Mironis

Par laimi man šodien vēders nesāp. Pārējie šķēršļi gan nekur nav pazuduši. Prātojot par to, kādā veidā es pati gribētu saņemt vērtējumu par savu darbu, es saprotu, ka no salīdzinājumiem nekur tālu nav iespējams aizbēgt. Tālab piedāvāšu savu ieskatu nevis par vienu, bet četrām šobrīd apskatāmām izstādēm, kuras arī lasītājam vēl ir iespēja iepazīt, ieskicējot tās daudzveidīgās variācijas, kuras potenciālajam mākslas baudītājam ir pieejamas. Iespējams, visu šo minēto izstāžu apmeklēšana nepārtrauktā klejojumā brīnumaini izraisītu skatītājā kritisku refleksiju par mākslu (vismaz ar mani tā gadījās). Atsevišķus izstāžu satura aprakstus medijos ir iespējams viegli atrast, tāpēc pievērsīšos šim improvizētajam četrjūgam kopumā.

• Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstāde “Academia”. No 20. septembra līdz 17. novembrim, Izstāžu zāle Arsenāls[3]
  Laikmetīgā māksla. Dažādi mediji. Izstādes veidošanā piedalījušies LMA studenti un mācībspēki.
  Iesaku, ja tev patīk, Survival Kit, LMA diplomandu izstāde „Svaiga gaļa kritikai”,        Venēcijas biennāle un citi laikmetīgās mākslas festivāli.
• Maijas Graudiņas (1966– ) gleznu izstāde “Vakara pastaiga” No 17. oktobra līdz ~ Ziemassvētkiem. Ziedu veikals “Elizete”[4]
  Dekoratīva glezniecība. Gleznas. Autore beigusi LMA grafikas nodaļu 1996. gadā. Maģistrs mākslās iegūts 2000. g.
  Iesaku, ja tev patīk Vīnes secesionisms, Juris Jurjāns un iepirkties.
• Māras Vaičunas (1949–2019) piemiņas izstāde galerijā Istaba. No 15. oktobra līdz 23. novembrim. Galerija „Istaba”[5]
  Klasiskais modernisms. Gleznas. Autore beigusi LMA Keramikas nodaļu 1976. gadā.
   Iesaku, ja tev patīk Boriss Bērziņš un Imants Vecozols.
• Intas Rukas (1958– ) fotogrāfiju izstāde „Zem tām pašām debesīm” No 29. augusta līdz 2. novembrim, Mūkusalas mākslas salons[6]
  Dokumentālā fotogrāfija. Portreti. Autore pievērsusies fotogrāfijai  20. gs. 80tajos gados.
  Iesaku, ja tev patīk Doroteja Lanža (Dorothea Lange) un Dafnis Zande-Leimanis.

Izstādes es pati esmu apmeklējusi tādu vai citādu apstākļu dēļ, tāpēc arī varu galvot, ka tās ir viena no otras pietiekami atšķirīgas. Pirmkārt, jau ar to, ka katrai no šīm izstādēm ir cits potenciālās mērķauditorijas loks, kuru tā vēlas uzrunāt un kuru pieminēšu nedaudz vēlāk. Ja „Academia” izstādi iezīmē mākslas studentu radošie eksperimenti, kuri norāda uz kādu aktuālu mūsdienu procesu, un kā jau kopizstāde kopumā aptver plašu tēmu loku, tad trīs pārējās ir vairāk fokusētas un specifiski uzrāda noteiktu reģionu mākslas laukā. 

Māras Vaičunas un Intas Rukas izstādes atbilstu kategorijai „augstā māksla”, kur mākslinieks ar izsmalcinātu izteiksmes līdzekļu lietojumu un ilgstošā darbā iegūtu profesionālu meistarību panācis formas atbilstību saturam, līdz ar to tās paredzētas ilgākam aplūkošanas procesam, izstādi apmeklējot vienatnē nevis kāda spridzīga pasākuma ietvaros. Abas izstādes savā veidā nomierina skatītāju un mudina pārdomāt laicīgā un mūžīgā attiecības, kā arī dzīves daudzslāņaino būtību. Intas Rukas izstādes gadījumā vēl jāpiemin dokumentālā žanra specifika. Cilvēkiem kā sociālām būtnēm ir interesanti iepazīties ar citu cilvēku dzīvesstāstiem un atmiņām, kaut arī tie neinteresējas par mākslu, un tālab tā, atšķirībā no pārējām izstādēm, varētu interesēt arī vēsturniekus, antropologus un nostalģiskus pensionārus.

Maijas Graudiņas izstādes mērķis, visticamāk, vairāk bijis piesaistīt ļaudis, kuri vēlētos kādu darbu iegādāties sava interjera atsvaidzināšanai. Tie ir pārsvarā neliela izmēra darbi zilā krāsu gammā. Gleznas izstādītas ziedu veikala dziļākajā telpā, kurā iespējams arī iegriezties, lai baudītu kādu siltu dzērienu labā kompānijā, pie reizes aplūkojot darbus. Šāds izstāžu segments, kur mākslinieki pragmatiski izstāda savus darbus dažādās kafejnīcās un iestāžu vestibilos bez kuratora un scenogrāfa pieaicināšanas, apskatos tiek iekļauts stipri retāk, jo attiecīgi, izstādei tuvojoties, netiek izsūtītas preses relīzes uz lielākajiem medijiem un veidoti TV sižeti, kā tas ir pārējo triju izstāžu gadījumā. Šis formāts ir pilnīgi saprotams un no seniem laikiem mākslas vidē eksistējošs, jo mākslinieks nav brīnumaina feja, kas pārtiek no nektāra un gaisa, vai grūtdienis, kuram bagāti radi visžēlīgi no saviem augstumiem atmet iztikas naudu, bet normāls cilvēks. Protams, ir pacilājoši saņemt VKKF mūža stipendiju 150 EUR mēnesī par īpašu ieguldījumu kultūras nozares attīstībā[7], bet to „mūžu” arī vēl kaut kā jānodzīvo. Iepriecina, ka šajā uz patērētājiem vērstajā jomā darbojas arī profesionāli mākslinieki un gribas piesaukt dzīvo klasiķi Juri Jurjānu, kurš ir teicis „kiču nedrīkst atstāt neprofesionāļiem”. Man, šo izstādi aplūkojot, bija interesanti mēģināt saprast attiecības starp grafiku un glezniecību mākslinieces darbos. Telpa, kura tiek radīta gleznās, ir vairāk saglabāta divdimensionāla un kā centrālais darba elements bieži vien izvēlēts kāds skaidrā zīmējumā balstīts akcents – kukaiņa spārns, zieds u.tml. Gribētos arī redzēt mākslinieces izpildījumā lielizmēra darbus, jo liekas, ka tie varētu iedarboties iespaidīgāk.

Izstāde „Academia” man izraisīja vislielākās pārdomas par to, kam gan tā varētu būt domāta un tādu skaidru atbildi es tā arī nespēju noformulēt. Iespējams, visiem un, iespējams, pašiem sev. Pirmkārt, jau liekas, ka studentiem tā ir svarīga vieta, kur izpausties un sajust kā ir izstādīties muzejā. Tā ir arī iespēja tradicionālajai mākslas muzeju auditorijai iepazīties ar svaigāko, kas ir mākslas telpā. Izstādes piedāvātās tēmas – zaļā domāšana, pagātnes apzināšanās, sevis kā mākslinieka izvērtējums, tehnoloģiju sniegto iespēju piepildījums, fake news, pacifisms, transformācija u.c. nav īpaši unikālas, jo mākslinieki vairāk orientējušies uz savdabīgiem un atraktīviem tehniskajiem risinājumiem. Šobrīd laikmetīgās mākslas ziņā esmu nonākusi līdz pilnīgi subjektīvai “vai-es-to-apskatītu-tuvāk-ja-no-rīta-nejauši-ieraudzītu-savā-piemājas-pagalmā” metodei. Līdz ar to laikmetīgās mākslas atrašanās izstāžu zālē, manuprāt, var to sabojāt un neļaut iedarboties ar pilnu spēku kā tas būtu, piemēram, pilsētvidē. Skatītājiem, kuriem patīk apbrīnot darba eleganto vizuālo risinājumu un viegli uztveramus vēstījumus, jārēķinās, ka šajā izstādē kā radošā domāšanas procesa atspoguļojumā, tas nav tik bieži sastopams. Šo izstādi es noteikti ieteiktu apmeklēt vairākkārt un kāda no daudzajiem pasākumiem – diskusiju, lekciju, ekskursiju – ietvaros kopā ar draugiem, lai raisītos viedokļu apmaiņa. Un galvenais – neaizmirst no šī procesa gūt tādu pašu prieku un aizrautību, ar kādu paši jaunie mākslinieki turpina savu izstādi papildināt, dienu no dienas to uzlabojot, pārkrāsojot un ieviešot pilnīgi jaunus mākslas darbus.