Mūkusalas Mākslas salons

13.09.2018. - 10.11.2018.

Krista Balode
LMA, Mākslas zinātnes nodaļas 3. kurss

Mūkusalas Mākslas salonā pirmo reizi plašākai publikai ir iespēja iepazīt salīdzinoši nesen mirušā mākslinieka, Latvijas Televīzijas uzvedumu scenogrāfa Vladimira Glušenkova (1948–2009) mākslu. Retrospektīvo izstādi «Absurda mitoloģija» veido gleznas, grafikas un dienasgrāmatas. Papildus ekspozīcijai apgāds «Neputns» laidis klajā arī grāmatu par Vladimira Glušenkova daiļradi. 

Aplūkojot izstādi, kārtējo reizi aizdomājos par robežsķirtni, kura atdala laikmetīgu mākslinieku no akadēmiska klasiķa. Tā vien šķiet, ka manā priekšā atrodas autors, kurš pa šo robežu staigājis, tā īsti neatrazdamies nevienā pusē. Vladimira Glušenkova māksla viņa darbības laikā netika atzīta, jo neatbilda padomju sistēmas prasībām. Plašākai publikai viņš netapa pazīstams arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Varbūt tāpēc, ka mākslas vērtētājiem ne mazāk svarīgi bija, lai mākslai piemistu virtuozi izstrādāts un nobeigts zīmējums vai pārliecinošas gleznieciskas kvalitātes, kādas sagaidīja no tā laika Mākslas akadēmijas absolventa.  Vladimirs gleznoja daudz un mērķtiecīgi, mākslu uztverdams kā eksperimentu un procesu, kurš nav jāpārtrauc tikai tāpēc, ka kāds tam nepiekrīt, saviem darbiem bieži pat nepiešķirot nosaukumus un tos neparakstot. 

Izstādes iekārtojuma dēļ aplūkošana jāsāk ar uzreiz pie ieejas atrodošos pašportretu virkni. Tajos redzams kā mākslinieks izmēģinājis dažādas lomas līdzīgi kā to darījuši arī citi pašportretu darinātāji pirms viņa.  Lomu maiņa gan tiek panākta vairāk ar ārējiem līdzekļiem, mainot savu apģērbu vai iegleznojot sevi ainavā kā romantisku varoni, nevis mēģinot izcelt tēlā atšķirīgas psiholoģiskas īpatnības. Tīri nosaukuma  dēļ liek pasmaidīt darbs „Es guļu, slimoju, pats sevi žēloju”, kas īpaši labskanīgs oriģinālajā nosaukumā krievu valodā. Darbs gleznots ar temperu uz kartona. Tempera, kā redzams pēc izstādes darbiem, ir bijusi iecienīts mākslinieka līdzeklis.

Nākošajā darbu grupā aplūkojams sirreālisms un pastorālas ainavas, kurās izceļas jēli toņi un neveiklas, izpludinātas detaļas. Darbi vairāk atgrūž nekā vilina tos ilgstoši pētīt. Iespējams, tāds ir bijis arī Glušenkova mērķis, vēlāk lasot izstādes bukletu sastopos ar mākslinieka izteikumu „skatītāju vajag biedēt, jo tad viņš vairāk tic”. Taču akadēmijas laikā (un arī vēlāk) tas viņam ir atspēlējies, jo akadēmijas profesori, aplūkojot sirreālas ievirzes darbus ar grūti nolasāmu telpas uzbūvi un sižetisko vēstījumu, pēdējā brīdī noraidījuši viņa ieceri sarīkot izstādi akadēmijas telpās.

Mākslinieks tomēr nepadevās un bija gatavs turpināt izpaust dažādas idejas sev raksturīgajā veidā, par spīti visam. Pietiekami apsēsts ar sevi, darinot neskaitāmus pašportretus un dienasgrāmatas, Glušenkovs tomēr sekoja arī aktuālajiem notikumiem un mākslas strāvojumiem, kas, iespējams, ir viens no faktoriem, kas šobrīd ir izraisījis mākslas pētnieku interesi un mudinājis Zuzānus iegādāties šos mākslas darbus savā kolekcijā. Ap 1973. gadu top deviņu darbu sērija, kas veltīta politiskajam apvērsumam Čīlē, kuru pavadīja tūkstošiem politieslodzīto spīdzināšana un nogalināšana. Darbos īpaši izcelta seksuāla vardarbība pret sievietēm. Seksualitāte, kas brīžiem robežojas ar pornogrāfiju, ir cits Glušenkovam iemīļots temats.  Izstādes kuratore Daina Auziņa piemin intervijā Latvijas Televīzijai, ka šāds darbu raksturs varētu būt pārsteigums cilvēkiem, kuri domāja, ka padomju laikā nekā tāda glezniecībā nebija. Savdabīgi šķiet tas, ka par paraugiem bieži vien Gluščenkovs ņēmis sieviešu attēlus no pornožurnāliem ar žanram raksturīgajām pozām, un iekļāvis tos savos darbos.

Interesi par popārtu un masu patēriņa produkciju, iespējams, rosinājis darbs televīzijā, tāpēc žēl, ka izstādē, kura pretendē uz retrospekciju, nemaz nav skarta viņa profesionālā darbība – televīzijas uzvedumu, kā arī dažu teātra izrāžu scenogrāfija. 

Viss otrais stāvs ir veltīts mākslinieka grafikas darbiem un rūpīgi apdarinātām dienasgrāmatām ar zīmējumiem.  No kuratore Daina Auziņa to atzīst par izstādes spēcīgāko daļu, un es sliecos viņai piekrist. Savu lomu grafiku jaunradē nospēlē arī tas, ka Vladimirs Glušenkovs netika oficiāli atzīts un nebija uzņemts Mākslinieku savienībā – līdz ar to nevarēja iegādāties krāsas un citus materiālus gleznošanai. Tā vietā viņš bija spiests izlīdzēties ar dažādu pa rokai gadījušos materiālu izmantošanu, kā arī zīmēt ar tušu. Šie darbi atgādina dažādas skices, kuras varētu tikpat labi būt par pamatu vēlākiem monumentālākiem darbiem. Mākslinieks kā izteiksmes līdzekli izmanto arī ornamentu. Noslēgumā jāsaka, ka Vladimirs Glušenkovs ir mākslinieks, kuram vērts pievērst uzmanību, kaut vai tālab, ka viņš iemieso sava laika protestu mākslā, un bez protesta, kā zināms, nav iespējams ceļš uz kaut ko jaunu. 

Attēls: Vladimirs Glušenkovs. Sieviete un lauva. Ap 1976. Preskartons, audekls, tempera. Zuzānu kolekcija. Foto: Jānis Pipars

   ¹   https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/139294/vladimira-glusenkova-absurda-mitologija