Līdz 2024. gada 31. martam Žaņa Lipkes memoriālā skatāma Ivetas Laures izstāde "Viena vasaras diena jeb Laižu vaļā sprandu!".

Iveta Laure par savu izstādi, kurā saulaina vasaras bērnības dienā pamazām atklājas arī baisākas kara liecības, kuras slēpj vien gaistoša smilšu kārta: "Arī kapsētas apmeklējums likās satraucošs. Vecmāmiņa nomira jauna, un viņas kapa apkopšana bija obligāts vasaras rituāls. Pēc tam tūlīt pat skrējām pāri ceļam uz Kapsilu. Tur atradās smilšaina nogāze, kur kolhoza vajadzībām tika ņemta grants. Mums, bērniem šī nogāze bija kā piedzīvojumu parks ar traukšanos lejā pa rūsganajām smiltīm. Kopā ar brālēnu izstrādājām triku, kas paredzēja stingri pieķerties garai priedes saknei, iešūpoties un ar skaļu saucienu "Laižu vaļā sprandu!" lidot uz priekšu. Karjera augšmalā bija neskaitāmi ķīvīšu mitekļi, tās kliegdamas šaudījās virs mūsu galvām un radīja papildu trauksmes sajūtu. Smiltīs dzīvojāmies līdz spēku izsīkumam, un mūsu kailās kājas ieguva indiāņu filmu varoņiem raksturīgu nokrāsu. Šis laiks nešaubīgi piederēja mūsu bērnības laimīgajiem mirkļiem, pilnīgai garīgai un ķermeniskai atbrīvotībai, saplūsmei ar dabu.

Pārskatot vecās fotogrāfijas, atmiņā skaidri uzpeldēja attēls ar galvaskausu un zem tā sakrustotiem kauliem. Pēkšņi apziņa sūtīja tādu kā strāvas triecienu – vai tiešām tas bija cilvēka galvaskauss un kur tas varēja rasties, ja kapi allaž bijuši ceļa otrā pusē? Vai tiešām varēja būt, ka bērnības rotaļu kulta atribūti no pirātu karoga – galvaskauss ar sakrustotiem kauliem – bija arī fiziski taustāma mūsu "laimīgās padomju bērnības" sastāvdaļa? Un ko par to domāja mūsu vecāki? Radās milzīga vēlme atrast šo fotogrāfiju.

Fotogrāfijas negatīvu izdevās atrast mammas jau mirušā brāļa fotoarhīvā. Izrādījās, ka fotogrāfijas ir vairākas un arī tajās redzamie galvaskausi ir divi. Tiem nepārprotami ir mehāniski bojājumi un zem viena no tiem sakrustoti, visdrīzāk, viena cilvēka augšstilba un apakšstilba kauli. To redzot, atmiņā atkal atausa mammas "Kapsila spēļu" aizliegums...
Diemžēl manas atklāsmes un interese nāca tad, kad vecākā paaudze jau bija mūžībā. Saglabājušās tikai nelielas atmiņu drumslas. (..)

Kapsils ir tāda vieta. Tur cilvēkus šāva visi – gan vācieši, gan krievi un viņu vietējie atbalstītāji. Kad padomju laikos ar ekskavatoru raka granti, kauli un galvaskausi atklājās itin bieži.

Starp citu, 80. gados tur tika ierīkota šautuve zem klajas debess, kur vietējās vidusskolas audzēkņi trenējās un kārtoja normas šaušanā.

Tagad jau diezgan daudz zinu gan par holokaustu Latvijā, gan par čekistu zvērībām. Nav viegli noskaidrot, kam pieder šie kauli, bet tas, ka tie saistīti ar Latvijas vēstures melnajām lappusēm, ir diezgan skaidrs. Kā arī tas, ka toreiz tas tā īsti nevienu neinteresēja. Kas tie bija par cilvēkiem, kurus nevarēja pienācīgi apglabāt un kuru piemiņa nevienam nerūpēja arī vēlāk?"

Izstādes kuratore: Iliana Veinberga.

Neatkarīgo ekspertu darba grupa izstādi izvirzījusi Purvīša balvai, kura tiks pasniegta 2025. gadā.

Ieeja muzejā un izstādē bezmaksas.

Izstāde apskatāma no otrdien, trešdien un piektdien 12.00–18.00, ceturtdien 12.00–20.00, kā arī sestdien 10.00–16.00.