Mākslas vēstures un teorijas 3. kursa studentes Ineses Gāteres saruna ar tekstila mākslinieci Zani Shumeiko

Zane Shumeiko ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, un patlaban turpina studijas Igaunijas Mākslas akadēmijas maģistratūrā. Viņa ir augsti novērtēta profesionāle, pierādījusi sevi starptautiskajā un Baltijas mākslas arēnā. Regulāri piedalās dažādās izstādēs un ir vairāku godalgu laureāte. Intervijas tapšanas laikā Zanes darbi ir aplūkojami Itālijā un Lietuvā.  Viņas mākslas fokusā ir dzimta un tās spēja dziedēt un tuvināt. Cilvēks nekad nav viens, vienmēr ar viņu ir spēks: atmiņās, stāstos un fotogrāfijās. Ģimenes albums kā portāls atver telpu un laiku – kaut kam plašākam un augstākam par mums. Tekstila māksliniece savos darbos ļauj satikties mūsu stiprajiem un stiprajām. Būt kopā pāri laikiem. Neslēpšu, ka daži Zanes darbi ir arī man personiski svarīgi, jo dzimtas koka zarus esam savijušas vienā lapotnē.

Pastāsti, lūdzu, kā sākās tava aizraušanās ar dzimtas sakņu pētīšanu?
Daudzus gadus atpakaļ ciemojoties pie mammas, viņa nodeva senču dzimtas relikvijas, un starp tām es atradu senu  tērpu – vecmāmiņas tantes Elzas kleitu, kura bija izšūta ar ķiršiem. Tā arī aizsākās manas dzimtas pētniecība, jo tanī brīdī radās jautājumi: kas tā par kleitu, kam tā ir piederējusi? Seni foto, ģenealoģiskie pētījumi un stāsti aizveda pagātnē, kur satiku Viņu. Vienu no dzimtas šerpākajām, bet arī stiprākajām sievietēm – Karlīnu Gather. Un, lai arī kleita nepiederēja viņai, manā pirmajā tekstila miniatūrā centrālā vieta tika ierādīta dzimtas ciltsmātei. Vizualizācija maniem centieniem un meklējumiem.

Un kā ar Karlīnes portretu? Zinu, ka to iedvesmoja fotogrāfija.
Karlīne atspoguļo 19. gadsimta otrās puses latviešu lauku sievas naratīvu, fotogrāfijā ir redzama ar zīda šalli ap pleciem. Veidojot portretu, izmantoju Itālijas zīda atgriezumus, kas saglabājušies no laikiem, kad strādāju Milānā. Pēc tam radās iespēja Romā piedalīties izstādē “Dievietes aspekti”. Portrets aizceļoja uz Itāliju. Vecvecvecmamma no tēva puses tika prezentēta kā antīkā grieķu dieviete Ariadne. Pavediens, kurš izved cauri labirintam. Viņa to šķetina, un es sekoju, saslēdzot mūs kopējā ritmā. Karlīna kā izejas punkts, tādēļ darba nosaukums ir “Karlīne – labirinta pavēlniece”.

Kādā tehnikā radi savus darbus?
Darbi tiek izšūti ar mašīnu, bet materiāls tiek vadīts ar rokām. Tiek noņemta pēdiņa, un līdz ar to  tiek dota iespēja brīvi interpretēt laukumus un formas. Šo tehniku pirmo reizi apguvu Rīgas Lietišķās mākslas koledžā 90. gadu beigās. Vēlāk sāku eksperimentēt ar audumiem, veidoju dažādas tekstūras ar dizaina priekšmetiem, tomēr pagrieziena punkts bija Itālija, jo tur iepazinos ar jaunām tehnikām. Sāku miksēt mašīnizšuvumu ar akrila glezniecību. Eksperimentēju ar dažādiem materiāliem, veidoju kolāžas. Darba standarts ir akrils, audums un diegs. Šādi ir veidoti mūsu senču portreti. Daļa darbu ir tapuši arī digitālās apdrukas tehnikā, jo vēlējos eksperimentēt. Izmantoju darbā savas fotogrāfijas, un tas bija arī lielisks veids, kā ekonomēt laiku, jo tajā brīdī biju kļuvusi par māmiņu. Radās sērija visiem gadalaikiem, kuras pamatā bija pašas uzņemtās fotogrāfijas. Pasaules izjūtai bija cita noskaņa un  krāsu izjūta, viss likās intensīvs un spēcīgs. Piemēram, koka mizas, pēkšņi uz tām raudzījos citādāk, ar tādu jaunatklājēja sajūsmu. Meditatīvs prieks un terapeitisks process reizē, jo tā es savienojos ar ārpasauli. Pēdējā laika lielākais atklājums ir papīrs, jo izrādās, tam ir interesants potenciāls. Un vēl esmu sapratusi, ka man patīk izšūt ar roku.

Kādas ir tavas attiecības ar papīru kā materiālu?
Esmu nonākusi pie secinājuma, ka visinteresantāk ir izšūt uz papīra, jo tas ir ļoti daudzpusīgs materiāls. To var dažādi apstrādāt, apgleznot un izšūt. Manas senākās bērnības atmiņas ir saistītas tieši ar papīru. Leļļu tērpi, kādas kontūras un laukumi. Izrādās, ka materiāla izjūta ir palikusi manās rokās. Es atpazīstu šo sajūtu, es to atceros. Komfortabla sajūta, tādēļ pašlaik visādos veidos eksperimentēju, kā no tā varu panākt struktūras un materiāla izpausmes daudzveidību. To perforējot un caurdurot, tas ļaujas un plūst. Varu to darīt pat bez diega, piemēram, izmantojot ūdenī šķīstošo plēvi, kas dod iespēju papīru savienot ar diegu tekstūrām un slāņiem. Izmantoju daudz tādus diegus, ko citādi nemaz nešūtu vai neizmantotu. Pluss ir tas, ka tehnika ir pieejama plašam interesentu lokam. Materiālu klāsts ir bagātīgs. Šeit varu pielietot papīra atgriezumus un diegu galus. Tas ļoti labi sasaucas ar Ziemeļu tendenci, maksimāli visu izmantot otrreiz. Tā es materiālus nepērku, cenšos pārstrādāt to, kas man ir.

Pastāsti par darbiem, kas nesen tika eksponēti izstādē Tallinas vecpilsētā!
Bieži vien ir tā, ka materiāls ir uzkrājies un ilgi gaida savu uznācienu. Un tad ir Tas brīdis! Bet šeit tik daudz nedomāju materiālu kā matēriju, bet vairāk visu to fonu, kam piemīt vēsturiskā atmiņa, būtība un stāsts. Tur viss ir kopā. Jā, ar materiālu es atgriežos ģimenē un bērnībā. Tāds psiholoģisks akcents. Arī krāsas ir dabīgās, piemēram, biešu un upeņu sulas. Darbos fiziski jūtu smaržu un garšu. Definēju to kā iekšējā bērna meklējumus. Velku ārā vecos diapozitīvus, pārfotografēju un skatos. Uzlūkoju tos daudz niansētāk, akcentu liekot uz detaļām un notikumiem. Piemēram, šī mazā samta kleitiņa. Manās atmiņās tā saistās ar vecmāmiņas šūto vakartērpu, bet vairāk tā arī  neko nezināju. Bija informācija, ka man no tāda paša auduma tika uzšūti svārciņi (padomju Latvijā visai ierasta prakse) un no atgriezumiem lellei tapa kleita. Bet kad savu darbu parādīju mammai, viņai atausa atmiņas un radās vesels stāsts. Domāju, kāds spēks ir mazā auduma gabaliņā. Tajā ir sašūtas kopā atmiņas un emocijas, vēsture un laikmets. Konkrēti šajā izstādē parādītie darbi rosināja uz interesantām radinieku sarunām un stāstiem. Ieliku vecmāmiņas vecās pogas glezniņās. Nianses, kas izceļ vairākus piesātinātus slāņus un līmeņus. Darbi fiziski bija manī nobrieduši. Fonus izveidoju akadēmijas mācību procesa ietvaros. Uzdevums bija iegūt dārzeņu un augu tintes. Un te tas ir redzams. Papīri tika cepināti krāsnī, lai iegūtu vecinājuma sajūtu. Izstādes nosaukums bija “Ātrais tests”, un, par pārsteigumu pašai, darbi tika radīti relatīvi īsā laika posmā. Izcili iekļaujoties kopējā izstādes kontekstā.

Kāds darbs tev top šobrīd? Vai tas arī ir saistīts ar senčiem?
Šobrīd top darbs, kas būs saistīts ar vecmāmiņu Liesmu. Tajā ielieku sev tuvus simbolus. Izmantoju ulmaņlaika pērļu diegus, kā arī senos mulinē un metāla diegus, ko no viņas esmu saņēmusi mantojumā. Darbam pamatā ir fotogrāfija, un tas būs ģimenes stāsts, kas tiks izklāstīts ar simbolu valodu. Jā, tāds intuitīvs process.

Kā ar komerciālo aspektu? Vai tu būtu gatava savus darbus arī pārdot?
(Ilgi domā) Mani darbi ir ļoti personīgi. Ir darbi, kurus noteikti nevēlos pārdot. Sērijās, kā tajās, par kurām stāstīju, darbi nav atraujami cits no cita. Patlaban šajā brīdī vairāk izvēlos savas zināšanas nodot citiem, piemēram, veidojot meistarklases. Varu arī radīt darbus, ja kāds pasūtījums ar līdzīgu tematiku, tam esmu atvērta, bet mani šī brīža darbi vislabāk jūtas ar mani. Tā ir mana pašizpausme, izaugsme un terapija reizē, bet pārdošana pašlaik noteikti nav prioritāte.

Kā tu atrodi savu mākslas nišu? Un pastāsti par izstādi Itālijā!
Ir svarīgi atrast savu nišu, kurā darbs iekļautos. Tā var ne tikai piedalīties izstādēs, bet redzēt plašāku lauku, veidot kontaktus ar citiem māksliniekiem. Esmu iestājusies “The Society for Embroidered work”, kura par savu mērķi ir izvirzījusi popularizēt ideju, ka māksla, ko rada ar diegu un adatu, ir tik pat akceptējama kā grafika vai stājglezniecība, šo procesu ir iespējams pacelt pilnīgi citā līmenī. Man tas liekas simpātiski. Par šo tēmu reflektējot, varu pastāstīt par izstādi, kurā pašlaik piedalos. Proti, Itālijā ir mans darbs “Vēstules no jūras” – triptihs, kuru caurauž mežģīņu motīvs, bet tas ir savīts ar visu to, ko jūras malā esmu atradusi, proti, trauku lauskām, striķu galiem utt. Arī šādai tehnikai ir jābūt savai vietai. Darbs tika repraducēts vienā no lielākajiem Itālijas laikrakstiem “La Republika” – acīmredzot viņos tas raisīja kādu rezonansi.

Bet vispār es mīlu eksperimentēt. Joprojām meklēju savu stilistiku. Pēdējā laikā esmu pievērsusi uzmanību skaņai. Akadēmijā tika dots uzdevums izpētīt skaņu mākslas darba radīšanas brīdī. Es atklāju, ka izšuvums skan, turklāt dažādi. Viss atkarīgs no tā, kādos slāņos tiek likts materiāls. Vienu dienu izgāju dabā fotografēt putnus. Ķermeņus izveidoju papīrā, saliku dažādās kārtās, un, kombinējot papīru ar akrilu, sāku šūt. Pēkšņi sapratu, ka mana mašīna izdot tādus kā čirkstieniem līdzīgus skaņas tembrus. Likās, ka tas ir jānofiksē. Pašreiz meklējumi dodas šajā virzienā.

Un simbolu meklējumi?
Diagrammas, ģerboņus un simbolus šujot, veidojas sistēma, sakārtojas daudzas lietas. Vizualizējot atrodu atbildes uz jautājumiem, ko iekšēji esmu zinājusi. Ir TĀ sajūta, bet ne vienmēr to var tā izteikt. Darba veidošanas procesā var tuvoties zemapziņas dzīlēm. Izveidojot darbu, tiek atrastas atbildes vairs ne tik daudz caur vārdiem, bet caur radīšanas procesu.  Mākslas meditācijā esmu nonākusi pie atskārsmes, ka saprotu, kā ir veidojušies ornamentu pirmsākumi. Tik daudz informācijas par tādiem ornomentiem, par kuriem mēs neko nezinām, un reizē tie ir tik grūti iztulkojami. Šujot saprotu, kā cilvēku ir iespējams reducēt līdz ģeometriskam simbolam. Stilizējot un veidojot naratīvu, tikai man saprotamu. Un paliek tāda kā neliela intriga, vai to kodu sapratīs arī citi, nākamās paaudzes, vai to zināšu tikai es. Jā, to es nezinu!

Visi foto ir no Zanes Shumeiko personīgā arhīva.