Raksta autore: LMA maģistra programmas Kuratoru studiju specialitātes 1. kursa studente Roberta Atraste.

Garā gada garais februāris pagāja ātri, jo brīvajos brīžos rakstīju e-pastus Vīnes mākslas akadēmijai vai pētīju dzīvokļu īres piedāvājumus. Uzņemšanas vēstuli saņēmu jau agrāk, taču ar satraukumu atskārtu, ka tai seko praktisku uzdevumu virkne. Viens no tiem (nesalīdzināmi vieglāks par istabas atrašanu) bija saprast, kā strādā kredītpunkti un vai man būs jāpārvalda vācu valoda. Ja pāragras uztraukšanās par mācību procesa norisi esmu ko iemācījusies, tad tikai to, ka pārmaiņus jāļauj dzīvei plūst un jātur tā stingri grožos, intuitīvi jūtot, kurā brīdī kuru režīmu iedarbināt. Tā nu 1. martā veiksmīgi nonācu Vīnē, kur apmaiņas studentus sagaidīja galds ar šnicelēm. Ja tas iet roku rokā ar pasaulē augstākā dzīves līmeņa standartu¹, lai notiek!

Pirms ierašanās Austrijas galvaspilsētā par to zināju tikai dažus stabilus faktus. Salīdzinot ar citu Centrāleiropas pilsētu plašumu, Vīne šķiet neliela, taču, zinot tās sarežģīto vēsturi un ilgo monarhijas klātbūtni, nolēmu, ka to nevajadzētu teikt skaļi. Protams, zināju par Klimtu, Šīli un Kokošku, kā arī pirms dažiem gadiem biju guvusi priekšstatu par arhitektūru. Šoreiz mani visvairāk interesēja fasādes, iespējams, saistībā ar darbu Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē. Pamanīju, ka par arhitektūru man ir nedaudz grūtāk rakstīt, jo nejūtos tik komfortabli, lietojot specifiskos terminus. Tomēr šīs ēkas var daudz pastāstīt gan par to, kāda Vīne bija agrāk, gan par to, kāda tā ir tagad.

Kas veido pilsētu

Pilsēta, sabiedrība un ekonomiskās intereses vienmēr veidojas savstarpēji atkarīgi. Viscaur Eiropā pilsētu straujā izaugsme 19. gadsimtā bija strukturālās transformācijas izpausme, kas izpaudās pārejā no agrāras uz industrializētu sabiedrību. Ražošana, preču plūsma un darbaspēks koncentrējās lielpilsētu teritorijās un izraisīja interešu konfliktus. Pilsētā un arhitektūrā šie konflikti kļuva jūtami un aptverami. 19. gadsimta vidū gan Rīgā, gan Vīnē tika pieņemts lēmums atsvabināties no nocietinājumu žņaugiem, tika nojaukti bastioni un izveidots bulvāru loks.

Kamēr Rīgā tapa Raiņa bulvāris un Elizabetes iela, Vīnē gar Via Trionfale tika uzceltas daudzas krāšņas ēkas un pilis, kas atspoguļoja turīgās buržuāzijas vēlmi demonstrēt savu bagātību. Tajā pašā laikā militāro spēku īpašumtiesības uz Glacis (zaļā zona pie bastioniem) tika nodotas valstij (kas vēlāk šos zemes gabalus pārdeva privātpersonām). 1865. gadā atklāja pirmo Ringštrāses posmu, 1885. gadā — pabeidza visu daudzstūraino, četrus kilometrus garo un 57 metrus plato bulvāri.

Ringštrāsi viegli atpazīt pēc ēkām, kas atgādina lielas, izrotātas kūkas maigos toņos, it kā tās būtu pārklātas ar pienu un izrotātas ar zelta drupačām. Šī gleznainā aina ļoti atšķiras no Vīnes pēc Otrā pasaules kara, kad pilsēta bija pelēka un bumbu sprādzienu caurumota. Taču par to ir viegli aizmirst, īpaši redzot McDonalds vai Starbucks ikoniskās milzu izkārtnes pa vidu grezniem, skulptūru ieskautiem portāliem. Lai arī šie zīmoli pilsētu padara garlaicīgi līdzīgu jebkurai citai metropolei uz zemeslodes, tie arī sniedz zināmu māju sajūtu. Redzēt Makdonaldu uz Ringštrāses ir līdzīgi tam, kā redzēt Makdonaldu Raiņa bulvārī. Taču Vīnes ātrās ēdināšanas ieskrietuvēm ir vieni no skaistākajiem interjeriem ar lustrām un marmoru. Diemžēl bieži vien pretstatā lielajām vēsturiskajām kafejnīcām, kuras tūrisma dēļ tiek arvien vairāk un vairāk pārveidotas.

Mana vismīļākā vieta pie Ringštrāses ir Vīnes Mākslas akadēmijas bibliotēka. Teofils Edvards fon Hansens 1872. gadā izveidoja tās īpašo dizainu, kurā harmoniski apvienojas mēbeles, ornamentālā glezniecība un dažādo grāmatu krāsainība. Bibliotēkas sienas ir noklātas ar daudzstāvu plauktiem, kuros eksponētas pēdējo sešu gadsimtu grāmatas. Rakstot par vēsturisko mantojumu, jāpiemin arī Vīnes Valsts opera. Mūsdienās tā šķiet iespiesta starp citām ēkām, tāpēc bieži vien pilsētas burzmā no tās var redzēt tikai kādu stūri. Vecās fotogrāfijās redzams, ka agrāk to varēja apskatīt no mierīgās Ringštrāses, pa kuru pārvietojās kājām vai zirgu pajūgos. Tagad gan bieži vien steidzos operai garām, jo Ringštrāse ir ļoti skaļa un aizņemta. Tomēr operai joprojām ir lielas, smagas koka durvis, kas verot patīkami pretojas. Līdz šim esmu bijusi uz “Traviatu” Vīnes Tautas operā un Šekspīra “Vētru” Valsts operā, kurā, nopirku biļetes arī uz “Faustu”. Noteikti vēlos pieminēt apburošo sirmo blakussēdētāju Tautas operā – viņš ar kāju sita līdzi mūzikai, galanti aplaudēja un beigās vēl izvilka kabatlakatiņu, lai noslaucītu asaru.

Rakstu lietainā dienā, sēžot kafejnīcā blakus operai, un saprotu, ka neesmu vēl bijusi ne uz vienu teātra izrādi Vīnē. Varbūt tādēļ, ka netālu no lielā teātra ir biedējoši milzīgais Vīnes parlaments, kuram kā uzbrukuma gatavībā snaudošam jūras radījumam no galvenās ieejas uz abām pusēm stiepjas garas, simetriskas spīles. Kā nekā, šis kādreiz bija viens no Austroungārijas impērijas centriem, kas bija viens no visblīvāk apdzīvotajiem reģioniem Eiropā ar aptuveni 51,4 miljoniem iedzīvotāju. Uz šāda apjoma valsts fona Vīnē notika urbānās modernizācijas kampaņa, piemēram, Oto Vāgnera 1892. gada ģenerālplāns vai viņa 1911. gada radiālā koncentriskā metropoles koncepcija, kas nodrošināja dzīvotspējīgu pamatu nākotnei.

Kas veido mājas pilsētā

Pēc Pirmā pasaules kara beigām 1918. gadā, kad monarhija sadalījās nacionālās valstīs, Vīne kā mazās republikas galvaspilsēta nācās nostiprināt savu identitāti kā urbānai kopienai. Sākumā sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos vajadzēja radīt vairāk mājokļu. Ēkas tika celtas gan pilsētas perifērijā, gan aizpildot tukšumus centrā un nomalēs. Dzīvi pašvaldības mājokļos organizēja un kontrolēja sociālie un medicīnas dienesti. Atšķirībā no kolektīvo daudzdzīvokļu māju modeļa, kas aicināja likvidēt ģimeni kā novecojušu institūciju, Vīnē saglabājās buržuāziskais ideāls par to, kādai jābūt mājai. Pēc struktūras Rīgā līdzīgi piemēri atrodami, piemēram, īres namā Jāņa Asara ielā 15 ar slaveno “Ūdenszirga” skulptūru pagalmā vai Ausekļa ielas “superblokmājā”.

Jēdziens “mājas” pastāvīgi mainās atkarībā no telpas, laika, personīgās pieredzes, sociālās un politiskās attīstības un jaunajām tehnoloģijām, tomēr Rietumu domāšanā tas joprojām šķiet stabils un vienots. 19. gadsimtā mājoklis vēl bija privātās dzīves kodols – higiēnas un reprodukcijas vieta, kur tika likti varas un dzimumu attiecību pamati, bet tagad robežas starp privāto dzīves telpu un publisko pilsētvidi ir izplūdušas. Nebija vajadzīga kovida pandēmija, lai privātā telpa – gulta, vakariņu galds, dīvāns – kļūtu par darba telpu, tikšanās vietu vai lekciju zāli.

Domāju, ka tādēļ ilgtermiņa ceļošana mūsdienās ir vieglāka. Varbūt tā vairs nav tik interesanta un autentiska, jo, ja godīgi, visi Eiropas airbnb ir diezgan līdzīgi: vienāda pasteļkrāsas estētika un IKEA mēbeles. Tomēr es to īsi neizjūtu, jo man ir ārkārtīgi paveicies: varu dalīt dzīvokli Vīnes 11. rajonā ar harizmātisku latvieti, kurš šeit dzīvo jau vairākus gadus, turklāt mājās ir ieviesis mini botānisko dārzu. Šīm  monsterām esmu veltījusi jau tik daudz ilgu skatienu, kad, novēršoties no datora ekrāna un skatoties vienā punktā, formulēju domas, ka uzskatu tās par saviem Vīnes autentiskuma totēmiem.

Un ko es par to domāju

Parasti centrā nokļūstu pa kādām 25–30 minūtēm. Katru rītu izvēlos starp metro, autobusu, tramvaju vai retāk – vilcienu. Vislabāk man patīk tramvaji, jo tie pārvietojas lēni un tiem ir lieli logi, caur kuriem var vērot apkārtni. Lai gan īpaši necenšos apgūt pilsētas karti, man patīk sajust, kā tā pamazām iegulstas manā apziņā. Vēl man ļoti patīk, ka sabiedriskajā transportā dzirdu daudz dažādu valodu, kuras nesaprotu, tādējādi varu turpināt domāt ko vien vēlos. Zinu, ka tuvojos mājām, kad rajonos starp dzīvojamo ēku blokiem sāk parādīties mazi veikaliņi.

Kartē mēdzu orientēties pēc centrālās dzelzceļa stacijas, Belvederes pils vai milzīgā parka. Tajā atrodas nobružāts, mazs atrakciju parks, taču esmu nokristījusi to par suņu parku, jo tajā ir liela, asimetriska zālienu struktūra, kas veltīta tikai suņiem. Tas man ir ļoti svarīgs parks, un, ja kāds atbrauc ciemos, es cenšos to parādīt. Manām mājām blakus ir arī mazāks parks, kura centrā ir liela taisnstūra rožu dobe. Tās vidū ir strūklaka, ap kuru ir ģeometriskās formās apcirpti bukšu krūmi, kurus saulē var saost pa gabalu Zem krūmiem skraida žurciņas, kas dienas laikā slēpjas, bet vakaros pārvietojas uz ēnaino parka daļu zem priedēm, kur ēd čiekurus. Dažreiz kāda nogarlaikojusies² vārna ielido žurkām pa vidu – tās metas bēgt un vārna triumfējoši pastaigājas pa mielasta galdu.

Par lielu parku ir pārvērsti arī netālie Vīnes centrālie kapi. Esmu tur bijusi tikai divas reizes: skatīties krematorijas arhitektūru un ar draugu apskatīt komponistu kapakmeņus. Bēthovenam ir visaskētiskākais, Štrausam – dekoratīvākais, bet Brāmss ir mans favorīts, jo sapratu, ka bērnībā man bija lācītis, kuru uzvelkot skanēja Brāmsa šūpuļdziesma. Līdz ar to nespēju vairs objektīvi izvērtēt. Iespējams, ka tāds pats ir mans Vīnes vērtējums, jo rakstu to, turpat dzīvojot. Taču šķiet godīgi teikt, ka garie Erasmus mēneši, kā izrādās, nav nemaz tik gari un Vīnei to vajadzētu uztvert kā komplimentu.