Dzintra un Krista atkal dodas uz Bulduru Izstāžu namu, kur no 10. septembra līdz 19. oktobrim apskatāma mākslinieka Viļņa Raudssepa (1939-2013) izstāde „Abrakadabra krāsās”.

Vilcienā ir auksti, laiku pa laikam kāds pasažieris nošķaudās. Dzintra prasa:
- Klau, Krista, ko tu vispār zini par to Raudssepu, internetā neko nevarēja atrast?
- Jā, vai ne, es arī neko neatradu, sākumā domāju varbūt kāds radinieks tam žurnālistam Paulam Raudsepam, bet Agnese teica ka, neesot.
- Nu labi, tad jau braucam nezināmajā.

Pie izstāžu nama vairs neviens nespēlē klavieres, tās novāktas gluži kā gurķi marinēšanai. Ieejot muzeja telpās, nama saimniece Agnese Bule mūs jau nepacietīgi gaida, gatava stāstīt Viļņa stāstu:

- Skatītājiem mākslinieks jau iekritis sirdī no izstādes “Gada NeDarbs - 2018”, kurā viņš ieguva iespēju sarīkot pats savu izstādi Bulduru Izstāžu namā. Diemžēl, pats viņš to vairs nevarēja realizēt, bet mākslinieka sieva Ingrīda Raudsepa vēlējās rast vietu sava vīra stāstam Latvijas mākslas kultūrtelpā.

Pat nepaspējot apskatīt izstādi, Agnese mūs aicina dziļāk. Mūsu acu priekšā atklājas izstāde izstādē – uz zemes klājas Viļņa Raudssepa agrākie darbi, studiju laika skices, stilistiskie meklējumi, kas vizuāli atsauc atmiņā Latvijas mākslas klasiķus. Kastes saturs liekas nebeidzams, Agnese turpina vilkt un vilkt laukā no ārā mešanas paglābtos Raudssepa darbus, nosakot:

- Ingrīda likvidēja darbnīcu un tiem vairs nebija vietas.
- Vaaau! - Dzintra noelšas un sāk pētīt zemē izliktos darbus, uz brīdi aizmirstot par pārējo izstādi. Krista tikmēr aizklīst uz pirmo telpu, mēģinot saprast, ar ko tas viss sākās. Izstāde kārtota hronoloģiski – pirmajā telpā liekot 70-to un 80-to gadu mākslinieka darbus, kamēr otrajā telpā tapušie darbi rāda mākslinieka pēdējos radošos meklējumus. Starp lielformāta gleznām atrodas arī sīkplastika un skices dažādās tehnikās. No otras telpas dzirdams, kā Agnese stāsta:
- Skices viņš ievietoja paštaisītos bišu rāmīšos. Tādēļ līdzīgus rāmīšus var redzēt arī pie sienas izliktajām mazformāta glezniņām. Un, starp citu, vai redzat šajā lielajā darbā lāci?

Pēc dažām dienām Dzintra saka:
- Bet, Krista, es beidzot ieraudzīju to lāci.
- Kādu lāci? -  Krista ir neizpratnē. Dzintra rāda Viļņa gleznu “Lāčausis”, kurā Krista līdz tam ir saskatījusi brūnu šķūnīti.

Raudssepa gleznu aplūkošana prasa laiku – viņa formveide ir vispārinoša, veidota lieliem laukumiem, kas dažbrīd neļauj uzreiz saskatīt aiz tiem stāvošos tēlus. Pie piparmētru tējas krūzes saruna turpinās:
- Par ko tu domāji, skatoties šo izstādi? -  Krista jautā.
- Par jaunatklājumu. Līdzīgi kā savulaik ir atklājuši Hardiju Lediņu, Ādolfu Zārdiņu, Visvaldi Ziediņu vai Vladimiru Glušenkovu, varbūt, mēs atklāsim Vilni Raudssepu.
- Es aizdomājos par robežu, kas nošķir abstrakto glezniecību no stāsta ekspresīvās formās, ko var aplūkot otrajā zālē. Vilnis šķiet tik enerģijas piesātināts, piemēram, Mondriāns bija tik sakārtots, kamēr Raudsseps savā krāsu lietojumā mūs cenšas aizraut pavasara plūdos. Krāsas ir veids, ar kura palīdzību mākslinieks var labāk izcelt zīmējuma raksturu un vitālo, brīžiem drudžaino ritmu.
- Nu, nezinu, un tā jūra, un tā arhitektūra?  Tur viss panākts vien ar faktūras maiņu smalkā toņu gradācijā.
- Jā, Dzintra, bet tas bija pirmajā zālē. Apskatot izstādi, liekas, ka tie ir divi dažādi mākslinieki, katrs savā telpā. Ingrīda mūsu sarunā minēja, ka Vilnis visu laiku turpināja savus meklējumus, nestāvēja uz vietas. Smēlās triepienu no Borisa Bērziņa, viņam patika Kristjans Rauds, Nikolajs Rērihs, Kārlis Zāle.
- Tieši tā – Raudssepa glezniecības monumentālās formas atkārtojas arī viņa tēlniecībā. Šeit arī savienojas Rēriha laukumi ar Zāles plaknēm. Šķiet loģiski, ka darbojoties 60tajos un 70tajos gados viņš līdzīgi kā citi tā laika mākslinieki turpināja stilistiskos meklējumus modernisma virzienā, savos darbos iekļaujot skarbā stila pazīmes – formu monumentalitāti un tēlu vispārinājumu.
- Taču mākslas izglītības diplomu neiegūstot, viņš tomēr netika līdz galam uzņemts Latvijas mākslas vidē. Viņam nepiešķīra darbnīcu, tēlniecības projektos viņa uzvārds netika uzrādīts, izstādēs viņu sauca par pašdarbnieku.
- Rodas iespaids, ka viņam tas nav bijis svarīgi. Turklāt paradoksāli, ka tas skarbums rada miera efektu, viņš nevienā brīdī neliekas agresīvs. Īpaši skatoties uz viņa “jūrām”.
- Savukārt viņa Tukuma arhitektūras tēlojums drīzāk liek domāt par kādu pieminekli, nevis Latvijas mazpilsētu ar krāsainiem jumtiņiem. Iespējams, tāpēc, ka šajos darbos ir sava veida lakonisms un izmantoti tikai pāris toņi: balts, pelēks, zaļgans.
- Jā, un tad pretī viļņojas dzeltens rudzu lauks. Vēlāk gan viņš sāk atteikties no šī mierīguma, - lauztas līnijas, krāsainība, haotisku laukumu izkārtojums, pilnīga “abrakadabra”.
- Tajā pašā laikā nosaukumos parādās īstas lietas nevis mirkļa izjūtas un ekspresijas vai “sajūtu vēmiens”. Caur tiem skatītājam tiek nodotas tiešas norādes – senvēsture, Tukku-Magi muzejs, jums, divi, saulesgaismā. Darbu nosaukumi – „Senvēsture”, „Pirmsaule” aizved kādā mītiskā pagātnes pasaulē, kura pastāvēja pirms civilizācija apguva zemi savā lietošanā. Par kultūru mākslinieks 2010. gadā rakstījis sekojoši:  „Pirms to izdala kā prioritāru, derīgi noskaidrot, kas tā ir – Kultūra? No kā cēlies šis Vārds? No seno ķeltu tautas Dabas pielūgsmes kulta, saknēm mūža mežos… Kultūra ir vide, dzīvesveids, brīvība. Tā ir Gaismas Godināšana, mitoloģiska pozīcija, kas nav ieslodzīta etnogrāfijā. Kultūra ir Telpa – Tauta, Valoda, Valsts. Kultūra un Nacionāls ir sinonīmi. Ikviena Nacionāla valsts ir Nacionāla Kultūra – Monumentāls Mākslas darbs.”[1]
- Zini, Krista, kas vēl likās īpatnēji? Man tie darbi nelikās sveši, bet tajā pašā laikā bija pilnīgs jaunums. Tāda divdabība.
- Jā, šajā sakarā man likās arī interesanti, ka mākslinieks sev gribēja uzvārdu Raudsseps ar diviem s, lai arī pasē figurēja viens. Ingrīda stāstīja, ka brālim ir uzvārds Rautseps. Visas šīs neskaidrības ar uzvārdu radās, jo viņa tēvs bija igaunis un uzvārds tika latviskots no igauņu valodas, bet Vilnis gribēja lai paliktu divi. Igauņu valodā tas nozīmējot “dzelzs vīrs”. Faktiski viņš atradies starp Latviju un Igauniju.
- Pareizi – viņš taču gadu mācījies Tallinā. Tomēr, jāsaka, ka īstens idejas cilvēks. Dzīves laikā neesot pārdevis nevienu savu darbu. Līdz galam autsaiders.

Vilnis Raudsseps dzimis 1939. gadā Rīgā. 1960. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļu. Turpinājis māksliniecisko izglītību Igaunijas Mākslas institūtā Tallinā (1961) gadu studējot kā brīvklausītājs. Mācības nav turpinājis, jo ticis iesaukts armijā. Pēc atgriešanās papildinājis zināšanas Emīla Melngaiļa Tautas mākslas studijā pie tēlnieces Līzes Dzeguzes. Kopš 1981. gada piedalījies tēlotājas mākslas izstādēs Rīgā un Jūrmalā. Piedalījies memoriālā ansambļa Bulduru brāļu kapos veidošanā kopā ar arhitektu Leonīdu Alksni un tēlnieku Jāni Karlovu, viens no autoriem akmeņu kompozīcijām Lāča dārzā Balvos. Tajā skaitā piedalījies arī konkursā par Dailes teātra arhitektonisko veidolu. Rakstījis pārdomas par mākslu un kultūru. No 1980. gada dzīvojis un strādājis Jūrmalā, Asaros un no 1984.gada Bulduros.

Recenzijas autores Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes un teorijas apakšnozares 4. kursa studentes Dzintra Romanovska un Krista Balode.