Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studentes Ināras Bulas recenzija par  izstādi "(ne)Mākslinieka stāsts" Latvijas Mākslas akadēmijas Aulā.

Sirds vs Alma mater

Sabiedrība visos laikos ir uzspiedusi konkrētu “zīmogu” cilvēkam, priekšstatu, ko nav gatava mainīt. Tā nu nākas dzīvot “kastē”, sadzīvojot ar viedokli par sevi. Tikai psiholoģiski spēcīgas personības liek zīmogam dzēsties, laužot iedomātās kastes malas. Teiksiet trakie? Iespējams, bet drīzāk sava talanta realizācijas izslāpušie. Tieši par šādiem savā ziņā trakajiem cīnītājiem ir Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas 4.kursa veidotā izstāde “(ne) Mākslinieka stāsts”.

Kā vērotājam no malas, man rodas vēlme sadalīt izstādes saturu trīs daļās – pastāvošā režīma, personības iezīmju upuri un provokatori, kas diplomus procesa noslēgumā tomēr ieguvuši. Kolorīti, droši un emociju pilni darbi uzskatāmi parāda mācību iestādes atraidīto talantu un individuālā rokraksta meklējumus. Tomēr pilnībā nevaru piekrist publiskajā telpā izskanējušam apgalvojumam, ka izslēgšana no turpmākām mākslas studiju iespējām uz radošo prātu un jūtīgo sirdi iedarbojās pamudinoši, veicinot spīts radīto dzenuli. Drīzāk jāsaka – suģestējoši. Svarīgi ir saprast katra mākslinieka kā cilvēka personību un atcerēties, ka radošo profesiju pārstāvjiem publikas un kritiķu atzinība ir vitāli nepieciešama. Turklāt, raugoties uz vēsturisko kontekstu, tapt par autsaideru septiņdesmit gadus tālā pagātnē nav tas pats, kas mūsdienu izaicinošajā pasaulē.

Atzinīgi vērtējams Mākslas vēstures un teorijas 4.kursa studentu sniegums, kas ne tikai ir uzsvēruši starpdisciplinārās sadarbības nozīmību, bet arī uzdrīkstējušies runāt publiski par neērtu tēmu, to darot ar kvalitatīvu un pārdomātu saturu. Arī scenogrāfija ir atbilstoša materiāltehniskajiem un laika resursiem, kas bija izstādes veidotāju rīcībā. Patīkamas sajūtas rada izstādes grafiskais dizains, kas šogad ir muzeja cienīgas izstādes līmenī.

Pirmais iespaids aiz ekspozīcijas ieejas durvīm ir tāds pats kā vairums pašvaldību muzejos redzētais – nekas pārsteidzošs. Ar pirmajiem soļiem skatītājs apjauš, ka ir maldināts. Ģeometrizētās pozīcijās salikti strupi un robusti paralēlskaldņi, kas vienlaicīgi ir darbu eksponēšanas stendi, šķietami tik neiederīgi vizuāli smalkajā, slaidajā neogotiskajā zālē. Acīs krītošais kontrasts liek pievērst uzmanību uz būtiskāko – izstādes „vaininieku” darbiem, īsam biogrāfiskam problēmu izklāstam. Tikko izvēlējies pirmo apskates objektu (nav gan īsti skaidrs, pēc kāda principa ir organizēta darbu apskates plūsma) un sācis iedziļināties biogrāfiskajos datos, interesents ir spiests iztrūkties, jo pēkšņi mierīgā, patīkami plūstošā mūzika aizķērcas, kā saskrāpēta plate, radot lūzumu studentu himnas „Gaudeamus igitur” pacilātajā skanējumā. Vienlaicīgi gaismas efekti (sākotnēji liekas, ka vainojama ir akadēmijas strāvas padeve) rada spocīgu iespaidu. Iedziļinoties rakstītajā un mākslas darbos, viss „saslēdzas” un skatītājs iziet pa tām pašām durvīm ar pārdomu pilnu galvu un nedaudz ieskrāpētu sirdi.

Lai nebūtu pavisam rožaini, nākas atzīt, ka līdz galam netop skaidra konkrēto darbu izvēle, jo izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem lielākoties ir bagāts radošais mantojums. Tāpat kopējo iespaidu nedaudz nojauc lielformāta darbu eksponēšanas veids, atklājot sabiedrības acij stendu savienojumu vietas, kas nebūt neliecina par augstu profesionālo sniegumu. Tas šajā gadījumā aizvietots ar radošu pieeju.

Izstāžu veidotājiem tīši vai netīši ir sanācis ciklisks pagātnes atkārtojums un it kā tik senās problemātikas uzjundījums.  „Likvidēt LMA, jo tā izmaksā pārāk dārgi un neattaisno savu pastāvēšanu!” Vai tad ar līdzīgu saukli šobrīd nenoris kārtējās absurdās izmaiņas izglītības nozarē? Lai vai kā, ikvienam studentam, neatkarīgi no statusa, jāatceras himnas noslēgums:

Pereat tristitia,
Pereant osores.
Pereat diabolus,
Quivis antiburschius
Atque irrisores.

(Nost mēs saucam skumībai,
Nost mēs saucam skauģiem,
Nost mēs saucam nelabam,
Katram mūsu naidniekam,
Izsmējējiem visiem!)

Novēlu Makslas zinātnes un teorijas nākamā gada 4.kursam (tātad arī man) neatpalikt no uzliktās latiņas un spēt aktualizēt līdzvērtīgi svarīgu tēmu.

Foto: Didzis Grodzs