Laura Šterna, LMA Vizuālās komunikācijas apakšnozares 2. kursa studente.

Mātišķība esot “pats brīnišķīgākais, kas ar sievieti var notikt” – šādi ierasts izteikties sociālo tīklu komentāros vai grūtniecību slavinošās publikācijās. Sievietes dabiskā sūtība un būtība esot rūpes par citiem, mājas pavarda uzturēšana, sevis, dzimtas, tautas atjaunošana un atražošana – vēl joprojām mātes loma tiek izcelta kā pareizākā izvēle sievietes dzīvē. Jā, šī loma, iespējams, ir arī upuris, taču tik skaists un cēls! Tomēr kā gan priekšstats par mātišķību sievietei var būt precīzs, ja gan reklāmās, gan attēlos sociālajos tīklos redzamas tikai smaidīgas mammas un mierīgi zīdaiņi? Maigas krāsas toņi un tīrs apģērbs? Citādas pieredzes nav! Kur ir attēli ar nogurušām mammām? Kur ir attēli ar niķīgiem bērniem? Bērna audzināšana ir grūts process, kas paņem ļoti daudz resursu. Par šo grūtumu nav ierasts runāt, tam esot jāpaliek ģimenē. Bērna vajadzības nevar ne izslēgt, ne atlikt. Tās ir jāapmierina uzreiz. Aiziet prom var tikai tad, kad bērns ir cieši aizmidzis. Te ir iespēja izraut mirkli sev līdz brīdim, kad bērns atkal modīsies.

Šajā publikācijā vēlos paraudzīties, kā šī tēma atspoguļojas vizuālajā mākslā. Vai mākslinieces savos darbos ataino attiecības ar pašu bērniem? Mākslas kritiķe un kuratore Jana Kukaine jau kopš 2017. gada[1] veido feminismā balstītas izstādes: “Es pieskaros sev” un “Dieviete ex Machina” (2017), “Vilna un zīds” un “Glandula Mammae” (2018), “Silta, jauka istabiņa” (2019), “Sieviete bez īpašībām” un “Siltumnīcas mūza” (2020). Izstāžu vienojošais elements ir piecu, sešu, septiņu mākslinieču dalība, kas savus darbus ievieto izstādes kopējā scenogrāfijā. Kāda no viņām ir mamma, kāda nav, taču tēma ierasti ir vienojoša – darbi ataino mākslinieču izjūtas par ķermeni un savu izvēļu diktētām izmaiņām tajā. Rasa Jansone savos darbos reflektē par mātes un bērna tēmu, 2019. gada nogalē/2020. gada sākumā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā bija apskatāma mākslinieces personālizstāde “Labā roka”. Klātienē apmeklēju trīs tēlnieku – Olgas Šilovas, Ances Vilnītes un Nila Jumīša – izstādi “Laktācija” (2020), kas tika pieteikta kā izstāde “par mātēm un bērniem, mākslinieku un mākslu”[2]. LNMM kupola zālē bija apskatāmas baltas dažādu izmēru mazuļu figūras (autore Olga Šilova), lielformāta fotogrāfijas un instalācijas, izmantojot mazu bērnu gultiņas kā saturošu rāmi (Ance Vilnīte), un atsevišķi izveidotā tumšā telpā – čugunā izlietas lelles (Nils Jumītis). Šī izstāde, manuprāt, bija tālu prom no pieteiktās tēmas.

Redzu, ka patlaban vizuālajā mākslā par bērna un mātes tēmu akūti pietrūkst atainojuma, kas parādītu neizskaistinātu realitāti par vecāku piedzīvoto. Ja arī kāda mamma uzdrošinās paust savas grūtības saskarsmē ar mazu bērnu, ir cilvēki, kas tās noliedz kā neesošas, neiespējamas vai svešas. “Kāda briesmīga publikācija. Sevišķi tas teksts par to, kā bērns izsūc mātei dzīvību. Man kā strādājošai 2 bērnu mātei, kurai 44 gadu vecumā ir zīdainis un 5 gadus vecs bērns, šis apraksts ir pilnīgi svešs un nesaprotams.” Šāds komentārs izskan pie Agras Lieģes-Doležko raksta “9 mēneši: bada gads”[3] portālā Satori.lv, kurā autore apraksta pastāvīgo miega trūkumu, jo mājās ir zīdainis. Agras slejas ir retais piemērs nenotušētam realitātes atspoguļojumam. Viņas rakstīto papildina mākslinieces Elīnas Brasliņas ilustrācijas, arī viņa ir jaunā mamma. Savā Instagram kontā Brasliņa publicē ilustrācijas, tām pievienojot trāpīgu, dažkārt smeldzīgu aprakstu. Kādā no zīmējumiem redzams, kā Elīna, savu bērnu padusē iespiedusi, dodas prom no pastaigas parkā. Viņa sevi attēlojusi ar, kā noprotams, dusmīgu seju. Viņas meita, mazā Grieta, spirinās pretī. Māksliniece atļāvusi Grietai papildināt šo ilustrāciju ar savām švīkām, kas manuprāt, parāda to, ka vecāki savu bērnu priekšā mēdz būt arī bezspēcīgi. “Aiziet no bērnu laukumiņa ar cieņu – katras mammas sapnis”, kāda lietotāja šo ilustrāciju komentējusi šādi. Brasliņa piedalījusies vairākās Janas Kukaines kūrētajās izstādēs. Piemēram, izstādē “Sieviete bez īpašībām” Brasliņa veidojusi gan tās vizuālo identitāti, gan piedalījusies ar darbu “Dzemdību triptihs”. “[..] mans jaunākais darbs ir veltīts dzemdību pieredzei – gribēju piefiksēt domas un sajūtas vēl salīdzinoši “jēlā” stadijā, pirms tās pārvelkas ar atmiņu plēvi,” māksliniece stāsta portālam Arterritory.com[4]. “Dzemdību triptihs” ir trīs izšūti spilveni, uz tiem ar adatu un diegu iegravēts teksts, kas pavada dzemdību procesu, vienā no spilveniem attēlots brīdis, kad mazuļa galva parādās maksts atveres galā.

Vēl viens piemērs, kurā parādīta atklāta mātišķības pieredze, ir Agras Lieģes-Doležko un Elīnas Brasliņas kopprojekts “My First Year Too”[5] (@my_first_year_too), kuram Elīna zīmē ilustrācijas. Šo Instagram kontu es nosauktu par jauno vecāku tikšanās vietu, kur iepazīties ar ikdienā neizstāstīto. Cilvēks ir sociāla būtne, viņam nepieciešama piederības sajūta. Šajā gadījumā – ne ideālo māšu (vecāku) grupai. Brasliņa raksta: “Es katru sestdienu, [..] kamēr bērns guļ diendusu, uzzīmēju nākamās nedēļas portretus MFYT. Tas vienmēr ir drusku drudžaini, jo nezinu, vai viņa nepamodīsies ātrāk. Tādi nu tie portreti ir – skicīgi, dedzīgi, fiksi un, cerams, ar sajūtu.”[6] Mammas un tēti, jūs neesat vieni – šis, manuprāt, ir galvenais projekta vēstījums. Digitāli šķirstot MFYT kontu, atrodu vēl pa kādai mammai māksliniecei, kas zīmējumos vai gleznojumos ataino savu pieredzi. Viena no viņām – Pija Bromleja (@piabramley) – skicē ikdienas ainiņas, un es samanu līdzību ar Aijas Jurjānes zīmējumiem, kurus viņa pati nosauc par dienasgrāmatu[7], atveidojot ikdienu ar bērniem. Cita māksliniece – Emma Rītofta (@emma_rytoft) – lielformāta sienu gleznojumos attēlo savu grūtniecības pieredzi. Tomēr pārsvarā it visas fotogrāfijas ataino smaidīgus bērnus, smaidīgus vecākus, krāsainus zīmuļus un rozā kleitas. Atrodu gan vienu izņēmumu, ilustratori Martu Toodi-Pusaudzi (@toodele), kas par savām mātišķības sajūtām stāsta atklāti un nenotušēti, izmantojot gan fotogrāfiju, gan tekstu.

Sabiedrību veido arī cilvēki bez bērniem, gan sievietes, gan vīrieši. Aizvien vairāk par šo tēmu raksta arī sabiedriskie mediji, piemēram, LSM atrodama publikācija “Kāpēc sievietes brīvprātīgi izvēlas dzīvi bez bērniem?”[8] Tieši sievietes izjūt vislielāko sabiedrības spiedienu, kaut gan ar līdzīgu pieredzi sastopas arī vīrieši. Sievietes, kurām bērnu nav, nonāk sociālo tīklu komentētāju krustugunīs, jo ar viņām “visticamāk, kaut kas nav kārtībā”. Ir sievietes, kas dažādu iemeslu dēļ nogaida, ir sievietes, kurām dzīve bez bērniem ir medicīnisku iemeslu dēļ, bet ir sievietes, kuras izvēlas brīvprātīgu bezbērnotību[9]. Arī mana mamma regulāri, reizi gadā, man jautā, kad man būs bērni. Katru reizi atbildu, ka, visticamāk, man to nebūs, taču mana atbilde šim jautājumam neliek pazust no dienaskārtības. Termins “brīvprātīgā bezbērnotība”, šķiet, vairumam sabiedrības ir mazāk saprotams, līdz ar to – vēl mazāk pieņemts. Par šo tēmu savos darbos aktīvi runā māksliniece Mētra Saberova. Viņa veido aizraujošas animācijas, komiksus, kā arī objektus. Saberovas instalācija “Nav un nebūs” (2016) tika iepirkts valsts finansētās programmas “Mākslas kolekcija 2020” ietvaros[10]. Melnā koka rāmītī eksponēti artefakti no himenoplastikas operācijas, ko māksliniece veikusi Polijā. Tur redzams asiņains medicīniskais uzsvārcis, rēķins ar veikto manipulāciju atšifrējumu un čeks. Darba iekļaušana šajā kolekcijā, manuprāt, parāda, ka tas ir spilgts sociāli aktīvas mākslas piemērs, kas guvis ekspertu atzinību. LTV raidījumam “Dzīvei nav melnraksta” ir iznākusi sērija, kurā Mētra stāsta gan par brīvprātīgo bezbērnotību, gan par veiktajām operācijām. Pirms himenoplastikas operācijas Mētra divdesmit četru gadu vecumā Taizemē veikusi olvadu nosiešanu. Publikācijā portālā “Mammām&tētiem”[11] Mētra savu rīcību pamato: “[..] es eju pretī šai nesapratnei ar mērķi parādīt, ka negribēt bērnus un izvēlēties šo operāciju var būt tikpat dabiski kā gribēt bērnus. Bērnu gribētājiem nav jāattaisno savs viedoklis. Man ir.” Pie šīs sērijas atrodu komentāru, kas, manuprāt, spilgti raksturo stāvokli, kādā patlaban aizķērusies daļa no Latvijas sabiedrības: “Kāpēc sabiedrībai par to būtu jāzina un jārunā?”

Tāpat kā homoseksuāliem pāriem, sabiedrībasprāt, savstarpējās mīlestības izrādīšana ir jāatstāj guļamistabās, arī mammu pārdzīvojumus vēlams atstāt kaut kur kaktā, šmucspainī, ģimenes pavarda fonā. Es gribētu redzēt  darbus, kas parāda striju un citu pēcdzemdību rētu izraibinātus sieviešu ķermeņus, šaubīgas sejas un nedzemdējušu sieviešu sajūtas, maza bērna sazīmētas sienas, nekur neatrodamo flomāsteru vāciņu un izkaisīto LEGO detaļu dzīvi. Šāds atainojums būtu pozitīvs impulss gan vecākiem, lai viņi nejustos vieni savā realitātē, gan sabiedrībai, kas varētu padarīt bērnkopības nastu mazliet vieglāku.

[1] https://www.punctummagazine.lv/2020/08/11/2017-gads-un-sieviete-bez-ipasibam/
[2] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/telniecibas-izstade-laktacija--par-matem-un-berniem-makslinieku-un-makslu.a370014/
[3] https://satori.lv/article/9-menesi-bada-gads/comments
[4] Ko šobrīd dara māksliniece? Elīna Brasliņa Rīgā, Ķengaragā 
[5] Arī mans pirmais gads – aut. tulk.
6] https://www.instagram.com/p/CYQ33avs_sB/
[7] “Faktiski visi mani darbi ir dienasgrāmata. Ne uz ko vairāk es nepretendēju.” (Aija Jurjāne. Jaunības avots. Neputns, 2021, 106. lpp.)
[8] Kāpēc sievietes brīvprātīgi izvēlas dzīvi bez bērniem?
[9] Šo terminu latviešu valodā radījusi sociālantropoloģe un fotogrāfe Elīna Kursīte, kas par šo tēmu rakstījusi maģistra darbu 
[10] https://www.makslaskolekcija.lv/darbi/nav-un-nebus
[11] https://www.mammamuntetiem.lv/grutnieciba/mazula-planosana/30605/nekad-neesmu-gribejusi-un-negribesu-bernus-latviete-veic-sterilizaciju-23-gadu-vecuma