Decembra sākumā Rīgas pilsētvidē pie Māras dīķa tiks atklāta izstāde “Nākotnes māksla / Nākotnes pilsēta”, kurā būs apskatāmi piecu mākslinieku vides objekti. Izstādē piedalās Egons Peršēvics, Baiba Ābelīte, Māra Lorberga, Krišjānis Beļavskis un Krists Janstevics. Izstāde aicinās uz dialogu par mākslas nozīmi sabiedrības norisēs, par mākslu pilsētvidē un nākotnes mākslas izaicinājumiem pilsētā. Izstādi varēs aplūkot no 2021. gada 1. decembra līdz nākamā gada janvāra beigām.

“Izstāde “Nākotnes māksla/ Nākotnes pilsēta” norisinās nebijušā kontekstā, kad mākslas un pilsētas dzīvi būtiski ietekmējusi pandēmija un aktualizējusies klimata krīze. Sabiedrība ir ne tikai institucionāla vai valstiska struktūra. Sabiedrība ir sociāla izvēle — indivīdi dažādu apstākļu rezultātā vienojas dzīvot pilsētā un valstī. Sabiedrības kā sociālas struktūras jēdziens tiek pārbaudīts ar sociālo distancēšanos un sabiedrisko jautājumu saasināšanos. Katra indivīda ikdienā, kā arī diplomātiskajā dialogā nozīmīgs jautājums ir klimata krīze. Nozīmīgs ir pozitīvs piemērs, kādu var dot katrs sabiedrības loceklis. Nākotnes mākslas un nākotnes pilsētas simbioze ir dzīvs process, kad katrs mākslinieks personiski vēršas pie skatītāja ar savu vēstījumu,” saka izstādes tekstu autore Linda Sīle.

Izstādes darbu apraksti:

Egons Peršēvics mākslas darbā “Jūras mātes nolaupīšana” jaunreālisma stilistikā reflektē par Milosas Venēras tēlu: “kas, kā izrādās, nemaz nav iekāres dievietes totēms, bet tēls, kas veltīts senākai dievietei – Amfitrītei, latviešu mitoloģijā viņas funkcijas daļēji sasaucas ar dievību, ko pazīstam kā Jūras māti. Mākslas darba tēma ir gan feministiska, gan ekoloģiska. “Jūras mātes nolaupīšana” ir daudzslāņains mākslas darbs ar plašu konotāciju loku. Skulptūra attēlo pat vairākkārtēju metaforisku nolaupīšanu. Pirmkārt, dievietei tiek atņemta tās loma, kultūrai kļūstot maskulīnākai. Otrkārt, dievietes totēms pēc atrašanas tiek piedēvēts citai dievietei, balstoties uz virspusēju vērtējumu. Treškārt, mūsdienu cilvēka attieksme pret jūru kā mums piederošu resursu – mēs to esam nolaupījuši dieviem.”

Baiba Ābelīte mākslas darbā “Korekcija” tehnokrātiski risina ekosistēmas un urbanizācijas mijiedarbību. Šī mijiedarbība abpusēji ir izaicinājumiem pilna visdažādākajos nākotnes pilsētas aspektos. Pēdējie divi gadi ir apliecinājuši ilgtermiņa redzējuma nepieciešamību. Laika gaitā darbam “Korekcija” pārvēršoties no ūdens faktūras par zemes faktūru, mākslas darbs vizualizē ekosistēmas pārmaiņas nākotnes pilsētā.

Māra Lorberga mākslas darbā “Ieradusies (Laetiporus sulphureus)” uzskatāmi atspoguļo frāzi, ka dzīvība atradīs ceļu. Ekosistēma ir plašs jēdziens ar savu iekšējo mikroklimatu. Gadījumā, ja urbanizācija mijiedarbojas un pārņem daļu no dzīvībai nepieciešamajiem resursiem, dzīvie organismi mutē un veido jaunas dzīvības formas. Mākslas darbs ir pastāvīga procesa savdabīgs pieturas punkts.

Krišjānis Beļavskis mākslas darbā “Lielais Brālis” mākslinieciski pēta jēdzienu “kārtība”. Mākslas darbs uzdod jautājumu, kāda ir kārtības definīcija, kādi kritēriji nosaka, ka vienai cilvēces grupai tā ir kārtība – strukturēta sistēma, bet otrai kopienai kārtība ir cits jēdziens. Šajā ģeometrizētajā struktūrā tiek ietverta daļa no dabiskās ekosistēmas, uzdodot filosofisku jautājumu, vai arī akmeņu kaudze, kas nejauši nokrīt zemē, ir sistēma? Vai cilvēces kārtība un vienkāršotās pasaules uztveres shēmas iekļaujas Kosmosa likumos?

Krists Janstevics mākslas darbā “Aisbergs” tieši referē mākslas valodā par cilvēces atbildību ne tikai baudīt ekosistēmas piedāvāto skaistumu, harmoniju, kas jau pastāvējusi pirms cilvēces dzimšanas, bet veidot katra indivīda personisko un nākotnes pilsētas stratēģisko rīcības plānu ekosistēmas ilgtspējas nodrošināšanai. Ledus Polārajā lokā kūst jau šobrīd, tas ir zinātniski apstiprināts fakts, ko vizualizē mākslas darbs. Cilvēces izvēle noteiks, kurš no nākotnes un nākotnes pilsētas modeļiem īstenosies.

Projekta “Nākotnes māksla” attīstības konteksts

2015. gadā notika pirmā Jaunās mākslas minibiennāle “Mākslas nākotne / Nākotnes zīmes”, kas raksturoja primāri nākotnes scenāriju dažādību un kritisku attieksmi pret mākslas nākotnes iespējamību.

2016. gadā sekoja mākslas un futuroloģijas konference “Mākslas nākotne / Nākotnes valsts”, kuras ietvaros tika modelēti ne tikai nākotnes mākslas un nākotnes sabiedrības attīstības scenāriji, bet arī scenāriji institucionāliem un valsts izaicinājumiem. Konferences materiāli tika vizualizēti izstādē “Nākotnes māksla / Nākotnes dokuments”.

2017. gadā tika organizēta jau II Jaunās mākslas minibiennāle “Mākslas nākotne / Nākotnes revolūcija”, kura konceptuāli bija pavērsiena punkts, jo pieļāva neitrālu skatījumu uz mākslas nākotnes iespējamību. Minibiennāles rezultātā katrs mākslinieks deva savu artavu nākotnes mākslas manifesta definējumā.

2019. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas Simtgades svinību laikā norisinājās biennāle “Mākslas nākotne / Nākotnes zīmes”, kuras ietvaros mākslas izglītības futuroloģijas forums eksperimentāli referēja mākslas izglītības ainu nākotnes skatījumā un pieļāva vispozitīvāko skatījumu uz mākslas nākotnes ambivalenci, māksliniekiem darbnīcā praktiski izstrādājot sešus mākslinieka un mākslas nākotnes attīstības modeļus nākotnes valstī.

Pilsētvides izstāde “Nākotnes māksla / Nākotnes pilsēta” ir Latvijas Mākslas akadēmijas Simtgades projekta “Mākslas nākotne / Nākotnes zīmes”, kuru izstrādāja un vadīja profesors Andris Teikmanis, noslēdzošā izstāde 2021. gadā. Latvijas Mākslas akadēmijas Simtgades svinības noritēja no 2019. līdz 2021. gadam. 2019. gadā tika atzīmēti simts gadi kopš Latvijas Mākslas akadēmija tika dibināta ar 1919.gada 20.augusta Ministru Kabineta lēmumu. Latvijas Mākslas akadēmijas oficiālā atklāšana notika 1921.gada 12.oktobrī.

Projekts “Mākslas nākotne / Nākotnes zīmes” ir iekļauts Latvijas valsts simtgades programmā, lai aptvertu un atzīmētu galvenos ar Latvijas valsts izveidi un nostiprināšanos saistītos notikumus. Latvijas valsts simtgades svinības norisinās vairāku gadu garumā no 2017. gada līdz 2021. gadam.

Latvijas valsts simtgades svinību galvenais vēstījums ir „Es esmu Latvija”, akcentējot, ka Latvijas valsts galvenā vērtība ir cilvēki, kuri ar savu ikdienas darbu veido tās tagadni un kopā ar jauno paaudzi liek pamatus rītdienai.