Otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA2) notiks no 2020. gada 16. maija līdz 11. oktobrim un būs veltīta pozitīva iznākuma scenārijiem.

Biennāles kuratore Rebeka Lamarša‑Vedela (Rebecca Lamarche-Vadel) programmas koncepcijā īpašu vietu atvēl dažādu jomu vizionāriem, kas globālo krīžu kontekstā nepakļaujas cinismam vai politiskam izmisumam. "Cilvēce atrodas eksistenciālu lēmumu krustcelēs, it visā ir zīmes jauna laikmeta gaidām. Meklējot atsvaru bezcerīgu vēstījumu gūzmai, RIBOCA otrajā norises reizē iecerējusi atjaunot nākotnes valdzinājumu. Rebeka Lamarša-Vadela valdzinājuma atjaunotni redz kā ietvaru, kurā veidot pievilcīgākus rītdienas scenārijus un gūt jaunas atbildes par to, kā ekoloģisko, ekonomisko un sociālo pārmaiņu virpulī būt cilvēkam," teikts koncepta aprakstā.

"Zeme, cilvēki, pārējās dzīvās būtnes un matērija ir daļa no milzīga, savstarpēji saistīta tīklojuma, kurā mēs vairs nevaram ieņemt galveno lomu. Nemitīgā mijiedarbība ar citām esībām no mikro līdz makro mērogam vien apstiprina mūsu hibrīdo un līdzatkarīgo stāvokli dzīvības kopainā. Valdzinājuma atjaunotne kā koncepts paredz ieklausīšanos šīs kopienas ritmos, vērību pret norisēm trajektorijās ar atšķirīgu laika tecējumu un apjautu par neredzamajām arhitektūras sistēmām, kas uztur pasauli dzīvu. Iestājoties pret cinismu un politisku izmisumu, baiļu paralīzi transformējot rīcībspējā un riskus uztverot ar entuziasmu, biennāle meklēs alternatīvus veidus, kā spriest un rīkoties kopējās nākotnes labad."

Otrajā RIBOCA ap 60 mākslinieku un citu radošo nozaru pārstāvju meklēs atbildes uz šādiem jautājumiem: Kā veidot iekļaujošu sabiedrību, kurā starp dažādām būtnēm valdītu savstarpēja solidaritāte? Kā no jauna apsvērt kultūras vērtības laikā, kad vieglāk ir iztēloties pasaules galu nekā kapitālisma beigas? Kuras mitoloģijas spētu aizstāt progresa vēstījumu, kas dominējis pār modernisma laikmetu? Un vai mākslas spēkos ir piedāvāt alternatīvas tam, kā cilvēce savu Zemi apdzīvojusi līdz šim?

Vienlaikus šīgada biennāles koncepts sasaistīts arī ar Baltijas valstu vēsturi: "Fakts, ka kāda cita pasaule var pārstāt eksistēt, savu vietu atvēlot jaunai, var iedvesmot pozitīviem scenārijiem. Par piemēru kalpo arī Rīgas, Latvijas un Baltijas valstu vēstures, kuru gaitā "pasaules kārtība" mainījusies ne reizi vien. Starp kariem, okupācijām un ekonomiskām jukām šis reģions ir piedzīvojis radikālas pārmaiņas un atdzimšanu vairākkārt. Šādos apstākļos tiek izkopta radoša izveicība, tostarp arī rituālu, poēzijas un dziedājumu formā. Atskats vien nesenā pagātnē ļauj pārliecināties, kā pašu izlolota tautas kustība spēj izkārtoties sirreālā divu miljonu iedzīvotāju ķēdē, 600 kilometrus garā sociālajā skulptūrā, kas 1989. gadā savienoja Tallinu, Rīgu un Viļņu. Rīga un Baltija gadsimtiem ilgi ir bijušas kultūru mijiedarbības telpa, kurā veidojušās un savijušās dažādas uztveres un ideoloģijas jau kopš pašiem pirmsākumiem."

Biennāles programmas veidošanā Lamarša-Vadela plānojusi uzaicināt 60 māksliniekus un radošus citu nozaru pārstāvjus no Baltijas reģiona un starptautiskās arēnas, kuru darbi izaicina mākslas tradicionālās definīcijas un paplašina tai ierastos darbības laukus ārpus strikta disciplīnu iedalījuma. Viņu pētījumi pārvaicā iesakņojušos pieņēmumus, ļaujot radīt darbus, kas kalpo par katalizatoru alternatīviem veidiem, kā skatīties, klausīties un just. Izplešoties Rīgas parkos un agrākajās rūpniecības zonās, esot gan pilsētas nomalēs, gan iedzīvotāju mitekļos, ap pieminekļiem un restorānos, viesnīcās un ostās, biennāles programma sekos nepastarpinātās klātbūtnes principam, lai ietvertu sevī pilsētas mainīgās ekosistēmas pulsus un ritmus.

Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA), kas dibināta 2016. gadā, ir viens no apjomīgākajiem laikmetīgās mākslas notikumiem Latvijā un Baltijas valstīs. Tā notiek reizi divos gados, un tās radošā vadība ik reizi tiek uzticēta citam starptautiska mēroga mākslas kuratoram. RIBOCA ir sabiedriska iniciatīva, kuru aizsākusi biennāles fonda dibinātāja Agnija Mirgorodska, lai pievērstu starptautisku uzmanību kultūras norisēm Baltijas reģionā, kā arī lai veicinātu domu apmaiņu un sadarbības iespējas, kas piešķirtu Rīgai īpašu vietu mākslas pasaules kartē.