Mākslas zinātnes nodaļas Bakalaura programmas studentes Kristas Balodes recenzija par Ralfa Kokina foto izstādi Latvijas Valsts Universitātes galvenajā ēkā.

2020. gada 13. februārī dienas vidū plkst. 12:00 Raiņa bulvārī 19, Rīgā tika atklāta kāda fotogrāfiju izstāde. Bez plašas reklāmas medijos vai lielas ballītes. Varētu pat teikt – notikums savējiem.

Un varbūt tieši tāpēc gribas par notikušo kādu rindu uzrakstīt, lai tas nepaliktu nepamanīts. Tā ir salīdzinoši neparasta fotoportretu izstāde, kuru autors ir luterāņu mācītājs un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pasniedzējs Ralfs Kokins. Citu starpā tajā portretēti arī divi mūsu pasniedzēji (kuri tie ir, uzzināsi, apmeklējot izstādi). Viņi lasa lekcijas gan Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, gan arī Latvijas Mākslas akadēmijā. Amatu apvienošana pēc finansējuma slāpstošajā Latvijas izglītības sistēmā, kā zināms, nav nekas neparasts. Ekspozīcija izlikta uz nenoteiktu laiku (iepriekšējais projekts tur atradās 2 gadus), un tā tapusi, pateicoties teoloģijas studentu iniciatīvai. Tieši studenti ir tie, kuri uzrunājuši savu pasniedzēju, atlasījuši darbus un izlikuši gaitenī par godu savas fakultātes simtgadei. Šāda prakse Latvijas Mākslas akadēmijas vidē nav ierasta, bet varbūt derētu?

Izstādē aplūkojamie darbi uzņemti ar 19. gs. foto tehnikas palīdzību un, kā skaidro pats fotogrāfiju autors Ralfs Kokins, tādā veidā no cilvēku sejām ticis veiksmīgi aizvākts viss liekais, atstājot mūsu acīm vien cilvēka būtības dziļumus. Fotogrāfijas ir tumšākas kā ierasts digitālā laikmeta iedzīvotājam un drīzāk atsauc atmiņā kādas vecmeistaru gleznas, kurās fons tiešām darbojas kā fons un nevis kalpo kā lietiskais pierādījums ar nosaukumu „viņš bija šeit”.  Skatītājs šādā veidā tiek nemanāmi pārcelts uz 20. gs. sākumu, kad vēl norisa cīņa starp tā sauktajām „tīrajām” fotogrāfijām un piktoriālismu[1], kur pirmajām raksturīgs asuma dziļums, glancējums un augsta detalizācija pretstatā dūmakainiem neasiem, attēliem ar romantisku vai simbolisku tematiku. Taču autors nav piktoriālists šī apzīmējuma burtiskā izpratnē, jo portretēto cilvēku sejas redzamas pavisam skaidri. Tā vietā cīņa vērsta pret neprofesionālu digitālo fotogrāfiju un tās uzvaras gājienu sociālajos tīklos.

Man, pazīstot lielāko daļu no šiem fotogrāfijās esošajiem cilvēkiem, viena no interesantākajām lietām likās, ka tie, kurus esmu pieradusi redzēt vienmēr smaidošus, šeit nesmaida, kamēr citi, kuri smaida salīdzinoši retāk, šeit ir atplaukuši atbruņojoši sirsnīgā smaidā. Atsakoties no mūsdienu diskursa, fotogrāfiju autors atrodas tajā tradīcijā, kura atzīst spēcīgu saikni starp labo un skaisto līdzīgi kā to sākotnēji darījuši sengrieķu filosofi un vēlāk kristīgā estētika. Savulaik tapušais filosofa Arņa Rītupa formulējums, ka tajos laikos, kad kristieši vēl sevi sauca par filosofiem, viņi zināja, ka “labais ir patiess, skaistais ir labs, un patiesais ir skaists, citādi pasaule nebūtu viena un neturētos kopā”[2] kalpo par atspērienu tam, lai šīs izstādes ietvaros runātu par kaut ko nedaudz vairāk nekā dokumentālais foto.

Sākotnēji autora paziņojums atklāšanas runā, ka teologi ir īpaši cilvēki, kurus uzreiz ir iespējams atpazīt pārējo cilvēku vidū, liekas piemīlīgi pārspīlēts. Taču, tuvāk aplūkojot fotogrāfijas, kļūst skaidrāks arī šī apgalvojuma cēlonis. Autors šķiet mēģinājis notvert to brīdi, kad modelis ir gan atbrīvots, gan priecīgs vienlaikus, kā jau tas kristietim pienākas – „Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” [Fil. 4:4-5]. Daļa portretēto cilvēku uzlūko skatītāju tieši un atklāti, daļa koķeti smaida. Labi portretu fotogrāfi bieži vien izvēlētajiem modeļiem ir panākuši to pašu dziļdomīgo starojumu, kuru varam vērot arī Ralfa Kokina darbos, taču šeit iezīmējas viena konkrēta atšķirība. Kamēr atzītākie mūsdienu portretu fotogrāfi – Annija Lebovica (Annie Leibovitz), Martins Šollers (Martin Schoeller) Stīvs Makkarijs (Steve McCurry) u.c. – daudz biežāk koncentrējas uz to devu traģisma, kuru cilvēkam piešķir slava, vara un citi pārbaudījumi, šajā izstādē traģisms ir apiets. Ja nezinātu, domātu, ka šos cilvēkus dzīvē nav skāris nekas ļaunāks par iesnām un pāris grūtākiem eksāmeniem sengrieķu valodā un viņi, izgājuši cauri dzīves pārbaudījumiem sausām kājām, tagad smaidīgi kā susuri nostājušies skatītāja priekšā. Aizdomājoties par iespējamajiem līdziniekiem, pirmais prātā nāk armēņu izcelsmes kanādiešu fotogrāfs Jusufs Karšs (Yousuf Karsh) ar saviem Alberta Einšteina, Nelsona Mandelas, Frenka Loida Raita un citu ievērojamu cilvēku smaida tvērumiem.

Lai lasītājs nepaliktu bez ziņām par pašu autoru, jāpastāsta, ka fotogrāfiju autora Ralfa Kokina pieredzes un interešu lauks dzīves laikā ir izveidojies diezgan plašs.[3] Sākotnēji viņš ir studējis ķīmiju un studiju laikā paralēli mācījis bērniem bioloģiju, fiziku, ķīmiju un matemātiku Bērnu klīniskajā slimnīcā. Savulaik dienējis obligātajā karadienestā padomju armijā, vēlāk ieguvis teoloģijas doktora grādu Heidelbergas Universitātē Vācijā. 1999. gadā kļuvis par mācītāju Sv. Jāņa baznīcā Jelgavā. 2007. gadā uzrakstījis grāmatu “Kurzemes vilkaču nostāsti” un laiku pa laikam ar viņa palīdzību top apokrifisko rakstu tulkojumi no koptu valodas. Fotografēšanu viņš pats sauc par hobiju, kas saistīts gan ar jēgas jautājumiem, gan ar dažādiem optiskiem eksperimentiem.

Protams, ja notikumu aplūko kā fotogrāfiju izstādi un nevis veltījumu Teoloģijas fakultātes simtgadei, iespējams norādīt arī uz dažādiem tās trūkumiem. Viens no lielākajiem ir eksponēšanas veids - fotogrāfijas izvietotas universitātes gaitenī bez īpašiem pielāgojumiem vai speciāla apgaismojuma. Pie fotogrāfijām arī nav atrodami paskaidrojumi par tajās attēloto vai datējumi. Taču starp trūkumiem noteikti nav atzīmējams tas, ka fotoizstāde nekādi neatbilst izvirzītajam Purvīša balvas kritērijam par „darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām”[4] jo, lai cik paradoksāli tas neskanētu, tas drīzāk ir kompliments izstādei ne balvai. Domāju, ka izstāde toties būtu varējusi tīri labi patikt Vilhelma Purvīša laikabiedriem, piemēram, Jūlijam Federam, Janim Rozentālam un citiem, kuri simts un vairāk gadus atpakaļ mēdza uzņemt savas “gaismas bildes”.
 

 

---

[1] Sīkāk ar Ralfa Kokina dzīvesgājumu var iepazīties fotoprojektā "Jelgavnieki 1918-2018" https://www.facebook.com/177456179405025/posts/350003775483597/
[2] LNMM Purvīša balva http://www.lnmm.lv/lv/par_mums/purvisa_balva
[3] Vairāk par šo reflektējusi Alise Tīfentāle savā esejā: “Tīrās fotogrāfijas” mīts: ass fokuss kā universāla valoda https://fotokvartals.lv/2018/01/18/tiras-fotografijas-mits-ass-fokuss-ka-universala-valoda/
[4] Arnis Rītups: Šaipus labā un ļaunā https://www.apollo.lv/4707236/rigas-laiks-saipus-laba-un-launa