Ar Lauru Kaktiņu sarunājas Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Jana Pakalna.

No 2019. gada 23. novembrim, līdz 31. decembrim galerijā “Tree So Me”, Tallinas kvartālā, Tallinas ielā 10, bija apskatāma mākslinieces, Latvijas Mākslas akadēmijas absolventes Lauras Kaktiņas personālizstāde “Trace”. Izstādē redzama gleznu sērija, kas iedziļinās cilvēka attiecībās ar otru cilvēku, attēlojot tās plašākā perspektīvā. Aicināju mākslinieci uz nelielu sarunu par šo izstādi un viņas māksliniecisko darbību kopumā.

Jana: Pastāsti, cik ilgi tu jau nodarbojies ar glezniecību un kāds bija tavs ceļš uz to?

Laura: Cik vien sevi atceros, zīmēšana vienmēr bijusi mana mīļākā nodarbe. Bērnudārzā skapītis bija piestūķēts ar apzīmētām lapām. Kad diplomiņā bija jāieraksta, par ko gribu kļūt, kad izaugšu, citi bērni rakstīja: astronauts, policists, balerīna, bet man bija – māksliniece.
Atceros, ka vienu vakaru maza gulēju un nevarēju aizmigt, jo gribējās ēst. Tā vietā lai pieceltos un palūgtu vecākiem (kuri blakus istabā skatījās TV), lai uztaisa kādu maizīti, nolēmu savas emocijas izpaust uz sienas – pustumsā. Paņēmu zeļonkas zaļu flomasteru un uz tapetēm uzzīmēju bruņurupuci, kurš iet uz ledusskapi (tobrīd mana mīļākā mantiņa bija mīksts bruņurupucītis vārdā Žakadī). Bet vecāki, no rīta to ieraugot, tā arī mani nesabāra. Tā kļuva par tradīciju, ka katrs, kas atnāk ciemos, kaut ko uzzīmē uz tās sienas, līdz beigās visa istaba bija noklāta ar zīmējumiem. Var teikt, ka tas bija mans pirmais mākslas projekts. Tieši tāpēc, ka rājiena vietā saņēmu sapratni un atbalstu, vienmēr ir bijusi sajūta, ka attiecībā uz mākslu man vienmēr būs vējš burās. It kā nekas slikts nevarētu notikt, kamēr vien nodarbošos ar mākslu.

Jana: Un tālāk, pēc bērnudārza, nonāci mākslas skolā?

Laura: Nē, no sākuma gāju uz Rīgas Hanzas vidusskolu. Pat matemātikas klasē biju. Bet zīmēšana tāpat vienmēr ļoti patika. Tikai pēc 9. klases iestājos Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā – kādu laiku pagāju kursos, lai iemācītos gleznot ar eļļas krāsām (tas sākumā ne visai labi padevās, zīmēšana man bija spēcīgāka). No vienas puses baidījos nomainīt skolu, tāpēc nebija tā, ka ļoti, ļoti gribēju iekļūt Rozīšos, bet tomēr tiku. Tāpēc tur arī turpināju mākslas gaitas.
Pēc Rozīšiem, kur pabeidzu gleznotājus, uzreiz stājos LMA gleznotājos. Tur iekļuvu kā pati pirmā, ko atkal uztvēru kā zīmi, ka ceļš ir īstais. Ticu, ka īstajām lietām jānāk viegli, plūstot, ne cīnoties.

Jana: Vai “Trace” ir tava pirmā personālizstāde?

Laura: Pirmā nopietnā, jā. Esmu iepriekš kafejnīcās izlikusi darbiņus – bijušas 4 izstādes, bet neesmu rīkojusi tām atklāšanas.

Jana: Šīs astoņas gleznas tika radītas tieši šai izstādei, vai tu tās atlasīji no lielāka darbu kopuma?

Laura: Šīs bija radītas tieši šai izstādei. Zināju telpas izmērus un atmosfēru, tāpēc centos galvā iztēloties, kas tajās varētu organiski iederēties. Protams, tā, lai arī pašai būtu iedvesma gleznot iecerēto, pieturoties pie sava stila.

Jana: Gan izstādē redzamie, gan citi tavi darbi atspoguļo cilvēka un Visuma, vārda plašākajā nozīmē, attiecības un proporcijas. Vai tas nozīmē, ka, tavuprāt, cilvēkiem vajadzētu vairāk pievērsties šiem jautājumiem?

Laura: Domāju, ka tas ir jebkura cilvēka lielais dzīves uzdevums – iepazīt sevi un attiecības ar Visumu. Protams, kādam šis jautājums kļūst aktuāls vēlāk, kādam agrāk, bet domāju, ka patiesa laime nav iespējama, ja cilvēks nav saticies ar savu dziļāko būtību un pilnībā pieņēmis to. Nav teikts, ka šīs dzīves laikā atradīsim visas atbildes, bet vismaz tiekšanās uz to cilvēku paplašina, attīsta.

Jana: Tavai daiļradei raksturīga zoom-in un zoom-out pieeja. Saki, vai šis ir veids, kādā tu glezno jau ilgi, vai tā ir salīdzinoši jauna pieeja, kas radusies, mainoties tev pašai?

Laura: Drīzāk pēdējo 3 gadu laikā izveidojies stils. Kad kļuvu atklātāka un godīgāka pret sevi, šī pieeja kļuva aktuāla. Analizēt sevi tuvplānā, un tad atkāpties, lai novērtētu, cik tālu esi ticis. Un tad process atkārtojas. Domāju, ka atkāpe no sevis ir svarīga, lai saglabātu skaidru prātu. Tāpat kā gleznojot ik pa laikam vajag atkāpties, lai tā pa īstam ieraudzītu, ko tu tur esi tuvplānā knibinājis. Un atkāpjoties rezultāts var pārsteigt.

Jana: Izstādē redzami vidēja formāta darbi akrila tehnikā, tomēr tu mēdz strādāt arī jauktā tehnikā, kad radi mini-visumu (mini-universes) sērijas ilustrācijas. Kura no tehnikām tev pašai ir mīļāka?

Laura: Īstenībā arī lielajos darbos mēdzu jaukt eļļu un akrilu. Esmu nepacietīga – gribu, lai lielie laukumi ātri nožūst, tāpēc tiem izmantoju akrilu, bet detaļām dodu priekšroku eļļai, jo smalkumiem piemērotāka konsistence. Mazajām ilustrācijām – jā, tur nav ierobežojumu – zīmuļi, akrils, pildspalvas, flomasteri, ūdens krāsas. Viss, ko kārojas. Nav tā, ka man kāda tehnika būtu mīļākā. Viss atkarīgs no garastāvokļa. Izjūtu ļoti lielu atbildību, kad esmu audekla priekšā – ir lielākas bailes pieļaut kļūdu, tāpēc, ka laba audekla sagatavošana prasa laiku. Savukārt, papīra lapu man nav žēl izmest, ja uz tās nekas nesanāk. Tas noņem spriedzi, tāpēc iestājas tāds viegls rotaļīgums – kā atgriešanās bērnībā. Jo bērniem jau nav bail kļūdīties tā, kā pieaugušajiem. Un šis atslābuma stāvoklis, manuprāt, vislabāk atraisa radošumu. Tā ir tāda veselīga paķēpāšanās, kas noved arī pie dažām pērlēm, jo, patiesībā, lielāko daļu ilustrāciju izmetu. Izdevušās manā skatījumā parasti ir aptuveni 1 no 5.

Jana: Saki, kas ir tas, kas tevi ikdienā iedvesmo ķerties pie otām? Vai tu glezno tad, kad rodas iedvesma, vai arī tu strukturētāk pieej darba plānošanai un glezno tad, kad jau iepriekš esi nolēmusi to darīt?

Laura: Noteikti produktīvāka esmu, kad ir konkrēts plāns. Ir zināms datums, līdz kuram jāpabeidz tik un tik darbu. Tad ir atbildības sajūta un tu gleznošanu tiešām uztver kā savu profesiju – katru dienu kaut kas jāizdara saistībā ar to. Pat ja nav iedvesmas pašai gleznošanai, var veikt sagataves darbus – griezt, gruntēt, vilkt audeklus. Bet sēdēt un gaidīt iedvesmu nav jēgas. Iedvesma jaunam darbam parasti rodas no negaidīta impulsa – ieraugi kaut kur kādu plakātu ar krāsu kombināciju, kas tev patīk. Vai kādu cilvēku interesantā apģērbā. Varbūt mūzika rada vīziju par konkrētu atmosfēru, kādu gribas radīt ar gleznu. Vēl motivē sociālo tīklu vide – manā gadījumā Instagram. Paiet laiks un pašai šķiet – sen nav nekas ielikts, vajadzētu saņemties (tas ir periodos, kad nav konkrēta izstāde paredzēta).

Jana: Kuri mākslinieki Latvijas un pasaules kontekstā, ir tie, kuru daiļrade tevi aizrauj?

Laura: Bez šaubām Ieva Iltnere – viņas perfekcionisms un dekoratīvisms. Vijas Zariņas noskaņas. Patīk Andas Lāces lakonisms, kurā ir precīzi noķerta emocija. Plašākā kontekstā – ļoti patīk Alekss Kacs (Alex Katz). Tas viņa vieglums, kas tikai mānīgi izskatās kā viegli uzgleznojams. Liks Tuimans (Luc Tuymans) – atmosfēra, gaisma. Elizabete Peitone (Elizabeth Peyton) – rokas vieglums, pārliecība, patiesums. Tie no tādiem zināmajiem. Vēl jau Instagram daudz jaunajiem māksliniekiem sekoju, bet būtu grūti visus uzskaitīt.

Jana: Un nobeigumā – kādi ir tavi nākotnes plāni? Vai varam tuvākajā laikā gaidīt jaunu personālizstādi?

Laura: Noteikti ir vēlme šogad izveidot kādu personālizstādi. Domāju, ka katram māksliniekam reizi gadā tas būtu jādara. Bet šobrīd vēl padomā nav konkrētu telpu. Ja tādas radīsies, prāts jau pats sāks veidot ieceres ar jaunu darbu sēriju. Centīšos aktīvāk darboties sociālajos tīklos, piedalīties ārvalstu konkursos. Mūsdienās ir tik viegli iepazīties ar cilvēkiem no visas pasaules. Tas jānovērtē un jāizmanto vislabākajos nolūkos (pasmaida).