Covid-19 vīrusa izplatības dēļ, LMA 2020./2021. studiju gada skates šogad interesentu acīm klātienē izpalika. LMA eksperimentālā telpa Pilot izveidojusi virtuāli iespēju prezentēt skatītājiem LMA maģistra programmas glezniecības katedras studentu darbu izlasi.

Nesamierināmā daudzveidība, ko uzrāda astoņi izstādes dalībnieki un viņu darbi, liecina par laikmetīgām un konceptuālām transformācijām, kurām cauri iet Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedra. Šīs transformācijas, visticamāk, ir tikai simptoms lielākiem pārmaiņu procesiem gan mākslā, gan viņpus tās. Tomēr vizuālās reprezentācijas nepieciešamība šķiet neapejama, kamēr ir jēga šo žanru saukt par glezniecību; tā ir neapejama, kamēr sarunu starp mākslinieku, individuālu skatītāju, lietpratēju un sabiedrību uzskatām par svarīgu. LMA jaunajiem māksliniekiem šī reprezentācija pēdējā laikā ir izpalikusi klasiskā vai vismaz ierastā veidā, bet tas nenozīmē, ka tās nepieciešamība ir mazinājusies. Šī daļēji virtuālā hibrīdizstāde ir mēģinājums uzturēt sarunu krīzes laikos, vienlaikus liecinot par procesiem, kas rūgst LMA Glezniecības katedrā.

Envija Medne

“Nosauc vienu lietu, kas tev visvairāk traucē, un vienu, kas visvairāk palīdz veidā, kā ir iekārtota un darbojas LMA Glezniecības katedra!” Uz šo jautājumu Envijai Mednei (1990) ir viena atbilde, jo tā ir viena un tā pati lieta – tas, ka katedrā ļauj darīt, ko gribi. Cik vien Medne sevi atceras, viņa vienmēr gribējusi gleznot. (“Man liekas, es tāda piedzimu.”) Apsvēŗusi domu vidusskolā mācīties “Rožos”, bet ģimenes tradīciju ietekmē tomēr izvēlējusies RDMV. Viņu ne pārāk aizrāvuši gatavu ainavu un klusās dabas glezniecības vingrinājumi, un sajutusi vēlmi doties radošākā virzienā. Tomēr ilgi pietrūcis skolotāja vai vismaz gida, tāpēc gadiem – pat vēl iestājoties LMA bakalaura studijās – nācies cīnīties ar nepārliecinātību un neticību sev. Lūzuma punkts bijis Erasmus studijas Gdaņskā, kur esot “pavērusies jauna pasaule”. Pēc tam arī uzradušies skolotāji, kas viņu sapratuši – gan bijušais pasniedzējs Andris Eglītis, gan diplomdarba vadītājs Miķelis Fišers.

Savu maģistra studiju diplomdarbu Medne iecerējusi kā mācību un padomu grāmatiņu savai bijušajai, radoši nepārliecinātajai “es”, kas varbūt noderēs citiem līdzīga ceļa gājējiem. Tikmēr bagātīgajā Mednes darbu klāstā izstādē varam vērot gan viņas aizraušanos ar lieliem, figurāliem sacerējumiem, gan dažādiem formāliem sānsoļiem, gan fascināciju ar spilgtu, pretrunīgu publisku personu portretiem – rūpīgi izraudzītās noskaņās te sastopams gan Džonijs Deps, gan Hanters Tompsons, gan uz laiku “Latvijas galvenā sieviete” Ilze Viņķele. Bet tēls, kura galvā pa piepeši atvērušos skreju plūst iekšā kosmoss, varētu būt gan gleznotāja pati, gan, ja esam pret sevi godīgi, ikviens no mums.

Kristīne Daukšte 

Atnākusi uz glezniecības katedru no scenogrāfiem, Kristīne Daukšte (1993) likumsakarīgi jau kopš ierašanās izaicina žanra tradīcijas gan telpiski, gan materiāli. Kopā ar pasniedzēju un darba vadītāju Amandu Ziemeli Daukšte savā maģistra darbā iedziļinās cilvēka attiecībās ar telpu un uzvedībā, kas manifestējas, atrodoties konflikta situācijā – gan ar citiem, gan sevi pašu, gan ar dzimti un ar telpu, kas jāapdzīvo. Viņas darbi veidojas kā fiktīvi vizuālie komentāri par konflikta pieredzi. Krāsa, materiāls, faktūra, elementu savstarpējais izvietojums telpā, to nozīmju un pielietojuma maiņa, nonākot saskarē ar konkrētām emocijām, veido telpu, kurā Daukšte likumsakarīgi izvietotu savus darbus – ja realitāte to atļautu. Mākslinieci neuztrauc tas, ka par šo darbu varbūt īsti nevar pateikt – glezna, skulpturāla glezna vai objekts. Lai arī katedrā viņai ik pa laikam atgādina, ka varbūt vērts tomēr pamēģināt arī krāsu un otu, viņas brīvās izpausmes tomēr tiek atbalstītas.

Daukšte apgalvo, ka šāda pieeja ir tikai loģiska, ņemot vērā viņas pagātni scenogrāfijā: “Es apzinos, ka neesmu tas mākslinieks, kas strādās tikai uz audekla, ar otu un krāsu. To es jau pateicu visiem pašā sākumā, ka mana interese ir vairāk ārpus audekla.”

Kristīne Kligina

Gleznojot savus lielformāta darbus, Kristīne Kligina (1973) tos parasti liek uz zemes, jo viņai svarīgi just, ka pati ir iekšā darbā un pieredz tā radīšanu kā rituālu, nevis noraugās tā tapšanā no malas. Lai arī viņa redzējusi glezniecību kā nākamo posmu savā attīstībā, tekstila mākslā izglītoto un praktizējošo Kliginu sākotnēji mākušas šaubas par savu atbilstību un iederēšanos. Tomēr katedrā viņa uzņemta atbalstoši, un šaubām ātri sekojis gandarījums par izdošanos iejusties jaunajā vidē. Pat vairāk – dažbrīd glezniecības maģistra studijās viņa no jauna sajutusi to lidojošās aizrautības un jaunatklāšanas sajūtu, ko lielākoties laimējas piedzīvot tikai bakalaura studijās.

Kligina savu diplomdarbu izstrādā pie Ievas Iltneres, kura izaicinājusi mākslinieci iet sev neierastā minimālisma virzienā. Vienlaikus viņa priecājas, ka studiju ietvaros varējusi ietekmēties arī no tādiem izteikti atšķirīgiem skolotājiem kā Miķelis Fišers un Aleksejs Naumovs. Kliginas ainavu gleznojumos ir svarīga klātbūtne (ja tas bijis nepieciešams, viņa gleznojusi arī pie jūras mīnus desmit grādu salā) un nepabeigtība, gleznās attēloto daļēji atstājot gan skatītāja, gan pašai savas domas turpinājuma ziņā. Nepabeigtība un šķietamā neskaidrība tiecas atjaunot saikni ar mitoloģisko pasaules skatījumu, kurā ietvertās attiecības ar dabu un to nozīmība mūsdienu cilvēkam ieņem īpašu vietu Kliginas interešu laukā.

Liene Rumpe

Lienes Rumpes (1996) vienīgais darbs izstādē kodolīgi atsaucas uz dažām paliekošām vienībām viņas strauji mainīgajā interešu laukā. Šajā laukā ir izmētāti tādi mezglu punkti kā zinātne, šamanisms, sēnes, matērija un antimatērija, esamības pārprodukcija, kurā ierindojas arī māksla. Jaunu tīklojumu starp šiem punktiem pēdējā gada laikā metušas bailes no nāves un glābiņa vai vismaz iluzoras stingrības meklējumi “jaunā bardaka” laikos. Sēnes var būt mūsu glābiņš, bet varbūt sēņu kārta ir pārāk haotiska, kodolsēne, savukārt, nepavisam nav glābiņš, bet varbūt sēne ir tikai arhetips, un vispār, ja tā labi ieskatās, sēnes kāts atgādina kaklu. Zinātnieks un šamanis bieži tiek tēloti kā antagonisti, lai gan abi mēģina darīt labu, sevišķi bardaka laikos.

Kanoniskos glezniecības teorijas un prakses pamatus apguvusi gan “Rožos”, gan LMA bakalaura programmā, Rumpe redz maģistrantūru kā iespēju šos pamatus iztaujāt, no tiem atkāpties un eksperimentēt. Šajos mēģinājumos viņai ļoti palīdzot gan pasniedzējs Miķelis Fišers ar saviem netradicionālajiem uzdevumiem (“Kā varētu izskatīties mākslas darbs uz Marsa?”), gan diplomdarba vadītājas Amandas Ziemeles atvērtība un idejiskā saspēle ar pašas Rumpes interesēm.

Madara Kvēpa

Madaras Kvēpas (1996) izstādē apskatāmie darbi radušies COVID-19 pandēmijas kontekstā, kurā lielākā daļa sabiedrības un speciālistu uzmanības pievērsta cilvēku fiziskajai veselībai, atstājot novārtā garīgās veselības aspektus, kurus neizbēgamie pandēmijas drošības pasākumi ietekmē ļoti tiešā veidā. Cilvēka veselībai ir vairākas komponentes, vismaz divas – fiziskā un garīgā. To abu vēlamais stāvoklis jau savā apzīmējumā – veselība – norāda uz to, ka cilvēks, ir vesels, pilnīgs, nesašķelts.

Ļaujot varas un medicīnas iestādēm gādāt par savu fiziskās veselības drošību, otru veseluma komponenti Kvēpa ņēmusi savās rokās, eksperimentējot ar dažādiem paņēmieniem, ko piedāvā seno latviešu dziedināšanas tradīcijas. Piemēram, ļaujot, lai viņu pilnā augumā ierok meža zemē. (“Sajūta bija kā pēc pirts.”) Vai izlienot cauri savam augumam piemērotam koka dobumam, kas rituālā nozīmē no jauna izlīst caur mātes dzemdi, sākt visu no jauna. Visu, ko Kvēpa dara un pēc tam pārceļ savos darbos, viņa dara pati – gan tāpēc, ka tā esot godīgi, gan tāpēc, ka viņu interesē mūsdienu cilvēkam šķietami pazaudētās iespējas nepastarpinātākā līmenī atkal savienoties ar dabu.

Šajos četros darbos Kvēpa mēģina gan salikt pa plauktiņiem “personīgo domu jūkli”, ko raisījis pēdējais gads, gan arī piedalīties katedras iekšējā, nebeidzamajā sarunā par jautājumu, kas ir un ko nu katram nozīmē vārds “glezniecība”.

Atis Izands

Lai arī Ata Izanda (1986) obelisks ir būvēts no personīgajā vēsturē motivētiem pašidentifikācijas centieniem, mākslinieka ceļš pretim LMA Glezniecības katedrai ir bijis visnotaļ loģisks: no skolas zīmēšanas pulciņa tas vedis uz “Rožiem”, tad uz LMA glezniecības bakalauriem, kas pabeigti 2012. gadā. Pēc tam Izands paņēmis ievērojamu pauzi, kuras laikā izdevies noorganizēt dažas personālizstādes. Atgriežoties LMA gadus astoņus vēlāk, esot ievērojis “izteiktu angļu valodas lietojuma un atvērtības pasaulei” pieaugumu.

Lai gan diskusijas par to, vai glezniecības katedrā ir jāglezno vai nav, apkārt dzirdamas katru dienu, tas netraucējot Izandam brīvus meklējumus, kopā ar diplomdarba vadītāju Kristapu Ancānu meklējot precīzāku problēmas formulējumu.

Darba idejas sākotne rodama jau vismaz 2019. gada personālizstādē “Istabā sāk iemaldīties skudras” Rīgas Mākslas telpā. Tagad tā ir materializējusies obeliskā bez nosaukuma, kura virsmu klāj flīzes ar speciālista acij samanāmu dizaina hronoloģiju.

Kā tipiskā postpadomju vidē izaudzis vīrietis-mākslinieks Izands nodarbojas ar sociālo un dzimumlomu izpēti kultūrvēsturiskā situācijā, kurā izpratne par maskulinitāti joprojām bieži saistās ir tipisko mužika, smaga darba darītāja tēlu. Arī šī obeliska izveide bijis smags darbs, ļaujot Izandam (beidzot?) iesavināt arī šo maskulinitātes šķautni, tomēr viņš neaizmirst, ka pat visu nobalsinot baltu un nosedzot ar IKEA parketu, apakšā joprojām paliks tās pašas sapelējušās padomju flīzes.

Reinis Bērziņš

“Te tev nav nekāda tēlniecība!” Savā pirmajā gadā glezniecības katedrā Reinim Bērziņam (1989) bieži nācies šādu komentāru dzirdēt no profesora Kristapa Zariņa. Vai tiešām Bērziņš darījis ko žanriski nepieņemamu, vai arī profesors rotaļājies ar faktu, ka students uz glezniecības katedru atnācis no tēlniekiem – par to vēsture klusēs. Ar laiku gan komentāri kļuvuši arvien retāki, līdz zuduši pavisam, Bērziņam paralēli pabeidzot bakalaura studijas un izpelnoties dažas personālizstādes.

Izstādei izvēlēti trīs Bērziņa darbi, kuros abstraktā un figurālā glezniecība šķietami pacieš viena otras klātbūtni (likumsakarīgi, ka diplomdarba vadītājs ir Ivars Heinrihsons); ik pa brīdim pavīd ainaviski motīvi, kuri ved domāt par dabas bezpersoniskumu un cietsirdību gandrīz vai fon Trīra “Antikrista” pēdās.

Tomēr gan skaņa (vēl pirms tēlotājmākslas Bērziņa pamatnodarbošanās bija mūzika), gan trešā dimensija ir aspekti, kurus viņš vēlas turpināt iepīt savos glezniecības darbos, veidojot arvien intensīvākas attiecības starp tiem – kā Valtera Sīļa un Kates Krolles izrādē “Izskatās, ka tu mirsi”, kurai Bērziņš veidoja kinētisku skaņas instalāciju.

Teksts: Helmuts Caune
Foto: Pēteris Vīksna