LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares BA programmas 2. kursa studentes Robertas Atrastes pārdomas par izstādi "Mobilais muzejs. Nākamā sezona".

Man ļoti patīk laikmetīgās mākslas muzeji: es tajos mēdzu raudāt, smieties un pieņemt ļoti svarīgus lēmumus. Šķiet, ka šādi muzeji ir nebeidzama cīņa starp pasaules arhitektiem, lai noskaidrotu, kurš spēs uzcelt pēc iespējas modernāku celtni. Varbūt cīnās ne tikai arhitekti, bet arī muzeju īpašnieki vai valstis — kura laikmetīgās mākslas muzejam būs atvēlējusi lielāku naudas summu. Tomēr Latvijā laikmetīgās mākslas muzeja trūkums ir nevis cīņa, bet ilgi sūrstoša brūce.
Muzeja nepieciešamību no jauna aktualizēja vasaras sākumā atklātā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstāde “Mobilais muzejs. Nākamā sezona”. Izstāde arī ir sava veida muzejs, jo tajā skatāmi vairāku Latvijā pazīstamu mākslinieku darbi, kas tapuši pēdējo 30 gadu laikā.[1] “Mobilais muzejs” ir atvērts visu vasaru, tomēr ir tikai ielāps uz jau sen dilstoša, liela cauruma.
Diskusija par Latvijas laikmetīgās mākslas muzeju aizsākās jau 2004. gadā, kad par muzeja celtniecības vietu tika izraudzīta spēkstacijas ēka un teritorija Andrejsalā. Pērn Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē (RIBOCA2) muzeja ēkas novietnei paredzētā vieta joprojām bija tukša. Nav arī tā, ka Andrejsala ir bijis vienīgais variants – 2014. gadā tika nodibināts Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds, kurš ēkai izraudzījās jaunu vietu, proti, kvartālu starp Hanzas ielu, Pulkveža Brieža ielu un Skanstes ielu. Šeit paredzētais muzejs ir gatavs būvniecībai, taču nav zināms, kad tā varētu sākties.[2]
Dilstošo caurumu labi paskaidro arī paši mākslas darbi. Laikmetīgā māksla iemiesojas gan visos iespējamajos taustāmajos materiālos, gan bezgalīgi plašajā digitālo iespēju klāstā. Par spīti tam, ka mums nav muzeja, šādi mākslas darbi nav nekas tāds, kas mākslinieciski augstvērtīgā izpildījumā atrodams tikai ārzemēs. Tomēr ikdienā, ar šādiem darbiem saskaroties, visbiežāk ļaujos paša darba vēstījumam, nevis domām par to, kur darbs nonāks pēc ekspozīcijas beigām. Tomēr ir pienācis laiks apdomāt iespējamos variantus.

Scenāriji bez laikmetīgās mākslas muzeja ir šādi:

a)      darbs paliek autora īpašumā, taču atkarībā no pieejamās telpas lieluma tas var tikt demontēts, riskējot to sabojāt;
b)      darbs var tikt nodots kādas ārzemju privātpersonas vai institūcijas rokās, līdz ar to šis darbs nākotnē Latvijā publiski apskatāms vairs nebūtu;
c)      darbs gluži vienkārši var tikt iznīcināts.

Šķiet nepieļaujami pat domāt, ka Latvijas spējīgāko mākslinieku darbu liktenis varētu līdzināties vētrainai dienai pēc skatēm Latvijas Mākslas akadēmijas gaiteņos.

Tomēr, arī ja mākslas darbs nenonāk izgāztuvē, likstas ar to vien nebeidzas. Proti, jebkuram mākslas darbam līdz ar novecošanu var draudēt dažādi bojāšanās cēloņi, turklāt tajā specializējas vesela nozare – restaurācija. Tomēr nav zināms, cik daudzas paaudzes pēc mums vēl varēs aplūkot mūsdienu mākslas liecības. Bez laikmetīgās mākslas muzeja līdz šim saglabāto laikmetīgās mākslas darbu uzturēšana un atjaunošana iespējama tikai muzeju krātuvē Pulka ielā 8.

Kā mākslas vēstures un teorijas studente varu apgalvot, ka muzejs nepieciešams arī man un maniem kolēģiem. Patlaban daudz mākslasdarbu un izstāžu liecību izzūd virtuālajā vidē. Mājaslapas tiek aizvērtas, publikācijas izdzēstas, fotogrāfijas pēkšņi vairs nav atrodamas. Informācijas saglabāšanas funkciju pašlaik pilda Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, tomēr arī viņu arhīva telpas nav bezizmēra, un līdz šim apkopotais materiālu apjoms par to uzskatāmi atgādina. Turpretī laikmetīgās mākslas muzejs spētu parūpēties ne tikai par atstāto liecību uzglabāšanu, bet arī par pašiem mākslas darbiem.

Laikmetīgās mākslas muzejs Latvijā būtu gan jauns tūrisma pieturas punkts, gan ģimenes brīvdienu galamērķis, gan randiņu vieta pilsētniekiem. Latvijas mākslas dzīves veidotājiem un pētniekiem tas varētu nozīmēt mūžību. Visbeidzot, latviešu laikmetīgās mākslas darbi ir pelnījuši vietu, kas tos pasargā un tiem pielāgojas, lai pielāgošanās vietai uz kādu brīdi nebūtu pašu mākslas darbu uzdevums. Iespējams, ka muzejs varētu būt zīmīgs atspēriena punkts mūsdienu neskaidrību laikmetā. Taču, kamēr paša muzeja vēl nav, varu tikai aicināt aplūkot darbus, kas vēl nav zuduši vai pēc Latvijas Laikmetīgās mākslas centra iniciatīvas ir tikuši rekonstruēti un noteikti būtu pelnījuši atrasties muzejā.

Par to esmu pārliecināta, lai arī daudzus no Boļševičkā aplūkojamiem darbiem redzu pirmo reizi: tie iepriekš izstādīti jau pirms 5, 10 vai pat 20 gadiem. Tas mani nemulsina, jo tēmas, par kurām stāsta mākslinieki, ir tikpat aktuālas. Senās viensētas Latvijas laukos turpina izzust tāpat kā 2016. gadā, kad galerijā “Alma” Ivars Drulle pirmo reizi izstādīja “Rūsas gleznojumus”. Globālās kultūras un ekonomikas visuresošā klātbūtne nav mazinājusies kopš 2014. gada, kad Aigars Bikše pirmo reizi Rīgas centrā novietoja “Melnādaino tautumeitu”. Brigitas Zelčas-Aispures “Villendorfas Venera 21. gs.” 2010. gadā pie Latvijas Mākslas akadēmijas ieejas aizsāka brīnišķīgu stāstu par sievietēm, identitātes meklējumos akadēmijas gaiteņos pavadot arī mani.

Jāatzīst, ka Ērika Boža darbs “Vietējām sarunām” man noteikti nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā to vēstījis darba sākotnējais konteksts 1995. gadā. Man tās ir blāvas atmiņas par pēdējām vēl nonojauktajām telefona būdiņām pa ceļam uz bērnudārzu un mammas stāsti par to, kā no Liepājas telefona automāta viņa zvanīja uz mājām otrā Latvijas galā, tikai lai pateiktu savai mammai, ka viss ir labi. Savukārt 2005. gadā Monika Pormale atgādināja, ka viss ne tikai ir, bet arī būs labi, radot fotogrāfiju sēriju “Sirsnīgi sveicieni no Rīgas”. Ceru, ka to var attiecināt arī uz Laikmetīgās mākslas muzeju un pienāks diena, kad līdzīgi kā teikā par ezeru rašanos, lielais, melnais mākonis – laikmetīgās mākslas muzejs – reiz radīs pareizo vietu un nolīs zemē uz palikšanu.

Kamēr muzeja vēl nav, mākslas darbus varēs redzēt visu vasaru, trīs dienas nedēļā, izstādē “Mobilais muzejs. Nākamā sezona” Ganību dambī 30.