Neviens man nelūdz rakstīt par izstādi “Neviens to nelūdza”

Mākslas zinātnes nodaļas 4. kursa studenšu Kristas Balodes un Dzintras Romanovskas raksts par glezniecības apakšnozares studentu kopizstādi "Neviens to nelūdza", bijušās tekstilrūpnīcas "Boļševička" teritorijā Ganību dambī 30, no 26/08 - 08/09/2019.

Var jau, protams, gaidīt, kad kāds uzaicinās, pamanīs tieši tevi – mākslinieku un personību.  Var jau, protams, gaidīt, kad kāds piedāvās rakstīt recenziju. Var jau, protams, gaidīt lielo laimestu loterijā. Var jau, protams, arī nesagaidīt.

Mākslas akadēmijas glezniecības studentu kopprojekts ar spītīgo nosaukumu – Neviens to nelūdza – ievietojies bijušās tekstilrūpnīcas "Boļševička" teritorijā. Ne gluži pamestā vieta īpaši atdzīvojās pagājušā gada vasarā, kad pirmās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles ietvaros mākslinieks Andris Eglītis savas darbnīcas tuvumā sadarbībā ar Mārtiņu Mielavu bija iekopis arī bāru, kas veidots no rūpnīcas drupās atrastiem ķieģeļiem.[1]

Šī vieta savā ziņā ir ietekmējusi arī izstādes saturu – mākslinieki ir apguvuši un iedzīvojušies šajā teritorijā jau no pavasara un, iedvesmojoties no pusmežonīgās atmosfēras, radījuši tajā paši savu individuālu struktūru. Haoss ir tikai šķietams, un apkārtne pieprasa tās izpēti, lai kaut ko vērtīgu nepalaistu garām. Ieejot vienā no angāriem, likās, ka jau esmu te bijusi. Viss likās zināms un tikpat nezināms vienlaicīgi. Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka kas līdzīgs tiešām ir redzēts simtiem reižu, bet šoreiz ir tas lielais izņēmums – es pazīstu māksliniekus, mēs mēdzam tikties skolas gaiteņos, mēs pat mēdzam parunāt un mēs sevi saucam par studentiem, un joprojām baidāmies pasaules, kas mēdz nežēlīgi aprīt vājākos.

Šīs kopīgās būšanas ļauj izgaršot līdz galam jauno mākslinieku[2] piedzīvojumus un pārdzīvojumus, kas radušies izstādes procesa gaitā. Man tas liek atcerēties avantūristisko noskaņojumu lietišķo plenēros, kur katru dienu cīnies ar otām, skolotājiem, sevi, paģirām un sapņiem par to, kādas tik izstādes varētu kopā taisīt.  Ieelpojot bijušās rūpnīcas gaisu, sanāca ieelpot arī brīvību. Šķiet, ka nepārtraukti dzirdamas lielo (lasi - pieredzējušo) cilvēku balsis, kas korī žūžina par studentu iespēju būt brīvam no institūciju, pasūtītāju, galeristu un citu pelnošo važām. Brīvība esot reti pieejama greznība, bet varbūt tā sākas domāšanā. “Neviens to nelūdza,” viņi saka, “nevienam tas nav vajadzīgs,” citi saka, taču, ja tu to atrodi sev par vajadzīgu, tad tiem citiem vairs nav taisnība. Arī mani neviens nelūdza aprakstīt un apcerēt manus līdzgaitniekus, tomēr tā ir mana brīvība, kura jāsmeļ pilnām riekšavām, lai pēc tam pietiek visai dzīvei.

Izstādes aprakstā katrs no septiņiem izstādes māksliniekiem ir dalījies ar to, ko tieši viņiem nelūdza, bet viņi tik un tā darīja. Kādu sevis vai citu sabiedrības locekļu uzlikto robežu nācās pārkāpt, lai realizētu iecerēto:

„Neviens man nelūdza taisīt pašam savu sveci - tādu trīsmetrīgu, ko pat aizdedzināt grūti, ne spožāku par plošku un ar tik pat mazu liesmiņu.”

„Neviens man nelūdza skatīties uz beigtiem dzīvniekiem. Neviens man nelūdza redzēt melnu un baltu.”

„Neviens man nelūdza iet mežā un lasīt sēnes, tad savērt virtenē, žāvēt tās, gaidīt un aizmirst, pēc gadiem atrast, ar putekļiem klātas, bez stāsta un krāsas.”

"Neviens man nelūdza gleznot lielus, smagnējus darbus. Tāpat neesot kur likt, kā tikai šķūnī.”

"Neviens man nelūdza muldēt, runāt par sevi, neiecietīgi un pašmērķīgi, var redzēt – nekā nav, ko rādīt, vienkārši un nepatīkami № I "

"Neviens man nelūdza klausīties citu “pasaciņās”, bet reizēm tām naivi ticēju.”

“Neviens man nelūdza aiztikt zaļos, gļotainos burbulīšus upē.”[3]

Vieglums nolasāms arī mākslinieku darbu vēstījumos, kur katram tas ir savs, tāpat kā katram ir sava brīvība, lai arī Paula Zvane, šūpojoties nokautajā dzīvniekā, izsaka domu, ka sabiedrība ir likusi viņai domāt šablonveidīgi, bez dziļākas analīzes. Liekas, ka pats skaistākais ir noticis – domājot par šo pieņēmumu, māksliniece ar savu paliekošo performanci tūlīt to apgāž un izķidā ar cirvi, gluži tāpat kā nogalināto jēru atklāšanas vakarā, kad uzcepa no tā cienastu apmeklētājiem. Paliekoša šī performance ir tādēļ, ka nokautais dzīvnieks tiek brīvi pārvietots pa rūpnīcas teritoriju metāla būrī un ar smaku turpina par sevi un dažādām neērtajām patiesībām atgādināt. Tas neviļus atgādina neatrisinātas problēmas, kuras cilvēki mēdz ignorēt līdz tās paliek pārāk lielas un liek par sevi manīt mokošos veidos.

Par psiholoģiskām dzīlēm, tikai citos aspektos, runā arī Agnese Piziča un Jānis Šneiders. Viņu darbus saista ideju parādīšanās, kas simboliski tiek pielīdzināta gaismai. Zemapziņa tiek apzīmēta ar cilindrisku formu palīdzību, no kurām iznirst vai nu elektriskā spuldze vai dzīva sveces liesma. Jānis šo simbolu izmantoja arī savā personālizstādē “Pildījums” galerijā Bastejs. Lai nokļūtu pie viņa darba, šoreiz jāmēro ceļš nevis pa Vecrīgas bruģi, bet gan cauri smilšu takām un krūmiem, kur tumšā, kādreizējās artēziskās akas telpā ar savu adresi, deg augsta svece.

“Kā tu to aizdedzi?”

“Ar šo garo mietu. Nebija viegli.”

Iespējams, tas, ko māksliniekiem vienmēr lūdz, ir idejas. Un idejas var nebūt tik viegli aizdedzināt pašam sevī. Varbūt tās vajag izrullēt uz augšu ar gaļas maļamo rokturi, kā to dara Agnese.

Jaunībai ir raksturīga cīņa par patiesību. Tiek uzdoti jautājumi un tiek apgāztas šķietamības. Tāpat arī šeit iedomātais akadēmijas gleznotāja tēls, kam vienā rokā otas, otrā palete, tiek stingri noraidīts. Un tomēr – bez gleznām neiztikt. Lienes Rumpes un Kristīnes Upītes lielformāta gleznas atgādina par mākslinieka tieksmi radīt savu interpretāciju par apkārtējo vidi, kur šī interpretācija var nebūt patiesa, tā var neatklāties realitātē, tā arī var radīt jaunu pasauli, šķietami pārgleznojot apkārt esošas formas. Tā, piemēram, Kristīnes zilaļģes burbuļi, palielināti gleznojumā, nešķiet ne reāli, ne pazīstami, tomēr video tie ir skaidri redzami un pieņemami. Līdzīgi arī Lienes tēlotā lietu nekārtība ir neskaidra līdz brīdim, kad skats tiek uzmests aiz milzu aizslietņa blakus, kur noslēpts kādreizējais angāra haoss.

Kas ir tas, ko mums nelūdz, bet mēs darām? Vai tas ir īstāks par mums palūgto? Noteikti svarīgāks mums pašiem, tāds kā identifikators. “Šo es darītu pat tad, ja man neviens nelūgtu, pat tad ja man neviens nemaksātu, jo tas man sagādā prieku un piepildījumu.” Pavisam cits vēstījums kā dziesmiņā, kurā visi lūdz tautumeitu sēsties kamanās. Šeit tautumeita ja ne nu gluži pati uzbūvē kamanas un aizbrauc saulrietā, tad noteikti negaida bagātu precinieku, kurš atpestīs viņu no visām ikdienišķajām rūpēm. Spilgti jaušami tādi patstāvības meklējumi. Arī Agate Bernāne savos nelielajos gleznojumos cenšas pārstāt ticēt dažādām urbānajām leģendām un pekstiņiem, lai beidzot domātu pati savu domu. Izrādās, ka tas nenākas tik viegli, jo nāk visādi, kas mēģina pierādīt bērnības nostāstu īstumu.

Mākslas darbus tāpat kā daudz ko citu var iedalīt kategorijās. Šeit izliktie darbi mudina domāt par atšķirību starp spontāni uz vietas radīto un ilgāku pārdomu rezultātā tapušo. Ilgāka procesa rezultātam parasti ir vairāk detaļu, tas ir izsmalcinātāks. Tas pieprasa arī ilgāku vērošanas laiku, lai spētu izsekot mākslinieka apziņas līkločiem. Un tikai pēc tam tas ieduras kā maza adatiņa zaļaļģes burbulī, sakārto aizslietņa bardaku, fascinē kā bērnības spoku stāsti, uzdod jautājumu kā jēra dzīves cikls un apklusina kā rūpīgi aptumšota telpa mežā.