LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares 3. kursa studente Inese Gātere dalās iespaidos par studiju braucienu uz Ziemeļpoliju.

Nelielā mākslas vēstures mīļotāju grupā prof. Ojāra Spārīša vadībā šoruden devāmies uz vietu, ko tagad pazīstam kā poļu zemi, bet daudzu gadsimtu garumā prūsiskās, vāciskās un  protestantiskās kultūras telpas šeit ir mijušās ar poļu patriotisko pašapziņu un pretenzijām uz šo teritoriju. Dodamies iepazīt kultūras pērles Ziemeļpolijā. Kaut ko pazīstamu, bet tomēr citādu.

Gotiskie zelmeņi, sarkanais ķieģelis, piedurvju akmeņi, epitāfijas ir tikai daži pieturas punkti piecu dienu garumā. Viduslaiku, manierisma un baroka mākslas stilistiskā daudzveidība ir tik plaša, ka vienas publikācijas ietvaros nevar aptvert vietas unikalitāti un tās saistību ar Latvijas mākslu.

Prūsija mums ir radniecīga, tuva un saprotama ne tikai tāpēc, ka tās teritorija piekļaujas Baltijas jūrai, bet arī tāpēc, ka tā vēsturiski ir bijusi prūšu – rietumbaltu – mājvieta.

Prūši, kas apdzīvoja tagadējās Polijas, Baltkrievijas un Krievijas teritorijas, kā tauta beidza pastāvēt ap 15. gs. Ceļojuma laikā vairāki artefakti ik pa brīdim mums atgādināja, ka esam bijušas radniecīgas tautas ar līdzīgu sakrālās kosmoloģijas un telpas izjūtu. Tāpat kā latviešiem, arī prūšiem akmens ir īpašs, sakrāls un maģisks materiāls. Latviešu folklorā tas ir nemirstības un sāpju pārvarēšanas simbols, bet prūšiem ir granīta tēli, ko arī zinātnieki dēvē par “akmens bābām”. Uzskata, ka tās tapušas no 8. līdz 13. gs., un, lai arī to veidošanas iemesli nav zināmi, zinātnieki pieņem, ka tās varētu būt bijušas robežu zīmes vai arī senču kulta objekti. Lai arī kāds ir bijis to pielietojums, sakrāls vai profāns, tēli uzrunā kā mākslinieciski, tā arī emocionāli. Tie ir neliela auguma, kur uzsvars tiek likts uz sejas daļu, akcentējot dobjās acis, mutes un deguna līnijas, kā arī izteiksmīgi augsto pieri. Kādam ir pat akmens cepure galvā, bet pārsvarā pieres un skausta daļas atveido kailas. Labajā rokā tur govs vai āža ragu. Pārējās ķermeņa daļas atstātas skatītāja iztēlei, jo pārsvarā tēli risināti kā akmens skaldnis, kuram ir piešķirta kāda izteiksmīga vairāk vai mazāk ģeometriska forma un apjoms.

Jāteic, ka Polijas teritorijā nav zināma neviena vieta, kur šie tēli būtu sastopami brīvā dabā, jo visi ir pārvesti uz muzejiem. Mūsu grupai izdevās tos ieraudzīt vairākkārt gan Gdaņskā, gan Olštinā. Katram ir savs mākslinieciskais raksturs un izteiksme, izteiktas individualitātes pazīmes.  Nokrāsa var atšķirties: no bēšīgi gaiša līdz pat tumsnēji pelēkam vai sarkanam.

Turpinot ceļu pa prūšu pēdām, mēs nonākam pie Sventa Lipkas (Šwieta Lipka) baroka baznīcas. Tā ir viena no nozīmīgākajām Jaunavas Marijas svētnīcām Polijā. Ciema nosaukums nozīmē "Svētā Liepa". Ļoti iespējams, ka tas varētu būt saistīts ar koku, kas senajiem prūšiem ir bijis sakrāls, bet  pastāv 15. gs. leģenda, ka kādam notiesātajam, gaidot nāves spriedumu, esot parādījusies Jaunava Marija un lūgusi no koka izgrebt viņas tēlu. Notiesātais tā arī izdarījis. No rīta bende un tiesnesis, ieraugot Jaunavas Marijas tēlu, atbrīvoja ieslodzīto. Pateicības jūtu spārnots, viņš ielicis figūru liepā, kas kļūst par vietas simbolu un atspoguļojas baznīcas interjerā.

Baznīca ir viens no izcilākajiem baroka paraugiem Polijā, tā celta no 1687. līdz 1693. gadam. Baznīcas interjers ir rotāts ar dekoratīvām un iluzorām freskām, bet kupolu ir gleznojis Matiass Meijers. Baznīcas centrālie vārti ir īsta baroka pērle – kalti no metāla un rotāti ar akanta arabeskām. Ieejot baznīcā, visi ceļabiedri nozūd kur kurais, jo tā ar savu krāšņumu katram interesentam piedāvā savu skatpunktu.

Sākumā šķiet, ka pilastri ir veidoti no marmora vai kāda cita materiāla, bet kapitelis ir dekorēts ar izteiksmīgām kanelūrām. Grezni! Smalks acu apmāns, tieši barokam raksturīgs. Kā no pasakām, visu pilastru rotā filigrāns arabeskas vijums. Šāds mākslas stils Prūsijā ienāk pēc poļu turku kara, kad izplatās Austrumu dekorivitāte un ornamenti. Pilastru vidusdaļu akcentē kartušas, kuras rotā akronīms “IHS”, bet to vainago lakonisks un atturīgi ornamentāls gliemežvāks – Marijas un svētceļnieku simbols.

Acu apmāns tiek izspēlēts, veroties griestos. Tie ir gleznoti kā teātra partera un skatītāju balkonu stilizēts atveids, ar izteiksmīgām balustrādēm, kas tiecas pa vertikāli augšup. Lai paspilgtinātu tēlu klātbūtni, pie griestu apmalēm ir izvietoti butaforiski aktieri – svēto figurāli atveidi, kas akcentē griestu plafonu un pusloka arku velves. Mākslasdarba viengabalainība ar šo nelielo atkāpi netiek pārtraukta. Griestos un kupolā tiek meistarīgi izmantots iluzorais efekts. Savukārt citās plafona daļās ir redzamas ainas no Kristus un Marijas dzīves. Izvēloties gaišus toņus, tie iegūst teatralitātes un viegluma elementu. Izteiksmīgi smalks toņos un noskaņām maigs mākslinieka rokraksts.

Nozīmīgs minerāls šeit ir dzintars. To tirgo gan Gdaņskas, gan citu pilsētiņu suvenīru bodītēs, savukārt vērtīgākie eksponāti ir aplūkojami muzejos. Ievērojama kolekcija glabājas Malborgas pilī. Tā ir viena no grandiozākajām viduslaiku pilīm ne tikai Polijā, bet visā Eiropā. Iekļauta UNESCO  sarakstā, tā ne tikai sniedz ieskatu viduslaiku sadzīvē, arhitektūrā un tradīcijās, bet ir arī vieta, kurā iepazīt dzintara vēsturi. Apskatāmas augu un kukaiņu fosilijas, kas iekapsulējušās sveķu dzidrajā čaumalā. Aplūkojami arī lietišķās mākslas paraugi: sekretēri, spoguļu ietvari, gleznu rāmji, rotaslietas, galda piederumi, šaha figūras utt. Katrs eksponāts ir unikāls sava laikmeta modes un sabiedrības liecinieks.

Malborgas pils ir arī mājvieta kontušu jostu kolekcijai. Izstāde ir iekārtota vienā no pils zālēm, kas pati par sevi ir mākslas piemineklis: greznota ar freskām un krāsaini ģeometriskām, zoomorfi rakstainām flīzēm, mistiskiem augu un cilvēku atveidiem kapiteļos un konsolēs, kas tur smagos velvju griestus. Telpas sajūtu pastiprina klusinātais apgaismojums. Pie katras kontušas ir detalizēts apraksts, kurš vēsta, ka Koktusz sash- persiešu tipa josta ir 40 cm plata un 3 līdz 4,5 m gara. To parasti gatavoja no zīda. Modes aksesuārs, kas parādīja tās valkātāja politisko, ideoloģisko un reliģisko pārliecību. Tās auda austuvēs, ko aristokrāti parasti cēla blakus savām rezidencēm. Izstādē aplūkojamās jostas datētas ar 17. gs. līdz 18. gs. To siluets un dekorivitāte ietekmēja reliģiskos tērpus, kuru paraugus arī varēja novērtēt izstādē. Pat šajās jostās mēs varam atrast ko pazīstamu no Latvijas, proti, grāfa Ludviga Plātera portretu greznā sārmata tērpā. Pēc tautības vācietis, pēc pārliecības polis.