Šis kokteilis ir vienkāršs, taču vienlaikus arī elegants. Pagatavošanai nepieciešams: 40 ml laba degvīna, 120 ml dzērveņu un 30 ml greipfrūtu sulas. Ja vēlaties pludmales sezonā ieturēt diētu, tad šī būs labākā izvēle – vienā glāzē pareizi pagatavota Sea Breeze ir tikai 180 kalorijas. Sajaukt kokteili ir ļoti viegli – atliek visas sastāvdaļas ieliet glāzē ar ledu un tas ir gatavs baudīšanai. Šis aromātiskais kokteilis jūs noteikti savaldzinās!

Pilnu krūti ielpojam svaigo jūras gaisu, iemalkojam Sea Breeze un dodamies uz Dubultiem!

Kopš Jūrmala 19. gadsimtā izveidojusies par pievilcīgu atpūtas vietu, to iecienījušas daudzas radošas personības. Jaunā dzejniece Elza Rozenberga (Aspazija) un Jānis Pliekšāns (Rainis) te baudīja vasaras, līdz pilsēta jūras krastā viņiem kļuva par savējo. Viņu dzejas tika publiski lasītas Majoru–Dubultu labdarības biedrības sarīkojumos. Kopš 2010. gada Jūrmalas pilsēta savu tēlu saista ar Raiņa un Aspazijas vārdu – iekārtoti vairāki dzejniekiem veltīti muzeji, pilsētvidē tiek veidotas ar dzejnieku daiļradi saistītas piemiņas vietas un zīmes.

Par pastāvīgu mājvietu pēdējiem dzīves gadiem (1933–1943) Aspazija izvēlējās ēku Dubultos (Z. Meierovica prospekts 18/20). Pašlaik ēkā darbojas Aspazijas muzejs, pie kura 2009. gadā tika atklāts dzejniecei veltīts piemineklis. Tēlniece Arta Dumpe to veidojusi gaiši pelēkā granītā, tēla ekspresijas pastiprināšanai izmantota formu stilizācija. Portretā saskatāma liela līdzība ar dzejnieces fotogrāfijām. Tēlniece skaidro, ka vēlējusies attēlot Aspaziju nevis slavas spožumā, bet gan pārdomās par nodzīvoto dzīvi, satinušos smagnējās drānās. Izrādās, ka pieminekļa oficiālais nosaukums ir “Aspazija ar mīļo runci”. Tad nu ejam tuvāk un mēģinām viņu atrast! Tuvojoties piemineklim, atskan Aspazijas dzeja vairākās valodās – mākslasdarbs mūs uzrunā ne tikai vizuāli, bet sākam to uztvert arī ar citām maņām. Rožu ietvertajā laukumiņā ir vērts kādu brīdi pakavēties un ļauties liriskam baudījumam.
Iepretī dzejnieces mājai, nelielās Aspazijas ieliņas sākumā, 2020. gadā atklāta tēlnieces Olgas Šilovas veidotā piemiņas zīme “Aspazija kāpās”. Tā tapusi sadarbībā ar arhitekti Martu Ceriņu-Kotello un mākslinieci Baibu Māzeri. Mākslas darbs veidots projekta “Uz gara augstumiem” ietvaros.[1] Tēlniece Olga Šilova (LMA Tēlniecības katedras profesore) 2020. gadā par ieguldījumu Jūrmalas attīstībā un izaugsmē saņēmusi pilsētas augstāko apbalvojumu – Goda zīmi un titulu “Goda jūrmalnieks”.[2] Šoreiz sastopam Aspaziju jaunības plaukumā – staltu un elegantu. Liekas, esam veikuši lēcienu atpakaļ laikā – tērpa elegantās līnijas un smalki veidotās mežģīnes precīzi atspoguļo tālaika modi, ziediem rotātā cepure piešķir dzejnieces tēlam romantisku noskaņu. Aspazijas tēls personificē 20. gadsimta sākuma radošas, emancipētas un sabiedriski aktīvas sievietes arhetipu. Pie viņas kājām glaužas kaķis – tas ne tikai atgādina par dzejnieces īpašo mīlestību pret šiem mājdzīvniekiem, bet piešķir tēlam cilvēcisku dimensiju.[3] Skulptūra novietota kāpu augstākajā vietā ar skatu gan uz jūru, gan uz Aspazijas māju. Ap to iekārtota plūstošās līnijās veidota koka terase un novietots soliņš atpūtai. Te varam nedaudz piesēst, mierīgi aplūkot mākslas darbu un izbaudīt arī lielisko skatu uz jūru.

Dodamies tālāk uz Dubultu dzelzceļa staciju. Ēka celta 1977. gadā pēc Ļeņingradas dzelzceļu projektēšanas institūta arhitekta Igora Javeina (1903—1980) projekta.[4] Arhitektoniski ēkas forma pieskaņota kurortpilsētas gaisotnei – asociējas ar jūras vilni, 2015. gadā veikta rekonstrukcija. Pašlaik dzelzceļa stacija, saglabājot savu sākotnējo funkciju, darbojas arī kā laikmetīgās mākslas telpa. Mākslas stacija “Dubulti” ir izcils piemērs, kā funkcionālai padomju laikā tapušai celtnei iedvest jaunu elpu un izveidot unikālu un visiem pieejamu laikmetīgu izstāžu zāli.

Pretim stacijai – novārtā pamestais Dubultu laukums. Padomju laikos te goda vietā atradies Ļeņina piemineklis, bet pēc tā demontāžas 90. gados laukums palicis neizmantots. Kādu brīdi līdzās laukumam vēsturiskajā ēkā mitinājusies pasaku māja Undīne. Piegulošajā teritorijā joprojam redzami vairāki kokā veidoti pasaku tēli. Pēc tam te mita Vides aizsardzības klubs. Jau kādu laiku loloju sapni Dubultu laukumā izveidot telpu mākslas un dabas baudīšanai. Plašais laukums (kopējā platība aptuveni 20 000 kvadrātmetru) būtu lieliska vieta tēlniecības darbu un instalāciju eksponēšanai. Veidojot saikni starp ārtelpas un Dubultu mākslas stacijas iekštelpu ekspozīcijām, šeit varētu izveidot plašu laikmetīgās mākslas norises vietu Jūrmalā. Mēdz taču teikt –  dubults neplīst!

No sapņiem atgriežamies dzīvē. Virzāmies tālāk uz Jaundubultu pusi. Nesen iepretim Dubultu Kultūras kvartālam Jaundubultu skvērā uzstādīts jauns vides objekts “Čiekurs”. Darbs simboliski sasaucas ar piejūras ainavai tik raksturīgajām priedēm. Stilizētais čiekurs veidots kā metāla konstrukcija, klāts spožām nerūsējoša tērauda loksnēm – to nevar nepamanīt. Projekta autors arhitekts Didzis Jaunzems stāsta: ““Čiekurs” dzīvos līdzi laikam un dabai, kas mainās, – spoguļvirsma atspoguļos apkārtni, saulainā laikā tas mirdzēs gaismā, pelēkā dienā tas būs nemanāmāks.”[5] Vides objektu var skatīt ne tikai no ārpuses, tajā var arī ieiet. Iekšpusē izvietoti gandrīz nemanāmi vēja zvani, kas rada skaņas efektus. Rodas vēlme šeit uzkavēties ilgāk  – atpūsties no steigas un ieklausīties vēja zvanu skaņās, taču nav padomāts par ērtu uzkavēšanos, trūkst soliņu. 

Nākamais pieturpunkts – piemineklis Pumpuros. Pa Amatas ielu tuvojamies jūrai. Mākslinieka Kristapa Gulbja vides objekts “Raiņa priedes” atklāts 2014. gada 12. septembrī Dzejas dienu laikā. Mākslas darbs atrodas kāpās netālu no Raiņa Pumpuru vasarnīcas, šai vietai dzejnieks veltījis dzejoli “Lauztās priedes”. Pēc Raiņa došanās emigrācijā laikabiedru atmiņās vieta ieguvusi “Raiņa priežu” nosaukumu. Jūrmalnieki atminas, ka šeit ilgi saglabājusies pēdējā no trim leģendārajām priedēm, kas reiz iedvesmojušas dzejnieku. Tēlnieks Kristaps Gulbis raksturojis savu ieceri kā stāstu par sapņiem un idejām, kā cīņu par taisnīgāku sabiedrību, par personības tiekšanos uz pilnību un ziedošanos. Iedvesma smelta Raiņa dienasgrāmatās apkopotajās atziņās. Dzejnieka dienasgrāmatu fragmenti iemūžināti skulptūras tērauda konstrukcijā – teksts veido savdabīgu ornamentu un, pēc autora ieceres, tā vēstījums atklājas, skatītājam pakāpeniski tuvojoties tēlniecības objektam.[6] 6,4 metrus augstā vides objekta realizācijai mākslinieks izvēlējies tēraudu. Kompozīcijas centrā atveidota sašķelta priede, kas realizēta no rūsas krāsā patinēta (oksidēta) tērauda. Tā simbolizē gan ideju un domu virzošo spēku, gan sarežģītu, pretrunu plosītu personību. Priedi ieskauj nerūsējoša tērauda lokšņu konstrukcija, kas simboliski glabā nākamajām paaudzēm nododamo garīgo mantojumu – “gara mantas”.[7] Nerūsējošais tērauds atstaro gaismu un rada gaisīguma efektu. Diemžēl apkārtējā teritorija – šaurie, apdrupušie koka celiņi un apkārtējie stādījumi kāpu zonā – nav sakopti. Vajadzētu padomāt arī par tēlniecības objekta izgaismošanu – gaismas mijiedarbība ar spožo un matēto metāla virsmu veidotu fantastiskas gaismēnu spēles un radītu scenogrāfisku sajūtu. Skulptūra kļūtu par atraktīvu objektu arī diennakts tumšajās stundās.

Mūsu tūres noslēgumā vēl piestājam atjaunotajā Mellužu brīvdabas estrādē. Vēsturiskā gliemežvāka formas brīvdabas koncertestrāde un parka komplekss ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. 19. gadsimtā koka estrādes bija arī Ķemeros, Horna dārzā Majoros un Dubultu kūrmājas parkā. Mellužu estrāde būvēta Art Deco stilā 20. gadsimta 20. un 30. gadu mijā, tā ir izcils šī laika arhitektūras paraugs. Pašlaik Baltijas reģionā ir saglabājušās tikai divas šādas formas akustiskās estrādes, otra atrodas Kuresārē (Sāmsala, Igaunija). Mellužu brīvdabas estrāde 2019. gadā atjaunota sākotnējā izskatā, arī skatītāju sēdvietu izvietojums veidots atbilstoši vēsturiskajam iekārtojumam. Koncertzāle atsākusi darbību, apkārtējā parka teritorija sakopta un labiekārtota. Brīvdabas estrādes teritorijā plānots uzstādīt arī jaunu mākslas darbu. Pašlaik tēlnieces Olgas Šilovas darbnīcā top vides mākslas objekts “Stāvēju dziedāju augstajā kalnā” (sadarbībā ar arhitekti Kristīni Obodovu, SIA “ARHIDOSE”). Autore, smeļoties iedvesmu latviešu tautas dziesmā, izvēlējusies veidot dziedošas tautu meitas tēlu. Tas simbolizēs gan tautas raksturu, gan latviešu folkloru un dziedāšanas tradīcijas. Dziedātājas sudrabainais tēls tiek veidots no alumīnija, tas būs spilgts mākslinieces rokraksta paraugs. Tēlniece uzskata, ka alumīnijs, salīdzinot ar citiem materiāliem, ir mūsdienīgāks, mīkstāks, pakļāvīgāks – tas ir izlejams, izstaipāms, jutīgi fakturējams metāls, slīpējams, pulējams un sūbināms – kā tik vajag. Tēlniece uzsver, ka jūt alumīniju, un rezultātā tas ir arī redzams.[8]  Tautumeitas tēls simboliski piedalīsies Mellužu estrādes kultūras un mākslas pasākumos. Plānots, ka skulptūra kļūs par Mellužu parka zīmolu.

Šeit noslēgsim mūsu garo pastaigu un, meditatīvi vērojot parka strūklakas ūdens lāsēs mirdzošo varavīksni, izbaudīsim vasaru un sauli.