LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares MA programmas Kuratora specialitātes studentes Ievas Trillo rakstu sērijas Kokteiļi Jūrmalā ceturtais raksts – "Nostalģija".

Kokteilis ar saldējumu jeb recepte ar nostalģisku bērnības garšu. Biezais un saldais kokteilis sastāv no plūmju sulas un plombīra saldējuma – tas ir dzēriens ar “mazuma piegaršu”. Gaisīga saldējuma kokteiļa pagatavošanai noteikti nepieciešams blenderis vai mikseris un lielāka izmēra trauks, citādi kulšanas procesā šļakatām tiks dāsni  apveltīts ne vien kūlējs, bet arī telpa. Padomju laikos šādus kokteiļus tirgoja gastronomijas veikalos, un saldo dzērienu rindās gaidīja lieli un mazi kārumnieki. Iemalkojam vēso, saldo kokteili un, pirms dodamies uz Jūrmalas tālāko galu bijušā kūrorta spozmes meklējumos, ieskatāmies Ķemeru vēsturē.

Ķemeru parka izveide aizsākusies 1838. gadā līdz ar Ķemeru kūrorta nodibināšanu. Ainavu parka izveidi aizsācis Rīgas daiļdārznieks Kārlis Heinrihs Vāgners, bet tā attīstība turpinājusies vēl nākamos simts gados. Ķemeru kūrorts piedzīvojis vairākus ziedu laikus – līdz Pirmajam pasaules karam, 20. gadsimta 20. - 30. gados, kad Ķemeru kūrorts atdzima pēc Pirmā pasaules kara un padomju laikā pēc Otrā pasaules kara. 1936. gadā Ķemeru miestā atklāta arhitekta Eižena Laubes projektētā viesnīca, kas veiksmīgi iekomponēta ainavu parkā, radīja grezna kruīzu lainera iespaidu, tāpēc tika dēvēta par “balto kuģi” vai “balto pili”. Celtnes reprezentablo tēlu veidoja bagātīgi izmantotie klasicisma arhitektūras elementi – kolonnas, balustrādes, pilastri, dzegas. Piecstāvu ēka ar jumta terasēm un torni centrā tolaik bija viena no grandiozākajām un modernākajām viesnīcām Baltijas reģionā. Atsevišķā korpusā izvietotie labiekārtotie ūdensdziedniecības kabineti, klientiem visa gada garumā nodrošināja augstvērtīgus ārstnieciskos pakalpojumus.

Padomju laikos Ķemeri kļuva par Vissavienības  nozīmes kūrortu, ēkā darbojās sanatorija “Ķemeri”, kas izmantoja modernu medicīnisko aparatūru un jaunākās ārstniecības metodes, tāpēc atpūtnieki šurp plūda lielā skaitā. Tolaik Padomju savienības pilsētās, arī Jūrmalā, pilsētvidē un sabiedriskajās ēkās uzstādīja partijas līderiem veltītus pieminekļus. Valsts iestādes un skolas tika bagātīgi rotātas ar komunisma pamatlicēju (Marksa, Engelsa, Ļeņina, Staļina) bistēm un bareljefiem. Parku un citu sabiedrisku vietu izdaiļošanai plaši tika izmantoti dekoratīvās tēlniecības darbi – strūklaku kompozīcijas, dārza vāzes un dekoratīvās skulptūras, kas attēloja oktobrēnus, pionierus, sportistus u.c. laimīgo padomju bērnus. Ķemeri tolaik izcēlās ar visai bagātīgu pieminekļu klāstu. Skvērā pie Ķemeru dzelzceļa stacijas kādu brīdi atradies gan Mākslas akadēmijas studentu Oto Kalēja un Valda Alberga veidotais Staļina piemineklis, gan Aleksandra Gailīša darinātais sarkano latviešu strēlnieku komandiera Jāņa Fabriciusa tēls. Laikā no 50.tajiem gadiem līdz 80. gadu beigām parka garākā celiņa galā stāvējusi Raiņa un Gorkija skulptūra  – apliecinājums latviešu un krievu tautu draudzībai, pie skolas slējies veltījums Sergejam Kirovam. Savukārt  divi  ļeņinekļi uzstādīti 300 metru attālumā viens no otra. Kā vienīgais šī laika relikts joprojām skatāms krievu fiziologa Ivana Pavlova atveids pie Ķemeru dūņu dziedniecības ēkas. Tas gan nenozīmē, ka viņš savulaik Ķemeros darbojies, vienkārši  viņš tolaik bija populārs padomju medicīnas darbonis.

Bet laiki mainās...Viena no raksturīgām tendencēm deviņdesmitajos gados Latvijā ir padomju laikā radīto vadoņu pieminekļu demontāža visā valstī – tā, līdz ar PSRS sabrukumu, tie pazuda.

Latvijas neatkarības atgūšana un ar to saistītās reformas iezīmēja pārmaiņas Ķemeru sanatorijas liktenī – 1990. gadu sākumā strauji samazinājās kūrortviesu skaits un 1995.gadā Ķemeru kūrortu slēdza. Sanatorijas ēka ilgstoši netika izmantota, līdz 1998. gadā to iegādājās investīciju kompānija Ominasis Italia. Jaunie īpašnieki līdz 2007. gadam solījās atjaunot ēku un saglabāt kūrorta ārstnieciski profilaktisko darbību, taču kā mēs zinām, solījumi makā nekrīt. 2013. gadā sanatorijas investoram tika pasludināta maksātnespēja un pēc gada izsolē vēsturiskā ēka tika pārdota izsolē SIA Park Hotel Ķemeri. Jaunais īpašnieks plānojis kādreizējā dziednīcas ēkā izveidot pieczvaigžņu viesnīcu un labsajūtas klīniku, uzsākot pakalpojumu sniegšanu līdz 2019. gadam. Taču ēka joprojām ir norobežota un apmeklētājiem nepieejama, tagad darbus solās pabeigt 2023. gada nogalē. Bet vai tiešām tā būs? Savukārt Jūrmalas pilsētas pašvaldība ar Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējuma atbalstu veiksmīgi atjaunojusi vēsturisko Ķemeru parku – sakārtoti celiņi un autostāvvietas, labiekārtotas atpūtas vietas, parks atguvis agrāko krāšņumu.  

Tagad, ierodoties Ķemeros ar auto, apmeklētājiem pašā centrā ir pieejama ērta autostāvvieta. Te nu, balstoties uz savu ilggadējo gida pieredzi, gribu piemetināt, ka  diemžēl par masveida tūrismu nav īpaši padomāts, jo autobusiem paredzētas stāvvietas ir izvietotas šosejas malā un to ir maz. Jāpiebilst, ka tūristu masām nav piemērota arī nelielā sabiedriskā tualete, kas atrodas automašīnu stāvvietas tuvumā. Savukārt plašas labierīcības atrodas parka tālākajā nomalē –  līdz turienei vēl jātiek. Bet distancēsimies no tik triviālām lietām un atgriezīsimies pie skaistā!

Kad nu esam veiksmīgi sasnieguši Ķemeru miestiņu un noparkojušies, pirmais, ko ieraugām ir 1929. gadā celtais un tagad atjaunotais ūdenstornis. Projekta autors arhitekts Fridrihs Skujiņš šeit apvienojis sērūdens un dzeramā ūdens rezervuāru funkcijas. Laikā līdz Otrajam pasaules karam torņa augšējā platformā ierīkots skatu laukums – ticis domāts par skaisto skatu un panorāmas baudīšanu no augšas. 42 metrus augstā būve ir Latvijas industriālā mantojuma sastāvdaļa un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Torni noteikti ir vērts apmeklēt arī, lai iepazītos ar kūrorta attīstības vēsturi. Atsevišķa ekspozīcija stāsta par Ķemeriem nozīmīgiem cilvēkiem – ārstiem Jāni Lībieti un Mihailu Malkielu, gleznotāju Miervaldi Ķemeru un arī Imantu Ziedoni, kas Ķemeros strādājis gan par skolotāju, gan bibliotekāru, gan pastnieku.

Pastaigājoties pa sakopto parku, apskatāms rūpīgi restaurētais 1861. gadā atklātais Ķemeru kūrorta dibinātājiem un direktoriem veltītais piemineklis. Simbolizējot saikni ar medicīnas un ārstniecības dieva Asklēpija zizli, piemiņas zīme veidota čūskas apvīta koka formā. Stumbrā iegravēti kūrorta vadītāju vārdi. Turpat netālu atrodas romantiskā Mīlestības saliņa. 19. gs. beigās te slējās kokgriezumiem bagātīgi rotāts paviljons, kas nopostīts Pirmā pasaules kara laikā. Tagadējā mūra rotonda uzcelta 1928. gadā pēc arhitekta Fridriha Skujiņa projekta, starpkaru periodā te darbojies kafijas paviljons. Ir vērts uzkāpt augšējā stāva nelielajā skatu laukumā, kas negarantē vērienīgu panorāmu, bet romantiskus mirkļus gan. Parka sakopšanas laikā iztīrītā Vēršupītes attekas gultne un atjaunotā laivu piestātne vieš cerības, ka drīzumā atkal būs iespēja baudīt ainavu vizinoties ar laivām. Atdzimšanu piedzīvojuši arī 12 tiltiņi “Nopūtu”, “Kaprīžu”, “Muzikālais” u. c.,  ar daudzveidīgu margu dekoru, kam vēlams pievērst uzmanību.

Pavisam netālu varenu ozolu pavēnī meklējams senākais Ķemeru dievnams –  Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca, kas uzbūvēta 1893.gadā Ziemeļkrievijas koka baznīcu arhitektūras formās (arhitekts V. Lunskis). Pēc nostāstiem, dievnams celts no koka bez nevienas dzelzs naglas, laikam jau naglas dāsnu roku sadzītas vēlākos laikos. Ievērības cienīga ir kokgriezumiem rotātā baznīcas iekārta, kas meistarīgi veidota saskaņā ar krievu koka arhitektūras tradīcijām. Tāpēc vien ir vērts doties uz Ķemeriem, pielāgojoties dievnama apskates laikam – otrdien, sestdien, svētdien no plkst.11:00 līdz 13:00, ceturtdien no plkst. 9:00 līdz 14:00, trešdienās un  piektdienās slēgts.

Nedaudz nostāk, A. Upīša ielā 18, atrodas pēc inženiera Heinriha Šēla projekta 1897.gadā celtais luterāņu dievnams, tolaik pirmā mūra ēka Ķemeru kūrortā. Dievkalpojumi šeit notikuši svētdienās, no rīta vācu valodā, bet pēcpusdienā latviešu valodā. Baznīca saista ar savu askētisko iekārtu – iekštelpās skatāmi dekoratīvie sienu un griestu gleznojumi un gleznotāja Indriķa Zeberiņa altārglezna "Kristus dziedina slimos" (1944). Apmeklētājiem baznīca atvērta trešdienās no plkst.18:30 līdz plkst.19:30, sestdienās no plkst. 11:00 līdz plkst. 17:00 un svētdienās no plkst. 9:30 līdz plkst.17:00.

Jaunākā no Ķemeru baznīcām ir 1899.gadā iesvētītā Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca, Sēravotu ielā 10. Pašlaik altāri grezno Jūrmalas mākslinieces Mairas Veisbārdes altārglezna ar Sv. Jāni Kristītāju, savukārt altāri veidojis kokgriezējs Raimonds Javorskis. Apskatei visērtākais laiks būs pēc dievkalpojuma, kas notiek katru svētdienu plkst. 9:00.

Bet atgriezīsimies no pārlaicīgā pie laicīgā! Ir vērts kādu brīdī uzkavēties rožu dārzā – te ir piemērota vieta fotosesijai, jo XXI gadsimts bez selfija nav iedomājams! No šejienes paveras lielisks skats uz vēsturisko viesnīcas ēku, kas gatavojas, bet pagaidām tā arī nespēj atdzimt. Pa meža celiņu var ērti sasniegt dabas izglītības centru “Meža māja”, kas bijusi pazīstama kā restorāns "Jautrais ods" –  šī Latvijas laiku leģenda ir spilgts nacionālā romantisma paraugs. No šejienes var doties arī nelielā pārgājienā pa purva takām, iepazīt vietējo floru un varbūt sastapt kādu faunas pārstāvi.

Parka renovācijas laikā jaunu elpu ieguvis arī Tūristu ielas malā esošais skvērs, ko rotā strūklaka „Tautu deja” – te pastaigas laikā var veldzēt gan nogurumu, gan slāpes, ūdeni var iepildīt arī līdzņemšanai.

Noteikti jāapmeklē Ķemeru slavenā  ķirzaciņa. To būs grūti palaist garām, jo sērūdeņraža avotiņa tuvums labi sajūtams ar ožu. Paviljons tapis 19. un 20. gadsimta mijā, sākotnēji avotu rotājusi skulptūra “Zēns uz delfīna”, kas cietusi Pirmā pasaules kara laikā, bet tēlnieka Jura Bojāra veidotā ķirzakas skulptūra pie avota uzstādīta 1949. gadā. Kokgriezumiem rotātais baltais paviljons jau izsenis kļuvis par Ķemeru simbolu, tāpēc tradicionāli tiek iemūžināts apmeklētāju fotogrāfijās.

Parka atdzimšana ir pirmais solis Ķemeru pilsētvides sakārtošanā. Šī gada rudenī plānots uzsākt jauna daudzfunkcionāla dabas tūrisma centra izbūvi. Jūrmalas pilsētas dome norādījusi, ka vēlas Ķemerus redzēt kā starptautiski konkurētspējīgu un atpazīstamu veselības kūrortu Baltijas jūras reģionā. Ne tik sen,  13. -  14. augustā, nosvinēti parka atklāšanas svētki, bet vēl daudz darba prasīs infrastruktūras sakārtošana un vēsturiskās koka apbūves reanimācija. Daudzas XX. gadsimta sākumā celtās ēkas atrodas sliktā stāvoklī un diemžēl liela daļa jau gājušas bojā. Ar nožēlu jāsaka, ka attālinoties no sakoptā parka, reiz tik dzīvā pilsētiņa izskatās likteņa varā pamesta.

Atliek vien cerēt, ka Ķemeri tiešām drīzumā atdzims un piedzīvos jaunus ziedu laikus! Kamēr tas vēl nav noticis, varam ļauties rudenīgai nostalģijai.