Daži no Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studentiem februāra pirmajās dienās devās ekspedīcijā uz Maskavu, daži no šiem dažiem vēlējās dalīties ar saviem iespaidiem. Lūk, daži no ceļojuma iespaidiem, apkopoti vienlaikus divās frekvencēs – F1 un F2.¹

Maskava
F1: Uz Maskavu? Oi, nu tad, kad tu redzēsi to vērienu... Tā man atkārtoja ikviens, kam stāstīju par plānoto Maskavas apmeklējumu. Maskavā nebiju bijusi, bet tā šķita jau pazīstama – tik daudz reižu redzēta Vasilija Svētlaimīgā katedrāle, Kremļa torņi, Sarkanais laukums, mauzolejs... redzēti reprodukcijās. “Nav taču tik traki”, es sev atkārtoju. Un tad es stāvēju blakus grandiozajai Kremļa sienai un nevarēju aprakstīt TO vērienu.
F2: Maskava, tā ir milzīga pilsēta, tā ir politika, tā ir nesaprotama vieta man saprotamā valodā, vairāk jēdziens nekā kas cits, jo līdz šim Maskavā neesmu bijusi. Bet ierodoties, pārsteidz arhitektūra. Bezgalplašas ielas un atsevišķas mājas tik lielas kā kvartāli. To nevar notvert foto, tāpat kā nevar notvert kalnu augstumu, jūras plašumu un gleznas dziļumu. Arī eklektika ir pārsteidzoša. Pilnīgi nesavienojamas lietas noliekot blakus, ierodas tikai pārsteigums, jo lielums izlīdzina disonansi pretstatā Rīgas centra ielām, kur katra nesaskaņotība griež acī kā ar nazi.
Kuindži
Ko gan citu tipisks mākslas zinātnieks var darīt metropolē, ja ne iet uz izstādi? Tāds arī bija brauciena galvenais notikums – mūsu Purvīša skolotāja Arhipa Kuindži izstāde Tretjakova galerijā. 
F1: Kuindži bija izcils krievu 19. gs. beigu gleznotājs, kas pārsteidza savus laikabiedrus ar īpatnēju un efektīgu gaismas attēlojumu,– teica pasniedzēja. Nu labi, labi, nav jau nekas TĀDS,– es novīpsnāju, redzot milzīgu darba “Mēnessgaisma pār Dņepru” reprodukciju uz lekciju telpas sienas. Un tad manā priekšā atklājās 4 šī darba varianti Tretjakova galerijā, un es nespēju pakustēties no “efektīgā gaismas attēlojuma”. Katarse? Varbūt... Bet kājas un acis atraut bija grūti, lai arī izstāžu telpa bija pilna, un bez latvietim neierastas grūstīšanās darbus apskatīt nevarēja. 
F2: Mākslinieks rada pasauli no jauna. Ar katru savu darbu viņš sāk ceļojumu no sākuma un kaut kur nonāk. Tāpēc interesants ir biežais vizuālais atkārtojums Arhipa Kuindži gleznās. Piemēram, "Mēnesgaisma pār Dņepru" - Tretjakova galerijā līdzās izkārti 4 gandrīz vienādi darbi. Atkal un atkal mirdzošais upes līkums sasaucas ar mēnesi un rūsganajiem mākoņiem. Bet tikai viens darbs raida skudriņas pār manu muguru. Tā saucamais pirmais, kuru cars pusgadu vadājis līdzi pa jūru, būdams tik ļoti tam pieķēries. Sāls atstājis pēdas un Arhipam vēlāk nācies to restaurēt.  Vai tas to padarījis mazāk īstu? Skudriņas ziņo, ka ne. Bet kāpēc?  Pievilcīgais grieķis, kurš pats sevi redz kā vientuļu priedi uz klintāja, varbūt nemaz nezināja atbildi uz šo jautājumu. Dievišķās iedvesmas klātiene vai rūpīga darba rezultāts šo darbu ir darījis pārlaicīgu.
F1: Zāles trīs stāvos pārpildīja visa iespējamā publika – sākot no maziem palaidņiem līdz starojošām tantiņām. Arī šeit manā prātā atskanēja: “vēriens”. Mākslinieka redzējuma un kuratoru vēriens ir tās neatņemamās sastāvdaļas, kas izstādi padarīja pārsteidzošu. Kā zināms, asa piedeva pasākumam bijusi viena izstādes darba zādzība, kas veiksmīgi tomēr atgriezts galerijā, izlikts zem stikla un aiz barjeras, blakus stāvot jauniņam apsargam ar roku dzelžiem un steku. Vai kāds zagtu vienu un to pašu darbu otrreiz?
F2: Pārējā izstāde izrāda mākslinieka daudzveidīgās izpausmes ainavas žanrā.  Kuindži spēj būt gan pastelīgi gaišs, gan degoši ass, vērsts uz mākoņu pilīm, gaismas stariem, koku stumbriem un scenogrāfiskiem efektiem. Izejot no Tretjakova galerijas, atkal apjautu – ak, es taču esmu Maskavā un tikko peldējos Kuindži gaismā. 
Bet atgriežoties viesnīcas numuriņā, sagaida lampiņa ar to pašu bāli zaļo Kuindži gaismu. Var jau teikt, ka vienkārši sakritība, bet man gribas ticēt kam vairāk. Mīļam sveicienam no dižā meistara. Zili zaļa, sapņus pavadoša.
Vladimirs Iļjičs Ļeņins 
F1: Manus sapņus pārrāva spalgs modinātājs un ne visai svaiga degvīna dvaša no manas mutes. Mēģinot prātā attaisnoties, mierināju sevi, ka bija taču jāpamēģina izslavētie vietējie produkti. Pēc bagātīgām brokastīm mani ceļi veda uz rituālu gājienu līdz Ļeņina mauzolejam. Izstāvot ķīniešu pilnu rindu, izejot cauri ieroču detektoriem, lēnītēm virzījos gar sarkano Kremļa sienu un neskaitāmām piemiņas plāksnēm tajā, līdz beidzot virs galvas parādījās milzīgs, tumšs uzraksts – ЛЕНИН. Mauzoleja pustumsa, sargu kušināšana un neliels satraukums bija šī pasākuma sastāvdaļas. Man teica – uztver to kā performanci. Ieejot zemākajā zālē, tur viņš arī gulēja. Kuņģī sametās nelabi (nezinu, vai pie vainas bija “vietējo produktu” degustācija), priekšā ejošā ķīniete gandrīz nokrita, un kolēģim lika izvilkt rokas no kabatas. Izejot laukā, Sarkanā laukuma Ziemassvētku atrakciju parkā skanēja Walk The Moon “Shut Up and Dance”, un es sajutos sirreāli. Tad es esmu Eiropā?
F2: Īsu brīdi pirms kājas speršanas mauzolejā pat paliek bail – kas nu tagad būs? Jo tas tomēr nav tik parasts apskates objekts kā anatomikums vai kapsēta. Ja pats ķermenis nekādas emocijas neizraisa, vairāk gan vilšanos ar savu līdzību vaska figūrai, tad valdošā atmosfēra pilnībā attaisno manu interesi tur atrasties. Tā ir vieta, kur negribas atgriezties, paliek nelabi un pārņem nožēla par to, kādā veidā viena cilvēka lēmumi var iespaidot dzīvi tūkstošiem cilvēku pat daudzus gadus pēc viņa nāves.
Jaunā Tretjakova galerija
F1: Arī otra diena nevarēja būt bez izstādes apmeklējuma. Mana nākošā pieturvieta bija Jaunā Tretjakova galerija. Ieejot zālē, pa labo roku – Marks Šagāls, pa kreiso – Kandinskis. Pārējie biedri paskrēja ātri garām. Jāsaka, ka gandrīz nepamanīts man palika galerijas slavenākais darbs – Maļeviča “Melnais kvadrāts”. Tas šķita izlikts bez īpašas vērības, turpat, kur visi citi. Bāls, saplaisājis, bet vismaz priekšā ar aizsargbarjeru pret pārlieku ziņkārīgajiem jauniešiem. 20. gadu krievu avangarda zāle atstāja mēmu. Nevis aiz pārsteiguma vai sajūsmas, vai naida, bet vienkārši uz nulles stāvošu mēmumu. Absolūta objektivizācija un pilnīga bezkaislība, pat vairāk – bez-dvē-se-lī-ba. Un viss.
F2: Šeit valda saprāts un kosmiska vēlme uzcelt ideālo pasauli ar pieejamo resursu palīdzību. Varbūt šajā pieejamībā slēpjas manas grūtības saslēgties ar šiem darbiem, kā tas notika ar Kuindži. Kuindži uz īsu brīdi man atsedza ikdienā nepieejamo, tādā kā ilgu kodolā ieslēpto patiesību, kamēr Kadinskis, Tatļins un Filonovs parāda man to, kas notiek apkārt. Nedaudz haosa, nedaudz metāla, nedaudz mehānisku darbību un vienaldzības. Kas ir īsta līnija un kvadrāts? Kas īsti ir krāsa? Vai ar to pietiek cilvēciskam pārdzīvojumam? Ne man.

Конец
Divas dienas un divi pilnīgi pretstati. Tāpat kā Maskava, kas slēpjas aiz viena, bet ir cita. Vērienīgi pretstati, ja atļausiet. Tieši tādēļ arī pārsteidzoša ir šī pilsēta un valsts, kas, iespējams, ar prātu nemaz nav saprotama (Россию умом не понять).

¹ F1 – Dzintra Romanovska; F2 – Krista Balode