LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares 3. kursa studentes Zanes Bērziņas recenzija par Zaļo lukturu ielu Norvēģijas dienvidos.

Manās rokās ir festivāla “Greenlightdistrict”  izstādes “Mežs” (no norvēģu valodas “Skog”) katalogs. Pelēkie koka gadskārtu apļi jaucas ar sarkanu asiņu plankumiem. Tam visam pāri glancēti zaļais – spīd, kontrastē ar matēti pelēko un sārto. Zaļās meža teritorijas uz kataloga vāka rada arī taktilu pretnostatījumu ar pelēkajām zemēm vai varbūt nocirstajiem koku stumbriem, kas raud. Katalogā katrs atvērums veltīts vienam mākslas darbam. Attēls un apraksts norvēģiski vai angliski acīmredzot atkarīgs no mākslinieka dzimtās vai ierastās valodas.

Šīgada festivāla tēma ir “Mežs”. To iedvesmojusi ziņa par Google 2019. gadā nopirkto 200 hektāru zemes gabalu uz ziemeļiem no Skienas pilsētas. Google ir minējis, ka uz šīs zemes plāno būvēt datu centru (vairāk informācijas šeit), tomēr projekts vēl nav iesākts, tāpēc rodas jautājums, kas tieši uz šīs zemes tiks veidots. Mežs lēnām tiek izcirsts, pastaigu takas ar laiku izzudīs. Ir izveidots pagaidu skatu tornis it kā faunas apskatei, bet patiesībā tā ir iespēja pārlūkot zemi komerciālos nolūkos.[1] Tas viss ir licis sarosīties arī māksliniekiem, domājot par Norvēģijas meža bagātībām, kuras šķiet tik pierastas, ka ikdienā tiek piemirstas.

Festivāls norisinās no 16. septembra līdz 31. oktobrim vairākās vietās, tomēr nolēmu apmeklēt atvēršanas nedēļas nogali 18. septembrī Skienas vecajā Norvēģijas Bankas ēkā, kurā tagad mājo Telemarkas pašvaldības kultūras un mākslas centrs. Man patīk atvēršanas svētki – sarunas, iepazīšanās un stāsti. Šajā vietā uzņemta videofilma par mākslinieku darbiem, viņu domām, sajūtām un idejām. Paiet krietns laiks, līdz visus fragmentus noskatos, tomēr gribas sēdēt un vērot, nevis iet prom.

Lai skatītos filmu, jāiziet cauri telpai, kurā ir daži mākslas darbi, tomēr tiem nav aprakstu. Etiķetēs ir mākslinieka vārds, darba nosaukums un cena. Māksla, protams, ir komerciāla, un māksliniekiem jādzīvo, bet mani nedaudz apbēdina vai satrauc šis materiālisms. Tomēr pieņemu šo izstādes etiķešu interpretāciju. Man pietrūkst aprakstu.  Daudzi muzeju un izstāžu darbinieki teiktu, ka tos neviens nelasa, bet esmu no tiem retajiem, kas lasa, un vēl vairāk – parasti lasu pat aprakstus darbiem, kas man nepatīk. Reizēm, izprotot ideju, darbs iepatīkas vai vismaz tiek saskatīta tā savdabība, humors vai aktualitāte, reizēm darbs liek atvērt acis, lai ieraudzītu ko nepatīkamu.

Izeju cauri koka, metāla, dzijas un porcelāna spēļmantu labirintam un iedomājos, ka manam dēlam te patiktu. Uzreiz gan seko doma – cik labi, ka viņu nepaņēmu līdzi. It īpaši redzot cenas etiķetēs, es droši vien nespētu izbaudīt izstādi, viņu uzmanot. Mani uzrunā Idunas Siras (Idun Sira) dažāda garuma veidotie pelēkbaltie porcelāna cilindri, kuri atgādina gan kokus un celmus, gan arī industriālas ēkas. Ja pieliecies vienā līmenī ar zemākajiem cilindriem, darbs vairāk atgādina mežu. Nosaukums ir "Pirmatnējais mežs?" jeb URSKOG?. Cilindru pamatnes veidotas tumšākas, uz augšu tās pāriet gaišākos krēmtoņos līdz pilnīgi baltai galotnei – šķiet, ka stāvu mežā un skatos uz priežu galotnēm, kuru stumbri no tumši brūniem pārvēršas gaiši brūnos. Celmi novietoti priekšplānā, liekot domāt par daudzajiem izcirstajiem kokiem.

Ārona Irvinga Lī (Aron Irving Li) vara misiņa ķērpja atveidojums šķiet tik dabisks, ka gribas tam pieskarties un pataustīt. Metāls šķietami ir mīksts, it kā atveidots būtu īsts ķērpis  — zilganzaļš ar sarkanīgām galotnēm. Irvings Lī pēta tikšanos dabas un cilvēka veidoto struktūru starpā, norādot, ka ķērpju klātbūtne mežā liecina par meža bioloģisko stāvokli, jo ķērpji ir neaizsargāti pret dažādiem piesārņojuma veidiem, piemēram, fosilā kurināmā dedzināšanu ar sēra dioksīdu. Tāpēc jo dārgāks šķiet izmēros mazais, tomēr dabai tik dārgais veidojums.

Ģipša, koka, epoksīda un olas temperas skulptūru “Dīķis” es iztēlojos kā cilvēku, kurš nogūlies zemē uz muguras, nedaudz ieliecies ceļos. No ceļiem augšup augošie nocirstie zari man šķiet kā brutalitātes atspoguļojums pret kokiem un mežu kopumā. Tā tas koks tur audzis ar divām kājām un pēdām augšup, centies izlaist zarus no ceļiem augšup, bet cilvēka atveidam tā nepienākas. Rumpja vietā ir dīķis, skaistā tumšzili zaļā krāsā tas zaigo un nebēdā, ka tam nav galvas vai roku. Māksliniece domājusi par gravitāti, kustībām, koka augšanu, dažādu materiālu un tehniku savietošanu. Darbs iznācis ļoti iespaidīgs, man atgādina nepaklausīgu cilvēku, kuram nogriezta galva un tas atstāts bez rokām, jo stūrgalvība vai brīvdomība ņēmusi virsroku.

Kāpjot uz otro stāvu, es domāju par visu dzīvo dabā. Mežs taču ir makroorganisms, kuram ir sava sistēma ar vietu gan labajam, gan ne tik labam. “Sēnīte" liecina par kādu slimību šajā vidē. Kā sārta upe tā vijas augšup uz otro stāvu, piestiprinās pie kāpņutelpas sienas un izlien pa logu, nokarājoties līdz pirmajam stāvam. Sarkanās dzijas instalācija veido atbaidošu ainu, it īpaši, ja paiet zem tās un tā šūpojas virs galvas, liekot šaubīties, vai nevar nokrist un tu jutīsies sapinies… meža slimībā? Tā iet vēl tālāk un izlien ārpus mājas, liekot domāt par to, vai mežs var ienākt pilsētā un vai tiešām mežs ir neatkarīgs. Vai varbūt tas mums var atstāt mantojumu, arī izcirsts un neesošs?

Savukārt otrajā stāvā skatam paveras Torilas Redalenas (Toril Redalen) “Nemiers, Trīcošie cilvēki” (URO, Skjelvende menneske). Nelieli krāsaini misiņu un apšu lapu apļi ir savērti kopā gluži kā koku lapotnēs. Ejot tuvāk, redzams, ka tas viss plīvo vējā un griežas ap savu asi. Apļu ir vairāk par 10, un tie ir zelta, dzeltenā, sūnu, piparmētru un tumši zaļā un brūnā krāsā. Uz dažiem ir attēlotas lapas, iespējams, piestiprinātas. Taisnas metāla stīpas atomus savieno kopā, līdz veidojas molekula. Papūšot katrs aplis riņķo ap savu asi un visa molekula vibrē. Skulptūra šķiet tik trausla — bail tai uzpūst vai pieskarties. Autores bērnības mājas atradās netālu no meža, un gar dārzu auga četri lieli apšu koki. No latīņu valodas tulkojot norvēģiski un tad latviski, apse ir “Trīcošie cilvēki”. Lūk, kur radies skulptūras nosaukums un arī ideja.

Izstādē apskatītie darbi liek pārdomāt savu saistību ar mežu. Daudzos darbos savijas dažādi materiāli, no kuriem viens un vairumā gadījumu galvenais ir koks. Mākslinieki bieži pauž dabas varenību sacensībā starp materiāliem. Piemēram, metāls pret koku. Metāls ieaug mežā, daba to apņem, un pēc vairākiem gadiem tas ir kļuvis par daļu no meža, varbūt ir tajā pazudis un nav vairs pamanāms. Izstādē izmantoti arī materiāli no koksnes – piemēram, kreppapīrs, ko atminos no savas bērnības kā ļoti grūti izmantojamu iesaiņojamo papīru. Izstādē tas tiek atdzīvināts, un tam pievērsta uzmanība kā otrreiz izmantojamam materiālam. Redzami arī darbi no tekstilmateriāla, eļļas glezna, kokā grebtas skulptūras un keramikas vāzes. Tas viss labāk skatāms kopā ar filmu vai katalogu, tie darbus brīnišķi papildina.