Mākslas zinātnes nodaļas bakalaura programmas 3. kursa studentes Agneses Trušeles eseja par mākslinieku Karlosu Almarazu.

Es nevēlos rakstīt sociāli politisku uzsaukumu par to, cik maz ne-baltos māksliniekus apspriež sabiedrībā. Es nevēlos padarīt šo eseju par manu rūgtumu, manu neapmierinātību ar pasauli, kurā tikai izredzētajiem ir iespēja iegūt plašu atpazīstamību un tikt augsti novērtētiem. Tomēr šie aspekti mani nogurdina un liek par tiem runāt.

Diskutējot ar draugiem un topošajiem kolēģiem secinu, ka gandrīz aiz katra veiksmīga mākslinieka stāv kāds mākslas kritiķis, kurš īstajā laikā un vietā izcēla tā daiļradi. Ja visu uzlūko no šādas prizmas šķautnes, tad māksla ir par un ap sava veida privilēģijām un tur ne vienmēr ir sakars ar īpašu talantu. Pētot mākslas grāmatas, it sevišķi par 20. gadsimta mākslu, var novērot tādu kultūrvidi, ko tā laika mākslas zinātnieki un mākslinieki vēlējās redzēt. Tajās tiek pieminēti vieni un tie paši radošie gari. Pārsvarā šajos apcerējumos var atrast tikai vīriešus, no tādiem mākslas centriem kā Amerika, Lielbritānija un dažām Eiropas valstīm. Pārējās zemes un pat kontinenti ir izslēgti. Vai ģeogrāfiskais stāvoklis nosaka, cik veiksmīgs var būt cilvēks? Ja pat tie ir tikai mani uzskati, tie tomēr ir radušies un man kā mākslas studentam tas nav saprotami. Tieši tāpēc vēlējos lauzt šos mistiskos aizspriedumus un uzrakstīt par mākslinieku, par kuru mākslas pasaule daudz nerunā, iespējami iedvesmojot arī vietējos māksliniekus nedzīties pēc lokācijas, bet gan pēc brīvas, radošuma pilnas enerģijas.

Nelielā Olaines novada ciematā es sēžu pie sava datora ar tējas krūzi un vēlos pastāstīt par Karlosu. Par Karlosu Almarazu (Carlos Almaraz, 1941 - 1989) – brīnišķīgu mākslinieku no Losandželosas, kurš diemžēl jau vairāk nekā 30 gadus nav starp mums. Par viņu es uzzināju pavisam nejauši. Kā jau katrs mūsdienu jaunietis, kuram ir pārāk daudz brīvā laika, es gremdējos Netflix plašajā piedāvājumā. Pamanīju jaunu filmu par mākslas tēmu un izlēmu, ka vēlos to noskatīties. Man nebija nekādas ekspektācijas, nodevos šim procesam pilnīgā aklumā. Risks atmaksājās, jo šobrīd par to ziņoju tālāk.

Filma “Carlos Almaraz. Playing with Fire” (2019) ir dokumentālā žanra, to veidojuši Ričards Montoja (Richard J Montoya, 1959) un gleznotāja Elza Floresa Almaraza (Elsa Flores Almaraz, 1955), mākslinieka sieva. Negribētu to saukt vienkārši par biogrāfisku-dokumentālo filmu, jo tā atspoguļo daudz vairāk nekā mākslu un tās radītāju. Tā akcentē dažādās sabiedrības un to kultūras problēmas un aktualitātes. Filma atklāti parāda Karlosu kā nesamākslotu cilvēku, kam ir bijušas dažādas grūtības un traumas dzīvē, kas ir arī spilgti redzamas viņa gleznās. Galvenais impulss filmas radīšanai bija Karlosa Almaraza retrospekcija LACMA (Los Angeles County Museum of Art) muzejā 2017. gadā. Izstādē, ar tādu pašu nosaukumu kā filma, bija apskatāmi vairāk nekā 60 viņa darbu vienkopus.

Jau kopš agras bērnības Karloss ne tikai vēroja, bet arī radīja mākslu. Viņu ļoti aizrāva teātris, skatuves māksla, un animācijas filmas, it īpaši ar Disneja radītajiem tēliem. Šī agrīnā interese par mākslu ievadīja arī viņa tālāko dzīves posmu ceļā uz gleznotāja karjeru. Uz Ņujorku viņš devās ne tikai kā mākslinieks, bet arī kā politiskais aktīvists. Tā bija viņa universitāte bez sienām. Almarazs daudz eksperimentēja savā Ņujorkas periodā (1961 – 1969), centās pieskaņoties pieņemtajam. Visgrūtāk viņam klājās ar minimālismu, gleznās jūtama ierobežotība un liela neskaidrība. Viņa temperamentam tas bija par vāju, kas arī rezultējās ar māksliniecisko un garīgo krīzi. Visu šo situāciju pasliktināja arī Karlosa dzīvesveids, liels alkohola patēriņš un sekss pilsētas parkos ar citiem vīriešiem. Seksualitāte spēlēja svarīgu lomu viņa darbos, kritiķi atzīmē, ka tajos var redzēt viņa iekšējo cīņu un eksperimentus ar dzīves baudām. Ņujorkas periodā viņš nosacīti bija figurālais abstrakcionists. Karlosu primāri gribētu uzskatīt par koloristu, gleznās ir daudz enerģijas un degsmes. Vērojams perfekts balanss starp gaišo un tumšo, starp gaismu un ēnu. Filmā intervētie cilvēki norāda, ka Karlos bija Losandželosas acis – viņš iemūžināja vietas, kuras vairs neeksistē.

Nozīmīgākie iedvesmas avoti Karlosam bija citi mākslinieki – Dišāns (Marcel Duchamp, 1887 – 1968), Klē (Paul Klee, 1879 – 1940) un Poloks (Jackson Pollack, 1912 – 1956), kurš nedaudz pat biedēja Almarazu. Mākslinieku darbus, viņš ilgstoši vēroja muzejos. Tādi mākslas giganti kā Vorhols (Andy Warhol, 1928 – 1987) un Raušenbergs (Robert Rauschenberg, 1925 – 2008) ietekmēja viņa skatījumu uz mākslu, tās stiliem un par to, kā būt veiksmīgam māksliniekam. Filmā tiek minēts, ka Karloss dzīvoja un strādāja kopā ar citiem tā laika jaunajiem mākslas censoņiem. Viņu patiesi pārņēma visa mākslas pasaule un lielā vilkme radīt ko paliekošu. Vienu no gleznām – “Burrito Stand”, kas ir aptuveni 3,5 m gara, Karloss dēvēja par laika kapsulu. Intervijā viņš stāsta, ka mākslas darbs varbūt šobrīd liekas nenozīmīgs, bet pēc 100 gadiem, iespējams, nekas tāds vairs nepastāvēs, un glezna būs vienīgā liecība par šī ātrās ēdināšanas kioska eksistenci.

Filma ir īpaša, jo tajā iekļautas video intervijas ar Karlosu, kā arī viņa balss ieraksti, tādējādi daļa no viņa dzīvo filmā. Manuprāt, viņa radošā darbība pierāda, ka māksliniekiem nav jācenšas iederēties elitārā mākslas vidē, bet gan jāizaicina sabiedrību būt sev pašiem un cīnīties pretī pasaules netaisnībām. Filmā izskan citāts: “Karloss nav skaistuma atspoguļotājs, bet tomēr skaistumu var ieraudzīt katrā viņa triepienā.” Viņa daiļradē līdzās figurāliem atveidiem ir arī vesels cikls ar autoavārijām. Lai cik šie skati liktos traģiski, Almaraza tehnika un spilgto krāsu palete, skatītāju pārņem, it kā tie lūkotos uz ko patīkamu un vizuāli pievilcīgu.

Gribēju atturēties un neaizskart Karlosa nacionalitātes problēmu. Nevēlējos ielikt viņu kādā “kastē”, kā to jau ir izdarījuši vairāki mākslas zinātnieki. Karlos piedzima Meksikā un tikai pēc tam pārcēlās uz Ameriku. Viņš nebija gluži meksikānis un arī amerikānis ne. Viņš pārtapa par čikāno[1]. Pēc definīcijas viņš neietilpa nevienā no kategorijām, un mani tas pilnībā apmierina. Cilvēks nav priekšmets, kam klāt nāk etiķete. Filmas laikā daži no intervētajiem cilvēkiem viņu sauca par Čārlzu, kas būtu pielīdzināms, ja es viņu sauktu par Kārli. Tas šķita pilnīgi nepieņemami šajā kontekstā, kur viņa etniskā piederība ir būtiski ietekmējusi kā un cik daudz mākslas pasaule par Karlosu ir informēta.