Mākslas zinātnes nodaļas X studenta recenzija par “Mākslinieku krīzes centru” galerijā “Low” 4.-31.10.2019.

1. Krīze nav dziļa.
2. Vieta sirgstošajiem.
3. Izdevies neizdevušais.

(nosaukumu jāizvēlas lasītājam pašam)

Lietainā rudens vakarā, kad peļķes ielas malās ir garākas par pašu ceļu un krāsainās koku lapas žēli raud dubļos, ir jādodas uz krīzes centru. Šoreiz galvenais uzdevums ir baudīt netipisku krīzes pārvarēšanas metodi, proti, jādodas uz nenovērtētu mākslas darbu izstādi ar nosaukumu "Mākslinieku krīzes centrs".

No statistikas faktiem zināms, ka drēgnā laikā vairumam iedzīvotāju biežāk uzrodas ekonomiskās, medicīniskās, sadzīviskās vai kreatīvās krīzes, kā arī nerimstošie identitātes un sevis meklējumi. Patiesībā gandrīz katrā izstādē ir kāds darbs, kurā mākslinieks meklē sevi, tiecoties pārdzimt un atrast piepildījumu. Ar ko daiļo arodu pratēju krīze atšķiras no citu profesiju pārstāvju gaudām? Viena no atbildēm varētu būt: viņi spēj visu savu dzīvi ar tās kalniem un lejām jeb, atbilstoši Latvijas ģeogrāfijai, ar tās pauguriem un bedrēm – izpaust vizuāli, radot pārliecību, ka tā tam bija jābūt, jo mākslā taču ir atļauts un pieņemams viss.

Katra mākslas darba (gleznas, instalācijas u.c.) jeb, kā tas tiek pasniegts, – brāķa, autors ir nezināmais X, bet darba potenciālais nosaukums ir mainīgais Y. Tas paredzēts in cognito nodrošināšanai, lai neviens nevienu neapvainotu vai nepasmietos, kaut gan māksliniekiem ar neierastu, savdabīgu sevis un darbu pasniegšanu nekad nav bijušas problēmas. Absolūti anonīmi nevar, jo tad pietrūktu interese, ko nodrošina Latvijas sabiedrībā atpazīstami mākslinieku vārdi. Izstādes kuratores un arī mākslinieces ir Ieva Kraule-Kūna un Elīna Vītola, tajā piedalās 16 mākslinieki: Normunds Brasliņš, Anna Ceipe, F5, Flo Kasearu, Darja Meļņikova, Ojārs Pētersons, Ieva Putniņa, Kristīne Kursiša, Maija Kurševa, Klāvs Upacieris, Līva Rutmane, Līga Spunde, Kristaps Zariņš, Amanda Ziemele.

Galerijas mājas lapā pieejamā centra anotācija ir daudzsološa, poētiska un ar kodētu asprātības devu: “Lai nodrošinātu atbalstu Fortūnas piekrāptajiem un Pegaza pakavu nospārdītajiem radošiem gariem, (..) durvis vērs Mākslinieku krīzes centrs, patversme nenovērtētiem mākslas darbiem un diennakts palīdzības dienests, kas sniegs patvērumu, atbalstu grūtā brīdī un nomierinās satrauktos prātus.” (skat. http://www.low.gallery/aktuali/). Mazajiem pieaugušajiem, kuriem Fortūna un Pegazs ir tikai īpašvārdi, jāpaskaidro, ka abi tēli radušies antīkajā mitoloģijā. Fortūna simbolizē veiksmes dievieti, savukārt Pegazs jeb spārnotais zirgs no sava pakava sitiena radījis avotu, kura ūdens esot iedvesmojis dzejniekus.

Galerijā “Low” ir viena izstāžu zāle. Šoreiz tā drīzāk ir viena istaba, kurā sagaida padomju medmāsu tērpos ģērbtas jaunkundzes un laipni paskaidro, ka obligāti ir jāuzvelk pie ieejas noliktās bahilas, kuras ir kā caurspīdīgi puszābaki, jo centrā ir izklāts mīksts, gaišs un saudzējams grīdas segums – paklājs.

Tiek uzskatīts, ka pirmais iespaids ir vissvarīgākais. Šoreiz tas ir patīkami pārsteidzošs, jo patversme ir neierasti mājīga, estētiska un pārdomāti iekārtota, ko rada telpas pārskatāmā kompozīcija. Pārskatāmība, ko veido vairākums muzeju, akurāti grupējot mākslas darbus, piemēram, tematiski vai hronoloģiski, ir lietišķa un vienmuļa.

Krīzes centrā darbi izstādīti visur: pie sienām, uz grīdas, apgaismojuma vadiem, galda. Nedaudz biklajam latvietim mazās un ļoti zemās sēdmēbeles bez iepriekšēja paskaidrojuma, uzaicinājuma vai paraugdemonstrējuma nav saprotamas (3.att.). Rodas vēlme uzdot vienu no svarīgākajiem jautājumiem – kā lai skatītājs zina, kas un kāpēc šajos darbos ir neizdevies vai izdevies? Jā, māsiņas ir atsaucīgas, tomēr uz jautājumiem atbildēja atturīgi un galvenokārt pievērsa uzmanību instalācijām: zupas virtuvei, kura pēc viruma iztukšošanas pārveidota par zelta zivtiņas akvāriju tikai bez zivs un ūdens, masāžas kušetei un slietnim, kura funkcijas ir līdzīgas biktskrēslam (1.,2. att.). Tie ir tikai lielākie no apskatāmajiem darbiem un veiksmīgi radīti krīzes centra vajadzībām. Ikvienam būtu interesanti uzzināt mākslinieka paskaidrojumu par misēkļiem, jo kā gan atšķirt kvalitatīvo un jēgpilno no bezsakara, ja tik daudz mākslā ir jau redzēts un dzirdēts. Vizuālās mākslas jomā līdzīga satura pasākums notiek Bulduru Izstāžu namā ar nosaukumu “Gada nedarbs”, kurā vienuviet izstādīti darbi - neveiksmes - humors (skat. https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/ari-ne-darbi-ir-pelnijusi-ieveribu-14217265).

Iepriekš pieminēju masāžas kušeti. Par tādu varētu nosaukt finiera galdu ar reālu iespēju apgulties uz vēdera, galvu ieliekot paredzētajā atverē ar skatu uz... kaut ko māksliniecisku. Par masieri lieti noderēs līdznācējs, jo medmāsas relaksējošos pakalpojumus nepiedāvā. Tāpat kā masāžas, visiem patīk arī gardi baroties. Centra atklāšanas pasākumā tika piedāvāta bezmaksas zupas virtuve, un, kā zināms, – ēdiens, tāpat kā strīdi, asas diskusijas vai skandāli, ir veiksmīgs uzmanības piesaistīšanas elements.

Mūsdienu „patīk” izpausmes ir iekļautas šādos teicienos: “#nofilter, #skinnygirlproblems, #like4like” vai primitīvākā veidā “Es arī tādu gribu!”. Šoreiz tā teicu par izstādes aizkariem – nogruntētu, apgleznotu audeklu (3.att.). Protams, mājas apstākļos tie būtu nepraktiski un ilglaicīgas vienas reizes lietošanai, bet galerijā tie slāpēja ielas troksni un garāmgājēju acu skatienus, radīja centra kā slepenas vietas sajūtu un oriģināli papildināja izstādes koptēlu.

Rezumējot, tā sauktais krīzes centrs atgādina mākslinieku sanatoriju, kurā bēgošais pozitīvisms un enerģija tiek ganīti atpakaļ ar mājīgumu. Ja autori vēlas piepildīt vietu ar vēl vairāk spirdzinošām, prātu un garu augšup ceļošām emocijām un nodarbināt visas maņas, iespējams ieviest klusu mūzikas pavadījumu vai kvēpināt dažādas vielas.

Šī raksta autors ne tikai vēlas palikt anonīms, tāpat kā izstādes mākslinieki, bet ir arī kļuvis neizlēmīgs. Viņam ir iestājusies krīze, nesaprot, ko pats jūt, domā un izvēlas, tāpēc jāvēršas pie lasītāja. Tagad pasakiet Jūs man: kā Jūs iespaido māksliniecisko moku rehabilitācijas institūts?