Šogad Mākslas zinātnes nodaļas 2. kursa studentes vasaras praksē uzņēma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs (DMRMC). Līdzās prakses darbiem viņas varēja nesteidzīgi izbaudīt un novērtēt Rotko centra vasaras cikla izstāžu piedāvājumu. 

Izstāde Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā ir veidota kā īpašs notikums mākslinieku grupas “Maigās svārstības” vēsturē. Viņi pieteica sevi kā grupu jau studiju laikā ap 1980. gadu Latvijas Mākslas akadēmijā, bet paliekošu atpazīstamību ieguva 1990. gadā, kad Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Aija Zariņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks un Edgars Vērpe izstāžu zālē “Latvija” gleznoja publikas acu priekšā un mēneša laikā radīja lielformāta darbus. Process bija aplūkojams katru dienu – varēja iet un vērot, kā top mākslas darbi, bet gala rezultāts tika parādīts tieši vienu dienu. Toreiz izstādes nosaukums bija “Maigās svārstības”. Kāpēc “maigās”? Kas tur bija tik maigs un tik svārstīgs? To varam jautāt arī pašiem māksliniekiem, protams, bet es domāju, ka toreiz viņi bija jauni un cerību pilni, ka gaisā virmojošās notikumu svārstības tika uztvertas kā maiga šūpošanās, kas iekustinās svārstu un nesīs pārmaiņas. Kā tagad raksta Sandra Krastiņa: “1990.gadā Latvija no jauna atguva neatkarību. Tolaik cilvēkiem viņu personiskā dzīve pulsēja vienotā ritmā ar valstī notiekošo.”

Pārmaiņas ir notikušas, vai maigas vai skarbas, bet ir citādāk. Ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi un 2023. gadā varam redzēt grupas izstādi ar nosaukumu “Svārstības”. No grupas ir maigi atdalījusies Aija Zariņa, bet pārējie pieci – Sandra Krastiņa, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks un Edgars Vērpe – ir pārstāvēti DMRMC zālēs, katrs ar vairākiem darbiem, no kuriem kāds ir no 80. vai  90. gadiem, bet lielākā daļa ir tapuši pēdējo pāris gadu laikā.

Kādās svārstībās mūs grib ievibrēt mākslinieki? Staigājot pa izstāžu zāli cenšos notvert to sajūtu, kas ir bijusi mākslinieku prātos. Noprotu, ka atsauce uz pagātni ir apzināti mērķtiecīga. Ko mākslinieki jūt šodien? Kāpēc ir bijusi doma sasaistīt šīs trīs izstādes (2002. gadā notika “Maigās svārstības II”)?  Pirmā no tām bija drīzāk performance ar mainīgu neprognozējamību, jo mākslas darbi tapa izstādes laikā un pirms tam rezultāts nebija zināms. Bet šodien skatāmi jau nobriedušu mākslinieku darbi, kuri tapuši darbnīcās. Kā un cik ilgi katrs no tiem briedināts darbnīcas cellē, nevar zināt, bet kā vienojoši tie ir izvēlēti šai kopizstādei “Svārstības”.

Gan mākslinieki, gan darbi ir katrs par sevi un tajā pašā laikā tās ir kopīgas “svārstības”. Kāds iemesls pēc gadu desmitiem atkal apvienoties gandrīz visiem un atkal “svārstīties”? Izstādes kuratore un viena no dalībniecēm Sandra Krastiņa aprakstā skaidrojusi: “Krievijā valdošie, pasludinot sevi par padomju impērijas mantiniekiem, izmanto varu un karu, apmātības aklumā tiecoties reanimēt padomju ideoloģijas rēgus. (..) kad runā ieroči, mākslai jāklusē?”. Es varu piebilst, ka svārstības rada svārsts un svārsts kustas ar zināmu regularitāti, protams, tās var tikt izmainītas, bet likumsakarības pastāv. “Nu atkal notiek globālu satricinājumu svārstības” – turpina kuratore – “kam ikviens un ik dienu sekojam līdzi – vismaz tajos pasaules reģionos, kur bijusi pieredze ar agresīvi uzmācīgas ideoloģijas destruktīvo spēku. (..) Tomēr gan toreiz, gan tagad ir jāpatur prātā arī sava – mākslinieka – atbildība, lai citu pārdzīvojumus neizmantotu attēlojoši pašmērķīgi, bet radītu tādas zīmes un tēlus, zem kuriem droši liekams paša autora izdzīvotās pieredzes un pārliecības paraksts”.

Iepazinusies ar aprakstu, dodos apskatīt izstādi. Katrs no māksliniekiem ir pārstāvēts ar vairākiem lielformāta darbiem, kuri ir izvietoti DMRMC pirmajā stāvā. Mākslas centra telpas ir ļoti piemērotas to eksponēšanai.  Kuratore izkārtojusi darbus tā, lai katram māksliniekam ir viena vai vairākas “celles”, tas ir, vecā cietokšņa bastiona telpas, kuras vienu no otras atdala lokveida arkas (skat.att.3). Atvērtais plānojums ļauj skatienam klīst gan uz priekšu, gan sāniem. Domas klejo no viena mākslas darba pie otra, ar interesi pētu un iedziļinos, kā mainījies mākslinieka rokraksts, tehnika vai otas triepiens no 90. gadiem līdz šim laikam.

Pirmā mani sagaida Sandra Krastiņa (skat.att.2) ar pie trīs sienām izvietotiem koši sarkaniem, spilgtiem darbiem (“Saulriets”, “Saullēkts” u.c.). Ieskatoties vērīgāk, sārtums tomēr trauksmi nerada, jo gleznās attēlotais cilvēks/i vai nu guļ, vai veras tālē. Nav spriedzes vai kaisles, drīzāk mierīgs vērotāja skats.

Tālāk dodos aplūkot Edgara Vērpes darbus dažādās tehnikās. Te ieraugu pilnīgi citu krāsu paleti – dominē melnais (skat.att.3). Arī darbu nosaukumi vairs nav domīgi apcerīgi, te ir “Cīņa” no 1989. gada un tagad par “GRUZ” nosauktie 2017. gada darbi – tie ir kā mazu bērnu ķermenīšu kokonu sarindojums, to ir daudz, ļoti daudz...

Turpinājumā ir Ievas Iltneres 1990. gada “Mīlulis” un (skat.att.4) 2023. gada “Eņģelis”, “Karavadžo” u.c. Iltneres gleznojumu maigi pelēcīgie, samtainie toņi ieved mani reliģiskās pārdomās, mēģinu sasaistīt iepriekš redzēto darbu sajūtas ar tagad redzamajiem tēliem. Šie ir skumīgi, neskatās uz mani, novērsušies ar atsvešinātu, dīvainu un biedējošu sajūtu. Ķeru sevi pie mēģinājumiem ieraudzīt gleznu nosaukumos Bībeles sižetus.

Tālāk dodos pie Jāņa Mitrēvica (skat.att.5) darbiem “Karš” I un II un vēl. Atrautas ķermeņa daļas, viss sagriezies vienā virpulī, protams, kā jau karā, kurš notiek tepat blakus, un mēs nevaram un nevaram to apturēt.

Savukārt Ģirts Muižnieks paver nebeidzamo gleznojumu ruļļu istabu (skat.att.1). Te ir gleznojumi uz melna audekla, kurus var nemitīgi papildināt un/vai mainīt stāstījumu, atverot vai aiztinot ciet kādu no tiem. Tie ir kā spēles gabaliņi, kur katrs varētu izveidot citādu notikumu gaitu, bet DMRMC ir skatāma tieši šī.

Kaut gan paši mākslinieki uzdod mums jautājumu: “Kur gadu gaitā ir pazudis maigums?”, man liekas, ka nav pazudis. Darbi ir skarbāki un ar lielāku dzīves un daiļrades pieredzi tapuši, bet es tajos saskatu gan pārliecību par veselā saprāta uzvaru pār tumsas spēkiem, gan to, ka svārsts ieies atpakaļ tajā ritmā, pie kura jau bijām pieraduši, un prātam neaptveramie notikumi 21. gadsimtā tiks apturēti. Izstāde ir jāredz. Varu tikai piebilst, ka mākslas darbi patīkami pārsteidz un pēc pirmā loka un neliela pārdomu brīža ir vēlme iet otrreiz un skatīties uz tiem atkal un atkal. Ne jau, lai salīdzinātu dažādos māksliniekus, bet lai vēlreiz tvertu krāsu un domu saspēli, lai izdziļinātos tehnikās un pievērstu uzmanību darbu līnijām, lai lasītu nosaukumus un pārdomātu savas sajūtas.

Izstāde DMRMC apskatāma 02.06.2023.- 21.08.2023.

Foto: Didzis Grodzs