LMA Mākslas zinātnes nodaļas bakalaura programmas 3. kursa studentes Sandras Liepiņas intervija ar jauno mākslinieci Enviju.

Ar Envijas mākslu tā “pa īstam” sastapos Latvijas Mākslas akadēmijas simtgadei veltītajā izstādē “Academia” Arsenālā. Envijas instalācija “Alises” uzrunāja. Mēs ātri vienojamies, ka šīs intervijas tapšanas formāts būs epastu sarakste. Tikšanās klātienē šobrīd starp nepazīstamām mājsaimniecībām būtu bezatbildīga, bet no zooma vairs nav labi. Diennakts ritms ir nojucis mums abām – manī plosās sesijas un eksistenciālu jautājumu vētra, Envija glezno, gaida pagaidām mistisku personālizstādes atklāšanas datumu un domā par maģistra darbu. Nakti pavadām aizrautīgi drukājot epastus. Lūk, rezultāts.

Kurš ir tavs radošais diennakts laiks? Vai tev ir tāds brīdis, kad gleznojas vai idejas rodas visjaudīgāk?

Mans labākais draugs reiz par mani iesmēja, ka esmu lēni uzsilstoša mašīna – no rīta pamostoties īgņojos un nerunāju, bet pret vakaru jau dzīvespriecīga vāvuļotāja. Pēdējā laikā iešējais pulkstenis vispār nojucis, ceļos un īgņojos ap vieniem dienā. Kad ieeju darbnīcā, vairākas stundas bumbulēju, domājot, ko lai šodien dara. Skatos uz iesāktajiem darbiem, cerēdama atrast risinājumus, kā turpināt. Iekrītu ekrānos... arī tur ceru ieraudzīt kaut ko iedvesmojošu. Dažreiz es tā arī nosēžu visu dienu, neko nepaveikdama. Tas nav baigi patīkami, bet sevi par to nestrostēju. Laikam tā nekā nedarīšana ir strādāšanas sastāvdaļa, bet, viennozīmīgi, visnepatīkamākā sastāvdaļa.

Dienās, kad varu gleznot, sāku to ap četriem. Ļoti bieži sāku kaut ko jaunu, nevis turpinu iesāktos darbus. Turpināt iesāktos darbus ir diezgan grūti – bailes sabojāt elpo pakausī, arī “iesēdināt” katru nākamo slāni, lai darbs izskatītos viengabalains, ir sarežģīti.

Es tās darbības ilgi plānoju, tā kā zīlējot, kurā mirklī ķerties pie “darīt”. Tāpēc lielās kompozīcijas top lēni. Un kamēr neesmu gatava tām pieķeties, top mazāki audekli ar atšķirīgām tēmām. Vienu dienu mani aizrāva konkrēts glezniecības žests, veltīju tam dienu. Citā dienā aizķēros motīvā ar puķi vāzē un galvaskausiem – tīksminoties par krāsu un formu.        

Šodien gleznoju portretus un domāju par vizualizāciju nākošajai kompozīcijai. Gribu attēlot vienu neērtu jautājuma teikumu un pieslēgšanos kaut kam – kolektīvajam saprātam, ēterim, ideju plēnumam vai citu cilvēku domām. Jau vairākas dienas nevaru izdomāt, kā šito attēlot.

Atkarībā no tā, cik aizrāvusies ar darbu esmu attiecīgajā dienā, tā arī manas gleznošanas stundas iestiepjas. Neradošākā dienā ap deviņiem, desmitiem steidzos pie televizora, bet dienās, kad vairāk radošo apgriezienu, negribīgi no darbnīcas izeju krietni pēc pusnakts, kad mājinieki jau trešo reizi dzen gulēt. Pret vakaru tā ticība saviem spēkiem uzrodas, ticība, ka tam, ko šobrīd daru, ir nozīme. Pēc miega tā kā likums tiek aizslaucīta prom.

Kādas tev šobrīd ir tīri fiziskās iespējas gleznot? Mājās, šķūnītī, verandā?

Man ir ne visai liela, ne visai silta telpas strēmele mājās. Gribētu lielāku, bet tik un tā man te patīk. Puse telpas ir noliktava un puse mana darbnīca. Es tik kaut ko pabīdu un izplešu savu valdījumu lielāku. Vasarā ir baigi forši. Vienu vietu pagalmā esmu iekārtojusi gleznošanai. Noliku tur to stalažu, kas pāris izstādēs bijusi, pret to atstutēju bildi un gleznoju, pliku pakaļu pret sauli pavērsusi. Pie koka piesēju lampu un varēju gleznot arī naktī. Būs vasarā jāuztaisa arī jumtiņš. Un ir viena telpa šķūnī. Tur arī ir feini, bet nedaudz vientuļi. Iekārtojos tur pagājšvasar un strādāju līdz vēlam rudenim, kad nagi sāka salt. To vietu, kur tagad darbojos, saucu par ziemas darbnīcu, vasarā te nāku tik kaut ko paņemt, negleznoju te.

Pandēmijas sākumā pa soctīkliem klejoja tāda meme, kur mākslinieks savā darbnīcā, tad mākslinieks pašizolācijā savā darbnīcā un tad vēl šķiet karantīnā... tā doma, ka māksliniekam no visas šitās pandēmijas ne silts ne auksts – kā viņš ir viens ar savu mākslas radīšanas procesu "normalā" dzīvē, tā arī tagad pandēmijā. Vai tā tiešām ir? Kā tavu dzīvi šī covidjezga ir ietekmējusi un mainījusi?

Nav gan tā, ka no pandēmijas ne silts ne auksts. Komunikācija ir ļoti būtiska spējai radīt. Tie ārpasaules impulsi ir ārkārtīgi svarīgi. Ārpasaules impulsi iztek caur manu savdabīgo interpretācijas filtru, un tas ir vislabākā augsne radīšanai. Ārpasaule un komunikācija liek prātam darboties jaudīgāk. Vērot, vērtēt citus cilvēkus, uzstāties ar saviem spriedumiem un vērot sevi. Tas šobrīd nav iespējams, un diezgan buksē radošo. Jāpārtiek no savām atmiņām. Tā... nabadzīgi. It kā atliek vairāk laika darbnīcai, bet nav tā impulsa, ko darbnīcā apstrādāt.

Kas ir tas, kas tev visvairāk pietrūkst no pirmspandēmijas dzīves?

Burziņš, ballītes, bāri. Pasēdēt kafenē ar labāko draugu. Nejauši kādu satikt un aizpļāpāties. Saskarsme pietrūkst, pārējais ir gana, krāsas pasūtīju internetā.

Šodien piešķirtas Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā. Galvenā balva šogad piešķirta Santai Hiršai. Viņas kritiķes balss ir pamanāma un neatkarīga, plašs tēmu loks, kas saistītas ar vizuālo mākslu. Kā tu izjūti mākslinieka – mākslas kritiķa attiecības? Es ar to diezgan nocīnos. Kad kā mācību darbs jāraksta recenzija grūti pārvarēt iekšējo kritiķi. Nu kā es tagad urķēšos mākslinieka radītajā? Bet tad mēģinu saprast – varbūt māksliniekam tas ir vērtīgi?

Kad kritiķis piemin recenzijā, tas ir kā balva par izstādīto darbu. Es gan to saņemu reti. Ļoti iepriecināja, sasildīja pašvērtējumu Augustes Petres recenzija par Jūrmalas izstādi. Esmu piedalījusies izstādēs, kuras pēcāk asi kritizē – “Academia” Arsenālā un “Survival Kit 11”, bet mans ieguldījums kritikās netiek apskatīts. Tāds neliels rūgtumiņš par nepieminēšanu ir, jāatzīst. Par to skarbumu pret pasākumiem kopumā gan nav aizvainojuma, man šķiet, tie pelti pamatoti. Par saviem darbiem saņēmu pozitīvas atsauksmes no draugiem un paziņām, protams, ir patīkami to dzirdēt, bet tomēr gribas ievērību arī no profesionāļiem, profesionālu vērtējumu. Kaut gan nezinu, cik patīkami jūtas mākslinieks, saņemot asu kritiku – varbūt tas ir dikti sāpīgi?

Kopš tavas iepriekšējās izstādes Jūrmalas pilsētas muzejā “Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies” nav pagājis pārāk ilgs laiks, bet galerijā “MĀKSLA XO” janvāra sākumā jau bija plānota tavas nākamās personālizstādes atklāšana. Tagad mazliet jānogaida, bet ieskicē mazliet tēmu loku un vizuālos izteikmes līdzekļus, ko ieraudzīsim izstādē.

Reizi gadā personālizstāde, tas taču ir tikai normāli (joks) Ilze (Ilze Žeivate – galerijas “MĀKSLA XO” īpašniece) mani uzrunāja, kad Jūrmalas izstādes gatavošana bija finiša taisnē.

Tā nav sērija, neņēmu vienu tematu, ko iztirzāt. Darbi darināti kā atsevišķas, neatkarīgas vienības. Tad pasēdēju un padomāju, kas vēl bez rokraksta visiem kopīgs, un atradu nosaukumu. Izdevās trāpīgi un raksturojoši, manuprāt. Kā lai ieskicē tēmu loku, nepasakot par daudz priekšā, hmmm? Mans savdabīgais prāts izveido, atrod jēgas, nozīmes notikumiem un parādībām, kuras māku attēlot glezniecības valodā. Savijas mierīgie, agresīvie un provokatīvie naratīvi. Vizuāli – krāsainais ar melnbalto mīsies, pārsvarā pastozi triepieni ar pāris izņēmumiem. Ir uztapinātas gan gleznas ar episkiem vēstījumiem, gan mierīga tīksme par glezniecību kā pašvērtību.

Izstādi tagad atklās, kolīdz Kariņš atļaus kultūru (smejas). Pagaidām par to atlikšanu esmu mierā, pat atviegloti uzelpoju. Ap Ziemassvētkiem biju nelielā stresā, ka vēl divi lielformāti jāpabeidz, nezinu kā, nav iedvesmas ķerties klāt, bet drīz jau jāizstāda. Tagad viens jau ir sagaidījis, ka spēju tam pieskarties, un laikam ir pabeigts. Sēžu te un domāju – ir vai nav? Otrs vēl gaida savu mirkli. Tracina tie iepirkšanās ierobežojumi, ka nevar aiziet uz mīļāko veikalu pēc krāsām, otām, šķīdinātājiem. Jāpasūta internetā, bet spaidot pogas, saikne ar realitāti pazūd un sanāk ļoti daudz iztērēt. No otras puses, materiāla vērtība jau nekad nepazudīs, ja ne tagad, tad vēlāk noderēs.

Rakstīji, ka gleznas ideja mēdz piedzimt no teksta. Kā pie Tevis atnāk gleznojamā tēma, gleznas sižets? Kas ir iedvesmas impulsi? Nu kas... ? Gaisma, smarža, cilvēki? Vienmēr jau gribas ielīst tajā mākslinieka galvā...

Grūti atbildēt… ir man kāda iekšēja pārliecība, ka portrets ir svarīga lieta, ko gleznot. Un tad daudz neprātoju, izvēloties attēlojamo. Arsenāla “Alisēs” bija skaidrs, ka tām jābūt sievietēm, kurām piemīt kāda odziņa, burtiski uztverot konceptu, apskaužamais lielums. Tagad gleznoju slavenības, aktierus, politiķus. Pavasarī man sanāca feins bijušās Latvijas galvenās sievietes (veselības ministres) portrets, kaut kas baigi kreizī tajā ir. Neteiktu, ka esmu tehniski spēcīga šajā jomā, bet kaut kas velk. Patīk arī vienkārši sižeti, klusenes, kur es tīksminos par formu un krāsas vieliskumu. Materiāls, krāsa pats ir iedvesmojošs, jo kaifīgi pa to muļļāties. Un tad ir komplicētās kompozīcijas, kurām iedvesmu rodu iepriekšminētajā komunikācijā un, jā, arī savā neprātā.

Nākamās dienas sagurušā vakarā, kad esmu jau mūsu sarakstīto sastrukturizējusi, saprotu, ka prasās tāds kā noslēdzošais jautājumus. Aiztriecu līdzīgu tam, kas jau kādu brīdi plandās pašas prātā.

Ja tev pajautātu, kas šobrīd Envija ir – ko tu atbildētu? Kas ir tava šī brīža esamības asociācija?

Tu zodz manas domas? Man vakar uzjundīja ne visai patīkama atmiņa, ko raksturo jautājums – kas esmu? Ilgi nelika mieru. Mēdz būt situācijas, kuras ultrajūtīgi uztveru un savdabīgi interpretēju.
“Es esmu Apšuciema galvenā influencere."
Lai mums skaista rītdiena un šonakt ciešāks miegs!