Liāna Ivete Beņķe, LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares kuratoru specializācijas 2. kursa maģistrante

Recenzija par grāmatu “Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki” (sastādītājs Pēteris Korsaks, Rīga: Neputns, 2019) studiju kursā “Zinātnisko tekstu analīze”

Kopš pagājušā gada 24. februāra diemžēl kara tēma mums visiem kļuvusi klātesoša, pietuvojoties sen nepieredzēti mazā attālumā un uzraujot vecas brūces nācijas kolektīvajā atmiņā. Mūsdienās vizuālas liecības par karadarbību saņemam nepārtraukti – ne vien no fotožurnālistu radītiem attēliem medijos, bet arī nepastarpināti savu sociālo tīklu profilos un straumēs, kur diendienā redzami gan profesionāļu uzņemti, gan arī ar civiliedzīvotāju telefoniem fiksēti attēli. Tajos atklājas kā skarbi, šokējoši militāro sadursmju skati, tā kara ietekmētā ikdiena – mirkļi pagrabos, metro un bumbu patvertnēs vai pastaigas gar cietušām automašīnām un ēkām, izceļot to, kā karš ietekmē visas dzīves sfēras. Apgādā “Neputns” 2019. gadā izdotajā albumā “Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki” fotovēsturnieks Pēteris Korsaks apkopojis attēlus no Pirmā un Otrā pasaules kara laika, bet tajā salīdzinoši mazāk vērojama reāla karadarbība, vairāk – armijas ikdiena, atpūtas brīži, parādes un demonstrācijas, karavīru un civiliedzīvotāju portreti.

Pēteris Korsaks noteikti ir savas paaudzes pazīstamākais un ražīgākais fotogrāfijas pētnieks, kura veikumā ir liels skaits publikāciju medijos, grāmata “Latvijas fotomāksla: Vēsture un mūsdienas” (1985, kopā ar Pēteri Zeili un citiem autoriem), kā arī nesenie izdevumi “Latgales fotogrāfi laika ritumā 19.–21. gadsimtā” (2021, kopā ar Igoru Pliču) un “Eižens Finks. Fotogrāfs leģenda” (2022). Turklāt Korsaks jāpiemin kā viens no Latvijas Fotogrāfijas muzeja dibinātājiem un tā pastāvīgās ekspozīcijas “Fotogrāfijas attīstība Latvijā. 1839–1941” autors. Izdevums par kara fotogrāfiem iekļaujas arī nesenā pastiprinātas intereses vilnī par vēsturisko fotogrāfiju Latvijā. Papildus mākslas zinātnieces un fotogrāfijas pētnieces Katrīnas Teivānes sagatavotajiem “Neputna” izdevumiem par 20. gadsimta pirmās puses klasiķiem Vili Rīdzenieku (2018) un Robertu Johansonu (2022) vēsturiskajai fotogrāfijai pievērsušās arī izdevniecības ar laikmetīgāku fokusu. Piemēram, mākslinieku kolektīvs “Orbīta” izdevis grāmatu “Stikla Strenči” (2019) par starpkaru perioda Strenču fotogrāfa Dāvja Spundes un viņa kolēģu veikumu, kā arī “Fotokvartāla” izdevniecība “Kultkom” aizsākusi sēriju “Republika attēlos” par padomju laika preses fotogrāfiem – pirmā grāmata par Dominiku Gedzjunu sasniedza lasītājus 2021. gadā. Visi šie izdevumi, gan ar mainīgiem mērķiem un panākumiem, tiecas aizpildīt baltos plankumus, kas joprojām pastāv Latvijas fotogrāfijas vēstures izpētē.

Korsaka grāmatā apskatīti 16 fotogrāfi, kas strādājuši pasaules karu laikā, apkopota viņu biogrāfiskā informācija stāstījuma veidā un publicēti fotogrāfisko darbu piemēri. Atlases kritēriji nav skaidri definēti – izdevumā pārstāvēti gan tā laika lauku komercfotogrāfi, kuri iesaukti karadienestā, gan profesionāli procesu dokumentētāji un kara ziņotāji, kā arī rūdīti piedzīvojumu meklētāji. Sastādītāja priekšvārdā noprotams, ka lielā mērā apkopoti ir tie autori, par kuriem iespējams atrast informāciju: ir tikai likumsakarīgi, ņemot vērā izvēlēto laika periodu un tēmu, ka ļoti daudz attēlu un to radītāju pazuduši bez pēdām, jo “fotogrāfi tāpat kā citu profesiju latviešu tautas pārstāvji ir tikuši arestēti un deportēti, emigrējuši, krituši karā vai miruši lēģeros”[1], turklāt precīzi paraksti kara fotogrāfijām ir retums. Grāmata ir daudzu gadu darba rezultāts, Korsakam ne tikai strādājot arhīvos un muzejos, bet arī uzmeklējot autoru pēcnācējus. Pētnieka intervijā ar Egīlu Zirni[2] papildus iespējams noskaidrot, ka mērķis bijis sabiedrību iepazīstināt ar līdz šim mazāk zināmiem karalaika fotogrāfiem, tāpēc nav iekļauti, piemēram, Viļa Rīdzenieka vai pazīstamākā vietējā Pirmā pasaules kara fotogrāfa Jāņa Rieksta darbi. Grāmatas nosaukums implicē arī etnocentrisku pieeju – šoreiz tiek pievērsta uzmanība tieši latviešu tautības fotogrāfiem un viņu karagaitām arī ārpus Latvijas teritorijas.

Sākotnēji var likties pārsteidzoši, ka tieši “Neputna” – mākslas izdevniecības – paspārnē iznāk grāmata par dokumentālu kara fotogrāfiju. Tomēr tam ir vērā ņemami precedenti – piemēram, viens no slavenās fotoaģentūras Magnum Photos dibinātājiem Roberts Kapa (Robert Capa, 1913–1954) ir pazīstams tieši kā kara reportieris. Kara fotodokumentācija kļuvusi par izplatītu žanru, sasniedzot pat stereotipu līmeni – baltais vīrietis, mačo kara reportieris, kurš apceļo pasaules karstos punktus, vienlaikus piedzīvodams bailes no saistībām un vieglu posttraumatiskā stresa sindromu, parādās ne vienā vien mākslas filmā vai seriālā. Kara fotogrāfijai kā mūsdienu vizuālās kultūras fenomenam pievērsusies arī fotogrāfijas teorētiķe Sūzena Sontāga savā rakstā “Skatīties karu” (Looking at War, 2002[3]) un grāmatas garuma esejā “Vērojot citu sāpes” (Regarding the Pain of Others, 2003[4]). Sontāga iztirzā fotogrāfijas lomu kolektīvajā attieksmē pret būtiskiem notikumiem un atmiņās par tiem, kā arī runā par fotogrāfijas ietekmi uz līdzcietību un tās iespējamību. Turklāt viņa izceļ būtisku paradoksu – fotogrāfijas divējādo dabu jeb vienlaicīgo spēju kalpot gan par dokumentu, gan par mākslas darbu. Kara attēliem tiek pārmests, ja tie ir pārāk skaisti, jo tādējādi ciešanas tiek estetizētas, novirzot uzmanību no notiekošā uz pašu mediju, un tas kompromitē arī attēla dokumentālo statusu. Tomēr estētiskais faktors ir būtisks, lai pievērstu uzmanību un uzrunātu skatītājus – vai tas būtu medijos, vai izstāžu un grāmatu formātā. Sontāga skaidro: “Fotogrāfija it kā raida pretrunīgus signālus. “Tam jādara gals!” tā sauc. Bet vienlaikus tā izsaucas: “Kas par skatu!””[5]

Veidojot izstādi vai izdevumu par kara fotogrāfiju, neizbēgami sastopas abi faktori. Korsaka grāmatā uzsvars noteikti likts uz fotogrāfijas dokumentālo aspektu, izceļot karalaika fotodokumentāciju kā unikālu liecību par šo vēstures periodu. Vienlaikus viņš izsaka īpaši atzinīgus vārdus atsevišķiem fotogrāfiem – Eduardam Kraucam un Jānim Doredam – par “spožo talantu, neparasto drosmi un nozīmīgo veikumu…”[6], kas liek domāt, ka arī estētiskais faktors tiek vērtēts kā būtisks. Grāmatā gan neseko pamatojums, kāpēc tieši šo fotogrāfu darbiem piemīt lielāka vizuālā kvalitāte – tas acīmredzot jāšķetina pašam lasītājam. Korsaka savāktais materiāls patiešām ir unikāls, daudzpusīgs un ar lielu potenciālu – manuprāt, īpaši jāizceļ Jāņa Tālava fotogrāfijas no Volhovas frontes, kurās intīmi un ar pārsteidzošu humora un dzīvesprieka klātbūtni notverta karavīru ikdiena. Tomēr izdevumā pietrūkst kritiska, pašiztaujājoša autora skatījuma ar atsaucēm diskursā par kara fotogrāfiju kā plaši izplatītu un analizētu vizuālās kultūras fenomenu. Kopumā jāpiekrīt Sergejam Krukam, kurš “Fotokvartāla” recenzijā raksta: “Tomēr albums nepretendē ne uz ko vairāk kā tikai novadpētnieciski aprakstošo pieeju: uzskaitīt fotogrāfus, iepazīstināt mūsdienu publiku ar viņu biogrāfijām un ilustrēt viņu darbu ar uzņēmumiem.”[7] Šādā veidā izdevums sasniedz savus mērķus, tomēr trūkst kvalitatīvas interpretācijas vai kontekstualizācijas, lai atklātu plašāk konvertējamu potenciālu, kas savāktajam materiālam bez šaubām piemīt.

Izvēlētā pieeja atspoguļojas arī grāmatas priekšvārdā “Vēsturnieka piezīmes”, ko rakstījis Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis. Šajā tekstā ir kompetenti un vispārīgi aprakstīta abu pasaules karu vēsture tuvākajā reģionā un to ietekme uz Latvijas teritorijas iedzīvotājiem un valsts veidošanos, sniedzot būtisku kontekstu attēliem. Tomēr šķiet, ka grāmata daudz vairāk būtu ieguvusi, ja sastādītājs un izdevniecība to būtu papildinājuši ar kāda fotogrāfijas vai vizuālās kultūras pētnieka sniegtu padziļinātu analīzi. Tomaševska tekstā fotogrāfija ir pieminēta garāmejot – pāris teikumos, piemēram, par Pirmā pasaules kara attēliem: “Fotografēšana pirms simts gadiem, turklāt vēl frontes apstākļos, bija visai sarežģīta un laikietilpīga nodarbe. [..] No šī kara saglabājušās lielākoties pozētas, statiskas bildes.” Tāpat norādīts, ka Pirmais pasaules karš kā pirmais tik plaši vizuāli atspoguļotais notikums veicinājis foto tehnikas un metožu attīstību. Pavisam īsi ieskicēts padomju cenzūras fenomens, kas attiecās arī uz fotogrāfiem, kā arī atzīmētas vācu armijas “propagandas vienības” un latviešu kara ziņotāji kā to dalībnieki. Katra no šīm detaļām pati par sevi ir ārkārtīgi intriģējoša un varētu kalpot par vērtīgu atspēriena punktu konkrētu vizuālo piemēru analīzei, tomēr vēsturnieka fokuss ir cits – uz kara vēsturi kopumā, fotogrāfijai izklāstā atvēlot maznozīmīgu lomu.

Kā grāmatas sastādītāja pieejas stipro pusi var minēt dažādu sadzīves detaļu un sociālo faktoru uzskaiti, aprakstot fotogrāfa darbu kā profesiju 20. gadsimta pirmajā pusē. Izdevumā reproducētas ne vien fotogrāfijas, bet arī fotogrāfu korespondence, dienasgrāmatas un pieraksti, ceļojumu dokumenti, fotosalonu reklāmas un citi materiāli, kas sniedz priekšstatu par laikmetu, darba un dzīves apstākļiem. Skatoties vēsturiskā griezumā, protams, atklājas kara ietekme uz cilvēku ikdienu un likteņiem – vairāki no fotogrāfiem bijuši deportēti, dažu dzīves noslēgušās trimdā, daļai kara sekas visu mūžu izpaudušās nepārvaramās veselības problēmās. Atspoguļojot lokālās vēstures neviennozīmību, grāmatā vērojama latviešu pieredze dažādās frontes pusēs.

Izdevuma iekārtojums, kura autors ir pieredzējušais grāmatu dizainers Brālis Y jeb Ivo Grundulis, kopumā atbilst tā funkcijai un mērķiem, viegli uztveramā veidā piedāvājot attēlus kopā ar parakstiem, kas uzsver to dokumentālo vērtību. Ņemot vērā attēlu vēsturiskumu, kā arī bojājumus, kas nereti radušies karalaika specifikas dēļ, to drukas kvalitāte ir pietiekami augsta, lai lasītājs spētu novērtēt dažādas vizuālas detaļas. Izvēloties nelielu attēlu ar Brīvības pieminekļa maketu no karagūstekņu nometnes, grāmatas vāka risinājums ir saistošs – tajā, tāpat kā grāmatā kopumā, nav uzsvērta kara brutalitāte un šausmas, bet gan ikdiena, radošums un cilvēcība, ko bijis iespējams uzturēt arī ekstrēmos apstākļos. Izgriezums un ar roku rakstītais nosaukums vāka dizainā rada asociācijas ar 20. gadsimta fotoalbumiem, kas uzsver materiāla piederību konkrētam laika periodam.

Bez jau iepriekš minētā Sontāgas izceltā estētikas un dokumentalitātes apvienojuma paradoksa, šķirstot grāmatu, rodas interese arī par tādiem aspektiem kā maskulinitātes atspoguļojums kara attēlos un fotogrāfijas loma propagandas veidošanā. Tiešā un netiešā nāves klātbūtne attēlos liek aizdomāties par fotogrāfijai jau sen piedēvēto atmiņas un memento mori funkciju. Protams, pirmais solis ir liecības savākt un apkopot, tāpēc jācer, ka Korsaka paveiktais piesaistīs mūsdienu fotogrāfijas pētnieku uzmanību, jo iespējamie analīzes un interpretācijas virzieni ir daudzpusīgi un šis materiāls to noteikti ir pelnījis.

Tāpat grāmata piedāvā vērtīgu avotu kopumu kuratoriem un māksliniekiem. Laikmetīgās fotogrāfijas pasaulē jau pēdējo desmitgadi plaši pazīstama kļuvusi organizācija un izdevniecība Archive of Modern Conflict (Modernā konflikta arhīvs)[8], kas kolekcionē kara attēlus un materiālus no visas pasaules, strādājot ar tiem gan pētniecības, gan izstāžu un izdevumu jomās. Sadarbībā ar māksliniekiem, ieskaitot Adamu Brūmbergu un Oliveru Šanarinu (kolektīvs Broomberg and Chanarin), izdotas vairāk nekā 30 dažādas grāmatas, bet 2015. gadā Tate Modern galerijā Londonā bija skatāma arhīva izstāde “Konflikts, laiks, fotogrāfija” (Conflict, Time, Photography)[9]. Organizācijas kritiskā un reflektīvā pieeja padara šo it kā šauram lokam interesanto materiālu – kara fotodokumentāciju – aktuālu arī plašākā kontekstā, turklāt sasaistot to ar mūsdienu notikumiem un jautājumiem.

Lai gan Pētera Korsaka veidotajā grāmatā būtiski pietrūkst analīzes un interpretācijas, izdevumu iespējams uztvert kā pamatīgā darbā balstītu vērtīgu sākumpunktu tālākai pētnieciskai un mākslinieciskai darbībai ar kara attēliem gan kā liecībām par konkrēto laiku, gan kā fotogrāfisku fenomenu ar specifisku vizuālu raksturu.

Publikācijā izmantoti attēli no izdevniecības "Neputns" arhīva