Libertas Stomas, mākslas zinātnes nodaļas bakalaura 3. kursa studentes, intervija ar maģistra studiju 1. kursa gleznotāju Artu Raitumu

Arta Raituma – brīnišķīgs piemērs tam, ka cilvēks spēj būt radošs vairākās, turklāt dažādās jomās. Viņas noslēpums – spēja balansēt intelektuālo piepūli ar fizisko darbību, kas arī palīdz panākt iecerēto. Pirms gada Artu intervēja mans studiju biedrs Oskars Mieriņš (skat. šeit), nu seko turpinājums, un Arta atklājas vairs ne tikai kā talantīga gleznotāja, bet arī kā daudzu performanču dalībniece, un mirkļu iemūžinātāja.

• Mūsdienās mākslinieku ir daudz, un katrs glezno savā stilistikā, bet vai visi glezno tikai savai patikai? Otām, krāsām, pigmentiem un audekliem ir arī jāmāk nopelnīt! 

Jebkā darīšana profesionāli zināmā mērā ir sevis pārdošana, jo bezatalgojuma nodarbe ir hobijs. Dzīvojam tādā laikā un sistēmā, kad kvalitāte tiek mērīta ciparos, un māksla ir bizness tieši tāpat kā tehnoloģu vai skaistumkopšanas industrijas. Vienīgā atšķirība varbūt ir tāda, ka robežas un noteikumi ir diezgan miglaini, proti, bez līgumiem bieži var iztikt, karjeras izaugsmes iespējas tiek minētas maz un par radošas personas statusa iegūšanu informēts ir vien retais. Es, protams, runāju par situāciju Latvijā, jo citur pasaulē mākslinieks ir profesija, nevis tāda Žannas D’Arkas misija. 

• Kādas iespējas ir māksliniekam konkrēti Latvijas tirgū? 

Latvijā mākslas tirgus ir neeksistējošs, mums nav pat online platformas, atšķirībā no igauņiem, kuri ir pasteigušies izveidot vietni “noar.eu”, kur savus darbus publicēt iespējams arī jaunajiem māksliniekiem. Vismaz ir dibināta biedrība “Māksla. Autortiesības. Kultūrizglītība”, caur ko iespējams reģistrēt darbu un pēcāk saņemt autoratlīdzību, ja tas tiek tālāk reproducēts. Šķiet, ka šobrīd ieskicēju tumšu vietējo ainavu, tomēr gribu piebilst, ka, par spīti visam, negribu uz savu un citu mākslu raudzīties tikai kā produktu ar konkrētu mērķauditoriju. Varbūt naivi, bet joprojām vēlos ticēt mākslai arī kā dvēseles dzīļu pētniecībai, kā protestam, kā augstākajam virzītājspēkam.  

• Zini, man kā jaunajai mākslas zinātniecei, nācies arī pašai izmēģināt dažādus mākslas veidus, tostarp arī gleznošanu un zīmēšanu. Atzīšu, es to nemāku darīt klusumā. Klusums uzvelk, un tad nekas nesanāk, tāpēc slēdzu fonā kādu dziesmu. Kādas ir tavas attiecības ar mūziku? 

Mūzika zināmā mērā kalpo kā miegazāles skaļajai balsij galvā, un tīri iespējams, ka daudzi, kas baidās palikt vienatnē ar savām domām, to izmanto kā slāpētāju. Vēl jau arī faktors, ka tā stimulē konkrētu iekšēju noskaņu, piemēram, ātrs ritms uzbudina, enerģizē, savukārt mierīga melodija palīdz ieslīgt meditatīvā stāvoklī. Pirms gleznošanas es vienmēr cenšos vienoties ar sevi, saprotot, kā jūtos brīdī pirms un kā vēlos justies jau radīšanas procesā, cik ātram vai arī cik smalki skrupulozam jābūt veicamajam darbam. Un tad izvēlos atbilstošu mūziku. Bet kopumā man ir daudzveidīga pieeja: ir dienas, kad pat dejoju un dziedu līdzi, ir  arī tādas, kad gribas klusumu, gribas ieklausīties otas švīkstoņā un domu atbalsīs.

• Manā uztverē gleznošana kā tāda ir meditatīvs process. Kā tev šķiet, cik daudz mūzika var ietekmēt gleznu? 

Glezna pati jau ir tāda vizuāla dziesma! Ar savu gaismas ritmu, vilni un vibrāciju. Varu teikt, ka radīšanas sākumposmā vienmēr vēl ieklausos fonā skanošo dziesmu lirikās, ja tādas ir, bet drīz vien ieslīgstu tādā ārpasaulīgā stāvolī, kad īpaši nepievēršu uzmanību apkārt notiekošajam. Ir tāds jēdziens kā liminālā telpa – savveida transformācijas zona. To varētu salīdzināt ar seno cilšu iniciācijas rituāliem, piemēram, kad jaunietim jāiziet pārbaudījumi, lai kļūtu par pilntiesīgu pieaugušo. Šī rituāla laikā personai nav statusa. Būtībā tā arī jūtos, radot darbus – bez fiziska veidola, uz sliekšņa starp šo-pasauli un to-pasauli. Es esmu vietā, kur nav laika un kur varu pārkausēt apziņas vielu.

Nedaudz atgriežoties vēl pie mūzikas aspekta, precīzāk, skaņas. Pēdējā laikā esmu sākusi to padziļinātāk pētīt, apgūstot datorprogrammas, lai varētu ģenerēt toņus un apstrādāt  ierakstus, domāju par skaņu kā neredzamu, bet patstāvīgu mākslas objektu.

• Sanāk, drīzumā mums būs iespēja iepazīties ar ko pavisam jaunu un neredzētu tavā daiļradē?

Neredzētu vai neredzamu, jā. Varbūt. Par to lai runā turpmākie darbi, ne vārdi. Vispār jau man patīk sevi grūst uz priekšu neizpētītās zonās, un šobrīd es klīstu, tā teikt, pa glezniecības pierobežām, ik pa brīdim tās šķērsojot un nokļūstot dažādās kaimiņzemēs. Ir gadījies pat paviesoties citos kontinentos – ne tikai mūsmājās Mākslā, bet arī Fizikā un Ķīmijā.

• Šogad esi ieguvusi bakalaura grādu glezniecībā, tavu diplomdarbu redzēju arī izstādē “Svaiga gaļa kritikai”. Kas būtu tas svarīgākais, ko centies darbā ietvert? 

Savu bakalaura diplomdarbu veidoju pēc atgriešanās no Erasmus+ studijām Venēcijā. Lieki klāstīt, tieši cik lielā mērā šī piecu mēnešu garā ceļojuma notikumi mani iespaidoja, bet varu teikt, ka diplomdarbā ir daudz no Venēcijas, pigmentus ieskaitot. Tā bija dinamiski simetriska piecu gleznu sērija, caur to padziļināti pētīju gaismas, kustības un pirmelementu īpašības sirreālisma un simbolisma izteiksmē. Laikam diezgan trāpīgi izvēlējos nosaukumu “Caur uguni un ūdeni”, jo viegli neklājās un viedokļi bija dažādi. Tomēr mans galvenais mērķis bija ienirt kolektīvās zemapziņas dzīlēs, virspusē uzpeldinot kā apslēptos dārgumus, tā melnumiņus. Kā arī dzelžaini turējos pie savas vēlmes atspoguļot četru bakalaura gadu laikā sastrādāto, pabeidzot glezniecības nodaļu tikai ar eļļas gleznām. Toreiz tas bija ļoti nepieciešams kā pašrefleksija, lai varētu šķirt jaunu lappusi.

• Diplomdarbā un Latvijas Mākslas akadēmijas simtgadei veltītajā izstādē “Academia” parādās uguns griešana. Vai tam ir kāds konkrēts nolūks un doma?

Jā, ar uguni man tagad ir īpašas attiecības. Jau Venēcijā paziņa, cirka māksliniece, pamācīja dažādus trikus. To var saukt par žonglēšanu, taču man neiet pie sirds, kā šis vārds fonētiski izklausās, tādēļ dēvēju par uguns griešanu, angliski – fire spinning, fire poi. Pēcāk pavasarī, piedaloties meistarklasēs gan Mā telpā, gan akadēmijā, sāku izjust performances garšu, to adrenalīna piepildīto, kustīgo transformācijas procesu. Būtībā performance nav kaut kas manā dzīvē no zila gaisa uzradies, šī mijiedarbe ar telpu un skatītāju ir līdzpastāvējusi jau ļoti sen. Runājot par performanci kā tādu, Latvijā tā ir gana pazīstama, Miervaldis Polis un Andris Grinbergs jau sen veica hepeningus un citus publiskus izgājienus. Bet man šķiet, ka šis mākslas veids atkal ir aktualizējies, ja paskatāmies kaut uz akadēmijas studentu izstādi “Academia” Arsenālā, kur atklāšanas vakarā vien paralēli norisa četras performances.

• Kā vēl izstādē izpaudās tava performatīvā darbība?

Rakstīju uz sienas vārda “Academia” anagrammas ar ogli aptuveni pusotru stundu. Šī bija vērtīga pieredze, jo process neļāva atslēgt prātu, bet gan teju spieda aizvien ātrāk domāt jaunas kombinācijas. Arsenālā ir arī video, kur griežu uguni akadēmijas dārzā. Vispār labākais, ko uguns iemāca, ir neapstāties. Tā liek kustēties, neatslābt, virzīties uz priekšu un uz augšu. Caur sveces liesmiņu pirkstu ir iespējams ātri izvilkt cauri, bet tūļājoties to var apdedzināt. Tāpat arī savā radošajā darbībā un dzīvē kopumā ir jāaug, strauji jāpielāgojas situācijai. Citādi pakaļu viegli piesvilināt.

• Starp citu, nesen redzēju tavas filmiņas no ceļojumiem un dažādiem pasākumiem, kas manī radīja tādu patīkamu izjūtu. Tā it kā ļāva piedzīvot šos mirkļus kopā ar tevi. Cik ilgi aizraujies ar fotogrāfiju? Tas ir vairāk hobijs vai arī kas nopietnāks?

Pirmo fotokameru nopirku tādēļ, ka bija reāla nepieciešamība fotografēt savas gleznas. Pamazām ar kameru sadraudzējos, mani pamācīja jomas profesionāļi, līdz beidzot Venēcijā arī pienācīgi apmeklēju digitālās fotogrāfijas kursu. Tā dabiski sekoja dažādi objektīvi, statīvs un ekspozīciju eksperimenti. Tomēr fotogrāfiju vairāk uztveru kā labu redzes treniņu un kompozīcijas meklējumu, kā arī mēdzu fiksēt sirreālu noskaņu, īpašu atmosfēru, kādus uzjautrinošus vai neparastus objektus, krāsu salikumus, kas noderētu tālākai izmantošanai citos medijos. Īpaša vieta manā izpausmē ir analogajai fotogrāfijai, jo tā spiež rūpīgi izvēlēties kadru, gaidīt īsto un vienu vienīgo brīdi. Pēdējā laikā esmu arī sapratusi, cik nozīmīgi ir vizuāli dokumentēt gan manis pašas darbību, gan laikabiedrus un apkārt notiekošo, jo tā, kā ir tagad, vairs nebūs nekad. Un atmiņa reizēm mēdz kļūdīties.

• Runājot atkal par gleznošanu, cik saprotu, lielais formāts tev ir pie sirds. Vai izdodas arī gleznot ārpus rāmjiem, tas ir, ne tikai uz audekla? Gribas taču izplesties?

Man lieli formāti simpatizē vairāk tāda principa dēļ, ka lielā ir daudz vairāk vietas izpausties. Ir jādomā par kopumu, taču tīri fiziski ir vairāk laukuma, kur smalcināt, iet dziļumā. Kamēr mazs formāts ir un paliek kā sīka detaļa. Tāpēc gribas arī pavisam izkāpt no rāmja, lai apdzīvotu ir sienas un grīdu, ir griestus. Uzbūvēt savu gleznas māju, maksimāli izgriezt savas domu iekšas uz āru. Vasarā man bija aptrūkušies audekli, bet strādāt gribējās, tā nu metos virsū savas darbnīcas sienai. Kā bērnībā ar flomasteriem pa tapetēm ķēpāties, tikai nav neviena, kas norātu par nedarbiem. Augustā gan sabiedriskos darbus izpelnījos – pārkrāsoju pieturas. Bet, ja nopietni, tad projekta “Mana pietura” ietvaros izstrādāju dizainu un pāris dienu laikā apgleznoju, pareizāk, pilnīgi izmainīju paskatu divām postpadomju sabiedriskā transporta pieturām, viena no tām atrodas pretim “Rīgas satiksme” birojam. Pieredze gana vērtīga, jo ar vides objektiem strādājusi nebiju. Fiziski nogurdinošs darbiņš. Bet kāds gandarījums par pasažieru smaidiem!

•   Vai esi iecerējusi kādu jaunu izstādi? 

Tikko piedalījos divās izstādēs: “Academia” Arsenālā un starptautiskajā biennālē “Art Future/Future Signs”. Šogad vairs nav plānā izstādīties, jo rudens tumšajā pusē jau gribas atskatīties uz izdarīto, un, kamēr aiz loga plīkšķina lietus, siltajā migā perināt idejas. Tagad, uzsākot maģistra studijas, patiesībā strādāju daudz, taču lielu daļu laika aizņem tieši pētniecība: lasu trīs grāmatas paralēli, eksperimentēju, kā arī esmu pat tikusies ar ķīmiķi, lai pavisam zinātniski izprastu dažādu elementu īpašības. Īsi sakot – šobrīd svarīgs gan idejiskais, gan tehniskais pamatīgums.

• Vai paredzēti vēl kādi projekti? 

Man personīgi šobrīd ir vēlme veidot kolaborāciju, veikt kopīgu projektu ar nelielu cilvēku loku, strādājot plecu pie pleca kopīgas idejas vārdā. Kā tas izpaudīsies – tas vēl noslēpums. Vispār Umberto Eko ir rakstījis: “Ļaudis ir izbaduši pēc noslēpumainiem plāniem. Tikko tu viņiem kādu pamet, tie klūp virsū kā vilku bars. Tu izgudro, un viņi tic.” 

Ja jau par nākotni, tad varu ieskicēt, ka janvārī došos uz Lisabonu, lai dažus mēnešus strādātu internacionālā laikmetīgās mākslas galerijā. Par šo iespēju varu pateikties akadēmijai un piešķirtajai Valdemāra Tones stipendijai. Esmu pārliecināta, ka tur iegūtās zināšanas un strādāšana ar ārzemju māksliniekiem ļoti bagātinās.

• Varbūt kāds ieteikums jaunajiem māksliniekiem, kuri tik tikko ir iesākuši savas gaidas LMA?

Domāju, ka jaunajiem studentiem ir svarīgi rīkot personālizstādes, lai, tā sakot, nobrāztu sevi gar kritikas asmeņiem un reizē arī pagozētos mirklīgas ievērības saulītē. Ir jāsaprot, kā veidot ekspozīciju, kā darbi izskatās ārpus ierastās akadēmiskās vai mājas vides, kādas ir skatītāju atsauksmes. Nevajag baidīties – ir jādara pašiem! Kad pāris tādas izstādes notikušas, tad jādomā tālākais rīcības plāns.

• Gleznojot tiek fiziski noslogots ķermenis, kā arī ir jāapmeklē teorētiskās lekcijas. Kā tu spēj sevi turēt tonusā? Vai nodarbojies arī ar fiziskām aktivitātēm?

Ir tāds tikums kā mērenība. Kas paģēr to, ka ar prātu jāspēj savaldīt kaislību zirgus, jācenšas nekrist galējībās. Nemitīga gleznošana, lasīšana vai vispār sēdēšana – tā arī ir galējība. Ja es veicu milzīgu intelektuālo piepūli, tad tik pat lielās devās cenšos to kompensēt ar fizisku darbību. Man ļoti patīk dejot un, protams, žonglēt ar saviem rīkiem (uguns vēdekļi patiesībā ir diezgan smagi, un netrenētas rokas nogurst ātri), kā arī pavasarī atklāju skriešanas šarmu. Skolas laikā ienīdu krosu, ir nācies ar aizmiglotu skatu gāzties gar zemi. Bet, lēnām sevi pieradinot un trenējot, tiku līdz tam, ka “Tet Riga” maratonā noskrēju īso distanci ar tīri cienījamu rezultātu. Tā bija personīgā uzvara, atalgojums par gribasspēka trenēšanu, jo tas jau arī ir tāds kā muskulis. Un kāds radošuma eliksīrs ieplūst asinīs pēc pamatīgas izsvīšanas! Tāpēc noteikti iesaku – skrieniet! Lēkājiet, metiet kūleņus un, pats svarīgākais, bēdziet no komforta zonas! Gara, prāta un ķermeņa rūdīšana ir pašizaugsmes stūrakmens.

Dzejolis no mazās pierakstu grāmatiņas 'dzejveide brīžos, kad citādāk nevar'

pēdējie mamuti esot
izmiruši tikai pirms
četri nulle nulle nulle gadiem

tā stāsta ziņas
virsraksts
tā stāsta pētnieki
kāpēc viņi neraksta kaut
zemsvītrā
ka jūtas izmirst
ik pēc deviņiem mēnešiem
ir tendence
aizmirst
to ilkņu durstīgās
sāpes
kad augšāmceļas
ir par vēlu
atcerēties ka[1]