Mākslas zinātnes bakalaura programmas 3. kursa studente Liberta Stoma izjautā savu studiju biedreni – 1. kursa maģistranti Elīzu Elizabeti Ramzu.

Elīza Elizabete Ramza – ļoti noslēpumaina, bet aktīva un radoša savā nozarē. Guvusi pieredzi Florencē, Hāgā un Turīnā, kūrējot un asistējot vairākas izstādes, tostarp iepazīstinājusi Hāgas mākslas interesentus ar latviešu laikmetīgajiem māksliniekiem. Tagad Elīza turpina mācības maģistra programmā Latvijas Mākslas akadēmijā un joprojām mērķtiecīgi iesaistās daudzos projektos. Ar šo interviju vēlos pateikties Elīzai, kura pirms diviem gadiem manī spēja radīt to īpašo iedvesmas un ticības sajūtu, kas ļāva piepildīt manu viskvēlāko vēlmi – iestāties Mākslas akadēmijā. Nolēmu, ka viņas dzīves spars un profesionālā aizrautība ir pelnījuši tikt izgaismoti arī ārpus ikdienas sarunām akadēmijas gaiteņos.

• Joprojām atceros tavas divas lielās mapes ar informāciju par Rietumu un latviešu mākslu, kas jāzina, stājoties Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī tavus entuziasma pilnos stāstus par pirmajiem profesionālajiem latviešu māksliniekiem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.  Kāpēc mākslas zinātne un kā līdz tam esi nonākusi?

(smejas) Tā bija sava veida apsēstība toreiz, dabiskā veidā – jau skolas laikos man veidojās pastiprināta interese tieši par humanitārajiem lauciņiem – filozofiju, literatūru, kulturoloģiju. Un tad tie mākslas vēstures sagatavošanas kursi Mākslas akadēmijā arī bija tie, kas izkristalizēja, kur vēlos darboties un atrasties. Ka tieši stāsta sasaiste ar vizuālo kultūru ir tā, kas aizrauj visvairāk. Protams, arī laiks muzejā deva pieredzi, ļaujot saprast kādā virzienā es savu tuvāko nākotni vēlos virzīt.

• Toreiz, biji LNMM izglītības programmu kuratore. Vai tā bija tava pirmā lielā pieredze mākslas jomā?

Tik lielā institūcijā – jā. Es jau tad arī biju vien pirmkursnieks.

• Manuprāt, lieliska iespēja, ņemot vērā, ka mācījies tikai pirmajā kursā. Pastāsti, kādi bija tavi darba pienākumi un ar kādām grūtībām sastapies?

Tagad jau tas liekas sen, īpaši, ja ņem vērā visas nākamās grūtības, kas pārvarētas, bet pieredze tiešām bija vērtīga. Muzejs droši vien ir lielākā valstiskā mākslas institūcija Latvijā, kas tad arī uzliek savus rāmjus un atbildības, un laiks tur ļāva aptvert sistēmu kopumā. Pamata pienākums bija ekskursiju vadīšana, bet pārējais bija atkarīgs no izstādēm un pasākumiem, kas tobrīd notika muzejā, tā ka visu laiku bija kam citam fleksibli jāpievēršas. Toreiz vēl veiksmīgi sakrita, ka tapa ''Âmes sauvages'' – Baltijas simbolisma izstāde Parīzē, Orsē muzejā, un tā kā es biju vienīgā, ja neskaita pašu vizuālās mākslas departamenta vadītāju dr.art. Gintu Gerhardi Upenieci, kura brīvi pārvalda franču valodu,– daudz sanāca strādāt ar viņu, palīdzēt, piemēram, tulkojot vēstis pārējiem Baltijas valstu muzeju darbiniekiem.

• Iespaidīgi! Nākamgad arī mums būs iespēja redzēt šo izstādi Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Starp citu, sanāk, ka tajā pašā gadā jau mācījies Florences mākslas akadēmijā?

Jā, 2020.gada beigās ''Nepieradinātās dvēseles'' būs beidzot izceļojušās un nonāks Rīgā. Un jā – tā sanāca, ka Erasmus gada apstiprinājums bija iemesls aiziešanai no mākslas muzeja. Man bija absolūti skaidrs, ka es gribu izmēģināt mācīties ārzemēs, varbūt smieklīgi, bet viens no faktoriem bija arī – siltāki un saulaināki laika apstākļi kā Rīgā, un Erasmus tādā ziņā ir izcils veids kā apvārtīties vidē – saprast, vai tajā pilsētā vai akadēmijā tu tiešām vēlies būt – dzīvot, mācīties arī ilgāku laika posmu kā Erasmus gadu.

Tā kā Francijā bija pieejama tikai Nica, un tieši no mana gada tikai maģistrantiem, sajutu, ka Itāļu kultūras iepazīšana šķiet tīri saistoša, un tā vēlme arī bija stiprāka par itāļu valodas nezināšanu. Gads Florencē tiešām ļoti daudz ko atvēra un izmainīja manī, protams, kā jau jebkura studēšanas pieredze ārzemēs. Sākot ar itāļu valodas čakru atvēršanos iz dzīves skolas (smejas) un beidzot ar citu mākslas teorijas puses iepazīšanu. Tas arī laikam pārsteidza visvairāk, jo kā vecākā mākslas akadēmija pasaulē, lai arī cik akadēmiska un klasiska tā būtu, piemēram, izpratnē par scenogrāfiju, mākslas teorijas pasniegšana viņiem bija pilnīgi citā līmenī kā mums, manī tā attīstīja citas sapratnes caur spiedienu un izjautājošu attieksmi par visu izlasīto. Bet par to pieredzi es varu runāt pārāk ilgi un dikti…

• Un tad sekoja prakse Hāgā, Nīderlandē?

Jā! Nākamā mācību gada sākumā aizbraucu uz Quartair Contemporary Art Initiatives, kuru jau kopš 90tajiem vada 12 mākslinieki, kuriem vairumam pašiem augšā ir studijas, turpretī ēkas pirmo stāvu aizņem milzīga – apmēram 180 kvadrātmetru plaša telpa ar 3–4 metru augstiem griestiem. Tur tad arī nodzīvojos 4 mēnešus – palīdzot viņiem ar jau apstiprinātajām izstādēm, braucot kopā uz Turīnu asistēt viņu pašu Quartair kā apvienības izstādi un arī kūrējot pašai savu pirmo izstādi. Tagad atceroties to laiku tur, es no sirds iesaku visiem braukt Erasmus praksēs, jo, lai cik kuram pieredze nebūtu atšķirīga, tā tiešām ir ļoti bagātinoša.

• Toreiz Hāgas Quartair Contemporary Art Initiatives parādījās latviešu mākslinieki. Sanāk, tu biji izstādes iniciatore?

Jā un nē. Jau praksei tuvojoties beigām, uzzināju, ka viņi sākot ar novembra beigām līdz jaunajam gadam grib ņemt brīvu - veltīt laiku saviem projektiem. Tas bija viens no gadījumiem, kad dzīve pati visu sakārto. Novembra beigās Hāgā ir tā saucamais mākslas galeriju vīkends – Hoogtij, un mākslinieki arī negribēja pieļaut, ka jau otro gadu pēc kārtas viņu galerija nepiedalās, tāpēc piedāvāja man uz to laiku galerijas telpās uztaisīt izstādi. Tāda win–win situācija.

• Un tad tu izvēlējies latviešu māksliniekus? Pastāsti vairāk kā tapa “A glimpse of Riga”?

Laika bija maz, gada budžets iztērēts, es tobrīd Hāgā pazinu vairāk mūziķus, nekā tiešām labus jaunos māksliniekus, ko gribētu izstādīt. Arī ar 12 vietējiem Quartair biedriem – jau atzītajiem nīderlandiešu māksliniekiem izstādi taisīt likās pārāk vienkārši. Tāpēc nolēmu, ka galeriju vīkendam piemērotākais būtu iepazīstināt Hāgu ar latviešu māksliniekiem. Uzrakstīju gandrīz visiem man zināmajiem, manuprāt, progresīvākajiem māksliniekiem, kuri tobrīd atradās Eiropā. Budžets visu salika pa plauktiņiem –  piekrita tie, kuru darbi nesver simtos kilogramu un kuri dzīvoja tuvāk Hāgai. Protams, izaicinājumu bija ļoti daudz, piemēram, flyer pasūtīšana dutch mājaslapā, kur, protams, valodas barjera jokus izspēlēja. Štamera darbam bija jāatrod milzīgāko iespējamo siera rituli, Rīgas upeņu balzāmu atgādāt uz Hāgu, komunikācija ar visiem māksliniekiem, lai 4 metru augstajos griestos un plašajā telpā tiktu izvēlēti darbi, kuri tur nepazustu un vispār pēc kaut kā izskatītos. Tur telpa pati par sevi jau augstu latiņu uzlika.

• Kādi mākslinieki piedalījās “A glimpse of Riga”?

Tur piedalījās Estere – Betija Grāvere, Sabīne Vernere, Ieva Jakuša, Gundega Strauberga, Nanda Milbreta un Rūdolfs Štamers. Uzstājās latviešu mūziķu grupa ''The Bad Tones''. Arī Žanetes Skarules veidoto filmu ''Sound we see: Riga'' tur visu vakaru rādījām, kas, manuprāt, precīzi atbilst a glimpse nozīmei un centieniem parādīt, kas notiek Rīgā un kā mākslinieki šo pilsētu uztver. Tāpēc arī pārējos darbus negribēju vairs kā konkrētu refleksiju par Rīgu, drīzāk kā mākslinieciskās domāšanas un dažādības piemērus. Atsaucos uz Hansu Ulriku Obristu – kas ir tas darbs, ko uzrunātie mākslinieki jau sen grib izveidot vai izstādīt, bet līdz šim kaut kādu iemeslu dēļ tomēr tas nav izdevies.

• Kā pēc šīs pieredzes tu jūties Rīgā? Vai atrast un iesaistīties projektos ir vienkāršāk?

Kaut kādā ziņā nav tik viegli kā Hāgā (smejas). Tīrī aiz lielas un tik atvērtas izstāžu zāles neesamības te. Tādas, kas būtu pretimnākoša arī jaunajiem, ne tikai pieredzējušajiem māksliniekiem. Iespējams, tāpēc tik apjomīgu projektu vēl nav izdevies atkārtot. Bet drīz. Paralēli maģistrantūrai un darbam galerijā, kur arī projektu nav maz, cenšos atrast, kur varētu realizēt tās idejas, ko ar māksliniekiem esam iecerējuši. Tie paši ķēžu auskari jau arī aizsākās kā pašam sev pāris variantu uztaisīšana, bet tagad ar pasūtījumiem, jau arī par projektu sāk pārvērsties. Plānu ir daudz un dažādu, tagad jāgatavojas grupas izstādei pavasara sākumā, iespējams arī vienai personālizstādei. Tā ka tik jāturpina darīt un jācer, ka arī institucionāli visu izdosies nokārtot kā plānots.

• Kā tā sanāca ar izstādi “Varbūt var būt” – tās plikpauriem– un Katrīnas Neiburgas personālizstādi “Mati”? Divas tik līdzīgas izstādes vienā laika posmā, vai tas bija apzināti? 

Protams, ka nē. Tā bija skaista dzīves sakritība un to jau pamana tikai tāpēc, ka šeit vide ir diezgan šaura un tas bija sabiedrībai neierasts medijs. Neviens jau tik ļoti nebrīnītos par, piemēram, divām ģipša instalāciju izstādēm, kas notiek reizē. Un es arī vienmēr esmu ticējusi Zeitgeist, laika garam. Mani pat sajūsmina tie momenti, kad pieķer kādu ideju, kas sāk aktualizēties, un tas notiek vairākos prātos vienlaicīgi, bet, racionāli skatoties, pilnīgi nesaistīti. Islandei jau arī šī gada Venēcijas biennāles paviljonā mākslinieks Shoplifters bija visas trīs telpas ar matiem noklājis.

Konceptuāli Neiburgas un Štamera idejas ir absolūti pretpoli – Katrīna, es pat teiktu, antropoloģiski skatījās uz frizieriem un matu tieši - spēku, bet mums koncepts bija tāds absurdi sektantisks, ka tieši esot plikpaurim HuZ starojums palīdzēs apziņas izaugsmei, ļaus nokļūt nulles punktā un izlīst no tās visaptverošās huiņas, kura mūs ieskauj ikdienā. Tur tad bija reprezentēti plikie paurīši – Uldis Tīrons, sers Džons Malkovičš, Aigars Bikše, 14. Dalailama, tobrīd bagātākais cilvēks pasaulē Jeff Bezos. Un Arnis Rītups, Valters Dakša un Jānis Šneiders vakara ietvaros atbrīvojās no izaugsmei traucējošā apmatojuma . Reflektējām gan par fake news, gan cilvēku nodošanos dažādām fikcijām, gan kopumā kritiskā prāta pielietošanu vai drīzāk nepielietošanu ikdienā.

• Cik zinu, tagad tu aktīvi strādā mākslas galerijā “careva”? Kādas, tavuprāt, ir šī darba perspektīvas?

Jā, jau kopš pavasara mana ikdiena ir stipri sasaistījusies ar Alisi un viņas galeriju (Alise Careva 2017. gadā dibināja galeriju “careva”, kas kopš 2019. gada pavasara darbojas Vecrīgā, Kaļķu ielā 24 – L.S. ). Šādā prizmā, vismaz apzināti, uz to vēl nebiju pavērusies, bet tomēr šoruden izvēlējos par labu palikšanai Latvijā, tur droši vien arī perspektīvas šķautne savu lomu nospēlēja. 

Noteikti tas, ka ikdienas dzīve ir absolūti saistīta ar mākslu, tajā pašā laikā arī tās visneizskaistinātākajā veidā. Ir iespēja saprast, kā komerciāla galerija darbojas ik vienā tās mehānismā, ļauj iepazīt jaunos un jau nostabilizējušos Latvijas un Eiropas māksliniekus, piedalīties mākslas mesēs un visādi citādi uz savas ādas izbaudīt, ko nozīmē piederēt mākslas galeriju videi – apgūt kā lietas notiek tajā mākslas lauka pusē. Es vispār bieži esmu iedomājusies, saskarē ar jaunajiem māksliniekiem, ka arī viņiem pastrādāšana kādas galerijas komandā tikai noderētu, lai vispār iepazītu kāda ir tā otra – pircēju un pārdevēju - puse. Un ne jau, lai veidotu darbus tirgum, bet lai vispār saprastu, piemēram, kā taisa portofolio, kā komunicēt ar galeristu, kā ar klientu, kā ar kuratoru. Apgūt iemaņas kā visveiksmīgāk sevi prezentēt. Tas jau tāds neizdibināms dziļums - tā mākslas tirgus pasaule. Vēl man tur ir, ko darīt un aizrauties, komanda jau patiesībā ir tā, kas šādās dzīves situācijās ir ļoti noteicošs faktors. Tāpat kā dzīvē kopumā – svarīgi jau ir tie cilvēki, kas tev ir apkārt un kā jūs kopā veidojaties, un kurā virzienā dodaties.

• Kāpēc neizvēlējies padziļināti apgūt kuratora specialitāti?

Par šo es, atklāti sakot, pati vēl joprojām daudz domāju. Jo es jau kūrēju un zinu, ka to turpināšu darīt vēl gan izplānotajā, gan neizplānotajā nākotnē. Bet tajā pašā laikā mani arī ļoti aizrāva latvieša Edvīna Strautmaņa, abstraktā ekspresionisma otrās paaudzes gleznotāja Ņujorkā, dzīve un mantojums, ko es pētīju bakalaura ietvaros un labprāt arī turpinātu pētīt. Kas, protams, ir mākslas zinātnes nozares pētījums. Bet kā tur ar akadēmiju un Edvīnu Strautmani man viss turpināsies, to laiks rādīs, jo arī Strautmaņa daiļrade, ko vajadzētu turpināt pētīt, ir Ņujorkā, ne jau Rīgā.

• Vai plāno kaut kur atkal braukt drīzumā?

Visu laiku jau sanāk kaut kur braukāt, pirms pāris gadiem nolēmu sekot un apmeklēt visas lielākās un personiski uzrunājošās izstādes Eiropā, tad vēl ar Alisi pa mesēm un visi no pašiem tuvākajiem cilvēkiem arī dzīvo ārpus Latvijas. Tā, ka tā braukāšana sanāk daudz un tā, protams, pat ikdienas līmenī vedina domāt, ka varbūt būtu vērtīgāk vēl tieši šajā dzīves posmā pa ārzemju mākslas izglītības vidi padzīvoties. Bet sākumā visi ieplānotie projekti un mērķi ir šeit jāpabeidz. Tālāku nākotni akmenī kalt negribētos, jo tāpat dzīvē pēc plāna reti kas notiek. Tad jau redzēs!