Topošās mākslas zinātnieces Rebekas Brālītes saruna ar Londonas Mākslas universitātes (University of the Arts London, United Kingdom) tēlotājas mākslas 2. kursa studenti Margaritu Ievu Lozi.

Margarita kā mazs cinītis sāka izstumdīt mākslas vezumus Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un tagad veiksmīgi turpina studijas Londonas Mākslas universitātē. Aktīvi piedalījusies Latvijas mākslas dzīves veidošanā gan kā palīgs sietspiedes darbnīcā  Luste, gan mākslinieku asistente un koordinatore laikmetīgās mākslas izstādēs: pirmajā Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennālē RIBOCA, kā arī Kim? un Survival Kit 9. Kā autore piedalījusies vairākās izstādēs Londonā un Stambulā.

Rebeka: Dažreiz, skatoties uz mākslas darbiem, liekas, ka jau otrajā dienā pēc dzimšanas bērns ir satvēris instrumentus un sācis mālēties. Savukārt, pārskatot biogrāfijas datus, konstatējams, ka vairākiem mūsdienās populāriem māksliniekiem bija vajadzīgi 10 – 30 gadi, lai apzinātu sevi kā daļu no mākslas pasaules. Kā un kur sākās tavs radošais ceļš?

Margarita: Māksla ir man dvēselē bijusi vienmēr. Jau sākumskolā, kad pasniedzēji uzdeva visiem labi zināmo jautājumu par nākotnes profesijas izvēli, mana atbilde vienmēr bija – māksliniece. Tomēr tikai tagad, uzsākot mācības Londonā, liekas, ka mans radošais ceļš pa īstam ir sācies. Ļoti izjūtu to, kāda biju pirms šīs skolas un kā mans radošums ir attīstījies pēc iestāšanās. Atceros pirmo dienu universitātē, kad pēc ievadlekcijas izgāju no nodarbību telpas un pie sevis nodomāju: “Nu, Margarita, kā tas var būt, ka visu laiku esot ap, uz un iekš mākslas pasaules, tu no tās patiesībā neko nezini...”.

Rebeka: Kā radās ideja par studēšanu Anglijā?

Margarita: Mans stāsts sākās Latvijas Mākslas akadēmijā, kur stājos uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Rezultāti nebija pozitīvi, biju pirmā aiz strīpas. Sākumā tā likās traģēdija, jo biju tik ļoti aizrāvusies ar domu studēt LMA, ka nebiju iedomājusies par nevienu alternatīvu variantu gadījumā, ja netieku. Rezultātus saņēmu savā dzimšanas dienā. Tā radās sajūta, ka vajag aizbēgt no visiem, padomāt, pasapņot…

Rebeka: Kas tevi pamudināja turpināt sekot mērķiem nevis mainīt darbības virzienu?

Margarita: Viens no maniem mīļākajiem māksliniekiem ir Salvadors Dalī, un es vienmēr esmu ļoti gribējusi apskatīt viņa muzeju un māju, tāpēc nolēmu lidot uz Spāniju un padzīvot tur mēnesi viena pati. Spānijā vēl nekad nebiju bijusi, tāpēc atlikušo laiku gribēju ceļot apkārt, gūt iespaidus un atveseļoties. Es gribēju uzkāpt kalnā un nosvinēt savu dzimšanas dienu viena. Tas bija laiks, kad ļoti daudz fotografēju, skicēju un sakārtoju domas. Atbraucot atpakaļ uz Rīgu, turpmāko gadu strādāju Luste studijā un draugu iedrošināta meklēju mācību iespējas ārzemju augstskolās.

Rebeka: Šobrīt tu studē glezniecības nodaļā?

Margarita: Jā. Tomēr, lai gan tā ir glezniecība, tā tomēr atšķiras no tradicionālā uzskata par eļļas krāsu lietojumu. Tas vairāk ir domāšanas virziens nekā tehnika. Vairāk darbojos starpdisciplināri un kā galveno mediju izmantoju zīmējumu, kurš pēc tam pārtop stop – motion filmiņā. Mani interesē filozofiskie jautājumi par laiku un nākotni, tāpēc es nekad nezinu, vai man teikt stop – motion animācija, jo tad tas izklausās pēc bērnu filmiņas. Mākslas filma tā arī nav. Jā, vēl ir jāizdomā, kā lai definēju savu darbību.  Protams, arī gleznoju, bet tas parasti ir,  iedvesmojoties no maniem zīmējumiem un grafikām.

Rebeka: Izklausās atbilstošāk grafikas nodaļai. Tas, kurš studē grafiku, varētu darīt to pašu, ko tu šobrīd glezniecības specialitātē?

Margarita: Principā, jā. Struktūra ir brīva, bet sarežģīta. Aptuveni 80% no glezniecības studentiem saista savu darbību ar eļļas krāsām, tāpat tēlnieki vairāk pievēršas cieto materiālu apstrādei. Bet kā jau visur, ir arī izņēmumi, kuri grib citādāk.

Rebeka:  Minēji, ka sistēma ir diezgan brīva un neierobežo strādāt nodaļai netipiskos materiālos. Izriet jautājums – no cikiem līdz cikiem nepiespiestā darbošanās notiek? Parasti, ja nav striktu termiņu vai kāda pamudinoša pleca, darbi mēdz iekavēties.

Margarita: Katru nedēļu ir cits grafiks un nav obligāti jābūt ik dienu. Es esmu sava laika plānotāja un nosaku, cik ilgi strādāšu. Grupai (6-10 cilvēkiem) tiek piešķirta viena darba telpa, kuru katrs var izmantot no pirmdienas līdz sestdienai. Es, personiski, eju katru dienu. Ir priekšstats par brīvu atmosfēru, bet patiesībā tas ir atkarīgs no katra paša.

Rebeka: Katrs pie savas ieceres strādā ar dažādu atdeves pakāpi. Kamēr daļa no kolektīva izpildīs uzdevumu formāli, citi iestiegs aizrautībā. Pēc sarunas virzības un redzamā tavā Instagram kontā, kas, kā saprotu, ir pamats topošajai mājaslapai, nojaušu, ka tavi darbi ir laikietilpīgi un pārdomāti. Kā tu uztver mākslas radīšanu – kā krāsu un formu rotaļu, kā iedvesmas gaidīšanu vai kā procesu, kuram jātop par pilnību vienalga ar kādiem līdzekļiem?

Margarita: Māksla ir valoda, kura ir jāmācās un aktīvi jāattīsta. Iespējams, māksla ir kā spēle, bet tās radīšana noteikti notiek no personiskās pieredzes. Man process ir ļoti svarīgs, jo daudz laika pavadu eksperimentējot un tiecoties pēc labākās, intuitīvi veiksmīgākās gala versijas. Viduvējība mani nekādā ziņā un nekur neapmierina. Vārds “iedvesma” mani nedaudz kaitina, jo šo sajūtu negaidu. Tā darba gaitā atnāk pati. Manuprāt, radīt darbus balstoties tikai uz iedvesmojošu dienu, ir ļoti slinki un muļķīgi. Māksla ir liels organisms un kaut kas dziļāks kā viena pati sagaidīta īstā iedvesma. Būt māksliniekam nozīmē strādāt ar sevi un apzināties, ka tā ir tāda pati profesija kā visas citas, kur ir dienas, kad gribas strādāt, un dienas, kad negribas. Iespējams, es to saku, jo esmu darbaholiķe un perfekcioniste, kura aizraujoties, diemžēl, nejūt laiku un var strādāt nedēļām ilgi. Protams, lai neveidotos izdegšanas sindroms, ir jāmācās apstāties, novērtēt izdarīto, un atklāti sev pateikt, ka ir nepieciešamas brīvdienas. Tomēr nedrīkst jaukt aizbildinājumu “neiedvesmojoša diena” ar pelnītu atpūtu.

Rebeka: Būt radošam nav viegli, jo īpaši, ja ir nepiespiestais režīms. Tomēr kā notiek teorētiskās lekcijas?

Margarita: Vairākas reizes mēnesī notiek teorētiskās lekcijas, bet to tēmas nav stingri sadalītas, piemēram, semestris veltīts tikai laikmetīgajai mākslai. Tiek izvirzīta viena tēma un tad pasniedzēji par to sagatavo stāstījumus. Vēl mūs apciemo profesionāļi, kuru ikdiena nav saistīta ar universitāti. Tie ir kuratori un galeriju vadītāji, kuri stāsta par savu pieredzi, kā meklē un izvēlas māksliniekus, ko darīt pēc universitātes. Ļoti būtiska lekciju daļa ir viesmākslinieki, kuri nāk un stāsta par savu praksi un pieredzi izvēlētajā profesijā. Šīs stundas saucas PPD – Personal and Professional developement.

Mums nav nodarbību, kurās students nāk ar skicēm un rāda pasniedzējam. Katru gadu tiek iedalīts personīgais mentors, kurš piecas reizes semestrī nāk uz studiju, un mēs kopā pārrunājam izdarīto. Pirmajā gadā likās, ka tā ir psihoterapija, jo bija sajūta, ka viņš cenšas ielīst galvā. Tika uzdoti daudzi personiski jautājumi, piemēram, par ģimenes attiecībām, kas varētu ietekmēt darbu motīvus un izvēlētās krāsas. Tādā veidā var nonākt pie daudz jaunām atklāsmēm par sevi.

Rebeka: Pie kāda secinājuma nonācāt?

Margarita: Es ļoti daudz domāju par bērnību un atmiņām. Par domu telpu. Man liekas, ka atmiņas un domas pašas par sevi ir katra izveidotā paradīze un utopijas zeme. Jau pirmajā stop – motion filmiņā bija stāsts par vasarnīcu, kurā pavadīju bērnību līdz aptuveni 12 gadiem. Šo laiku ļoti spilgti atceros. Interesanti, ka, jautājot vecākiem par vasarās notikušo, viņi atceras pilnīgi citas lietas. Tieši tas mani fascinē. Animācijā es atstāju tikai sentimentālāko – virtuvi, kurā bija pulkstenis, kurš ļoti skaļi tikšķēja, piemājas dārzu, smilšu pilis…  Bija svarīgi izņemt personāžus, lai paliktu tikai vieta, kur katrs var izveidot savu stāstu un rosināt fantāziju. Arī animāciju nosaucu atbilstoši “Skatītājs” (The Viewer).

Rebeka: Arī nākamās stop – motion tapa, gremdējoties atmiņās?

Margarita: Tās tapa posmā, kad es jutos ļoti vientuļa. Man bija ilgas pēc mājām, nevarēju atrast domu biedrus un savu vietu ne Latvijā, ne Anglijā. Tā man radās interese par kukaiņiem, jo, piemēram, skudrām ir sava komūna un katra atbild par kādu lietu. Viņām neinteresē ģimeniskas attiecības, bet tikai izveidot kvalitatīvu un funkcionējošu veselumu. Tā es izdomāju zīmēt animāciju par skudrām un iekļaušanos sabiedrībā.

Rebeka: Vēl joprojām saisti sevi ar skudru pasauli?

Margarita: Nē, es vairs nejūtos tik vientuļa. Esmu ieguvusi pāris tuvus draugus, un tas liek mainīties un atgūt dzīvesprieku. Biju aizmirsusi, kā tas ir – veidot pilnīgi jaunu sākumu un draudzības, jo Latvijā mani mīļie draugi lielākoties ir no bērnības vai skolas laika, kur augām kopā. Tāpat likās, ka manas valodas prasmes ir labas, bet tā tomēr nebija. Britiem ir tik daudz akcentu. Vajadzēja piecas reizes pārjautāt, ko viņi no manis vēlas, un sestajā reizē jau bija kauns pārprasīt vēlreiz (smejas).

Rebeka: Novērojumi liecina, ka procesos domas tiek mainītas diezgan bieži, tāpēc atkārtota pārliecināšanās nekad nevar būt nevietā. Atkal pieminēji bērnību... Kāds ir process un galvenie motīvi, lai iedzīvinātu pagātni?

Margarita: Es sāku zīmēt ainas uz parasta balta papīra, bet šogad ievēroju, ka man gribas likt papīru slāņos. Tā rodas robeža starp redzamo un neredzamo, līdzīgi kā atmiņās, kad sāk tās analizēt – vai tā ir realitāte vai nav. Motīvi ir saistīti ar visu, kur var iekāpt, uzkāpt un attīstīt, tāpēc tie ir durvis, logi, kāpnes, krēsli. Kā jau minēju, mani interesē attiecības starp prātu un ķermeni – pieskārienu, smaržu atmiņas. Ar zīmējumiem cenšos radīt atmosfēras, kurās skatītājs var iekāpt iekšā un attīstīt savu personisko stāstu. Nevēlos uzstādīt vienu patiesību, bet drīzāk ļauju skatītājam sākt sarunu pašam ar sevi.

Rebeka: Ainas atnāk uzreiz, tā it kā tās gaidītu jau pie durvīm, vai arī tu tās meklē?

Margarita: Kā kura, bet laikam, ka tomēr vairāk meklēju. Sākumā veidoju tādas kā skiču klades, kur zīmēju, ko vien spēju iedomāties vai kas ir bijis prātā ilgāku laiku. Tad skatos, ko no tā visa atstāt un attīstīt. Viena izvēlētā skice tiek izanalizēta – izdomāju kustības un akcentus. Tā skice pārtop ainā, kuru es redzu kā teātra skatuvi. Tālāk sāku zīmēt katru kadru atsevišķi, fotografēju un Dragonframe programmā salieku kopā ar skaņu.

Rebeka: Tev ir kāds paraugs, no kura tu iedvesmojies? Varbūt mākslinieks, kas strādā līdzīgi?

Margarita: Tas ir ļoti labs jautājums, jo katram studentam paralēli vizuālajam projektam ir jāizstrādā savs Research Journal –  pieraksti par māksliniekiem, izstādēm. Tas ir viss, kas pamato radītos studiju darbus. Es esmu zinātkāra un iedziļinos dažādos mākslas ceļos, un no katra kaut ko paņemu, līdz ar to ir grūti pateikt konkrētus autorus vai parādības. Tad, kad notiek grupas kritika, kurā katrs rāda savus darbus un izsaka viedokli par kursa biedru paveikto, pasniedzējs pieraksta komentārus un beigās izsniedz, kā es to saucu, – ārsta recepti. Izveidojas interesanta situācija, jo visiem ir daudz padomu, bet manā gadījumā nezin, ko ieteikt kā paraugu. To es mazliet pat uzskatu par komplimentu, bet no otras puses, tā ir grūtāk attīstīties. Stāstot atcerējos, ka daudz iedvesmojos no japāņu mākslas, tāpēc esmu priecīgu par došanos Erasmus uz Japānu.

Rebeka: Juties vientuļa jau Anglijā, kas liekas tepat blakus. Japānas mērogi šķiet vēl ambiciozāki.

Margarita: Jā, bet uzskatu to par milzīgu piedzīvojumu un kultūras apmaiņu. Mazliet vieglprātīgi attiecos pret valodas apguvi. Pārsvarā mācības notiks japāņu valodā, tāpēc man līdz aprīlim ir labi jāapgūst sarunvaloda. Šobrīd māku pateikt kā mani sauc un, ja ļoti vajag, tad pasūtīt restorānā ēdienu (smejas). Ceru, ka būs vēl kāds no Eiropas.

Rebeka: Mani parasti kaitina jautājums par atgriešanos dzimtenē, jo to, vairāk par cilvēka iedomu, nosaka laiks un situācija, kura var būt iepriekš neparedzama.  Tomēr sentimentālām beigām pienākas arī šāds jautājums – vai tu ikdienu atgriezīsi blakus mīļajiem draugiem?

Margarita: Man patīk ideja par mākslinieku, kurš ceļo, dzīvo un studē vairākās vietās. Es negribētu Londonā pavadīt visu mūžu, bet pāris gadus gan. Jo vairāk man būs pieredze, jo vairāk es varēšu dalīties ar citiem. Ja jau dzīve pavēra iespēju studēt ārzemēs, tad es vēlos mācīties no pasaules pieredzes un veidot sevi, kas nemaz nav viegls uzdevums. Kad būšu sapratusi savu virzienu un būs stabili ienākumi, tad jau droši vien arī gribēsies atgriezties mājās. Vārds “atgriezties” izklausās dramatiski. Dzīvojot Londonā, regulāri braucu uz Latviju un neplānoju to pārstāt darīt arī nākotnē. Mājas un ģimene ir manas dzīves lielākais dārgums.