, piemēram, šie darbi? Bēdīgi spilgts situācijas piemērs ir Reiņa un Kristas Dzudzilo darbs “ZRwhdZ” – Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē par labāko kuratora koncepciju balvu guvusī lielformāta instalācija, kas pašlaik Nacionālā muzeja telpās redzama dekonstruētā variantā, bet pirms nominācijas, kā zināms, piemērotu glabāšanas telpu trūkuma dēļ samierinājusies ar visnotaļ bēdīgu likteni. “Mobilais muzejs. Nākamā sezona” redzamā cita mākslinieku darba “Respice post te. Hominem te memento” (2016) parafrāze, kas no oriģinālās kompozīcijas saglabājusi tikai Memento, novietotu uz drupu kaudzes, tādejādi radot vienu no vizuāli zīmīgākajiem izstādes stūriem, šķiet, mazliet apspēlē “ZRwhdZ” likteni. Kā norādīts arī darba aprakstā blakus drupu kaudzei, asociatīvi gribas Memento lipināt klāt mori, šajā gadījumā to attiecinot uz mākslas darbiem, kuri piekļāvušies ķieģeļu lauskām un putekļiem. Savukārt, plašāk skatoties uz pašu Purvīša balvu, ik pēc diviem gadiem nākas vaicāt, vai šis rāmis tiešām ir viskorektākais Latvijas mūsdienu mākslas ietvars vai raksturotājs. Kur novelkama līnija starp “labi” un “vēl labāk” un kam uzticēt tās vilkšanu? Un, atgriežoties pie ātrās modes analoģijas, vai tiešām iespējams pievērt acis uz šādi finansēta produkta ražošanas netīrajām aizkulisēm un ilgtspējīgas nākotnes (mākslas) attīstības potenciāla iztrūkumu, samierinoties ar vieglu šodienas guvumu? Ironiskā kārtā, ļaujot mākslai tik lielā mērā balstīties uz neviennozīmīgi vērtējamu patronu pleciem un pat ar to palīdzību meklējot apbalvojamās izcilības kvalitātes, laikmetīgās mākslas nākotne arvien vairāk iemanto laimes spēles raksturu. Varbūt pašlaik gaisā saistībā ar Purvīša balvu, kas kopumā vismaz uz brīdi sniedz palīdzīgu roku laikmetīgās mākslas aktualizācijai, ir svinību garša, bet bēdīgā kārtā šķiet, ka svinības beigsies ar neizbēgamu otrā rīta nožēlu un neziņu par to, kas notiks tālāk – vismaz abu izstāžu, visticamāk, neapzinātā atbalsošanās tikai pāris tramvaja pieturu atstatumā par to liek domāt.

Neziņa kļuvusi par galveno ar laikmetīgās mākslas mantojuma nākotni saistāmo raksturotāju. Īstenībā ar neziņu asociējama arī Latvijas mākslas mazāk senā pagātne, piemēram, 20. gs. otrās puses mantojums, kas, ja paveicies, līdzīgi “Mobilā muzeja” varoņiem klejo pa fondiem un krājumiem, bet līdz publikai tā arī lielākoties nenonāk. Turpinot atlikt šī mantojuma apzināšanu un integrēšanu kolektīvajā kultūras apziņā, ko veicinātu, piemēram, muzeja izveide, mūsu izpratnē par Latvijas mākslu draud iesakņoties bīstami baltie plankumi, kuru pēdas neizbēgami ietekmēs arī mākslas nākotnes būvniecību. Protams, atsevišķus jautājumus, kā to norāda kuratore Solvita Krese, var izvirzīt arī par, piemēram, institūciju lomu mākslas kopainā, bet kā bez institūciju iesaistes integrēt laikmetīgo mākslu kopējā kultūras izpratnē arī ārpus šaurās saujas mākslas profesionāļu apziņas līmeņa?

Un tomēr starp drupām zied arī dzīvība. Tikai grants taka un putekļi novelk smalko līniju starp bezcerību un cerību, tā šeit nošķirot, piemēram, apcerīgo “Memento” (Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo) un “Rotaļlaukuma savas mirstības pieņemšanai” (Katrīna Neiburga, Andris Eglītis, Jānis Noviks) tandēmu no piemiņas apliecinājuma par to, ka viss patiešām būs labi (Monikas Pormales fotogrāfiju sērija “Sirsnīgi sveicieni no Rīgas”), ko tikai pasvītro pazīstamās 21. gs. Villendorfas Venēras (Brigita Zelča-Aispure), tikpat labi devējamas par “Akadēmijas Venēru”, aizkustinoši smalka replika. Bez mitas grimst šis kuģis (“To Perish in Fantasy”, Artūrs Virtmanis), bet tepat jau uz svelmē kūstoša putuplasta ledāja izglābies makšķernieks ar “Pludiņu” (Kirils Panteļejevs). Katrs darbs ir mazliet dzīvības un mazliet spīta apliecinājums pats par sevi un tiecas pret sauli tikpat kāri kā ziedu krūms blakus. Ja vispār kaur kas šo nolemtību spēj pārvarēt, tad tie ir šie darbi.

Kaut kādā mērā aizaugusi pļava darbiem šķiet pat piemērotāka par baltu sienu – te tomēr var brīvāk elpot un ne tikai tāpēc, ka var arī neuzvilkt masku. Kad pirmoreiz apskatu ekspozīciju, ir neticami silts, kaut kur vēl zied pēdējās nokavējušās ābeles un nekas nešķiet jaukāks, kā skatīties uz mākslu augļukoka ēnā. Vismaz, kamēr matos un uz darbiem krīt ābeļziedi, ne slapjš sniegs.