Espresso ar Voldi
Iedomāta saruna ar marīnistu Eduardu Voldemāru Kalniņu (1904-1988).
ŠvinKate

(Viņš lēnām ieelpoja kafijas garaiņus, un šķita, ka domās Eduards Kalniņš atrodas kaut kur citur. Lai uzzinātu kur, man atlika tikai pavaicāt.)

- Voldi, kur tu esi? 
Ko? Ā, jā... elpoju Itāliju. Reiz tur biju, un tas pilnībā mainīja manu dzīvi. 
- Kad tad tu tur biji? 
Ir jau daudzi gadi pagājuši. Man nemaz negribas teikt, ka tad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, jo zini(?) mani tieši tās debesis arī visvairāk dzina izmisumā. Visu laiku zils! Neviena mākonīša! Dažreiz naktī sapņos redzēju debesīs mākoņu segu, bet, kad atvēru acis un paskatījos pa logu, atkal tās zilās… bet dažreiz mākonis bija tikai viens, un pat tad pamodos ar smaidu uz lūpām. Kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, pēc gada dzīvošanās pa Itāliju, es tik ļoti novērtēju mūsu dabu. Mūsu rīta miglas, pelēkos rudeņus… Tieši migla mani sagaidīja no rīta, kad iebraucu Latvijā. Cik tā bija fantastiska sajūta! 
(Beidzot iedzēra pirmo malku no mazās tasītes un nošmakstināja.)
Redz, tas mitrums gan ir viens draņķis, ja ar plaušām nav kas lāgā. Un tad arī vienalga par to, ka aiz loga Venēcija.
-    Beidz, tu tak esi vesels kā zirgs! 
Jā, jā. Es zirgs neesmu, bet viņus zinu gan! Nācās pie diplomdarba taisīšanas ar dažu labu daudz laika pavadīt kopā. Nešpetni lopiņi. Toties, kas par spēku! Es gleznoju tikai to, ko zinu. Ja es nemācētu jāt, tad viņus negleznotu. Ja nemācētu valdīt pār laivu, tad arī tās negleznotu. Pabeidzu gleznu un tad man teicās esot beļģu ietekme redzama gleznā. Var jau būt, var jau… bijām arī Beļģijā, vēl pirms Itālijas. 
(Viņš brīdi iepauzē, turot tasi abās rokās.)
Bet tu jau nezini… Tev nevar pārmest. Lai arī no malas varbūt izskatās, ka mūžs man priekpilns, tad tomēr arī man šo to ir nācies zaudēt. 
(Sēžu, skatos uz veco vīru un domāju, vai man jautāt par to, ko nezinu, un to, ko nevarot man pārmest. Taču viņa skatienā ir kaut kas tik trausls, ka nolemju nejautāt.)​​​​​​​
-    Labi, bet kad tad tu biji Itālijā? 
Jaunībā biju tāds lepnāks un sportiskāks. Tāds bija arī mans gars, tad arī gribēju piedalīties konkursā un iegūt iespēju dzīvot gadu tur siltumā. Tā bija arī lieliska iespēja viņai, manai mīļajai Mirdzai¹. Tā nu mēs dalījām visu uz divi.
- Tad tu vinnēji konkursu? Kas tas bija par konkursu? (Es iedvesmota netīšām iespraucos pa vidu.)
Vinnēju gan. Gleznoju „Uz plosta“ gandrīz gadu, tagad laikam to pārdēvējuši par „Plostniekiem“. Tas tad bija 1935. gads, kad pirmajā Romas stipendijas konkursā²  ieguvu iespēju papildināties Itālijā uz veselu gadu. Naudas summa bija laba, bet mums uz diviem brīžam gāja švaki. Vecāki arī visādi palīdzēja kā varēja. Taču ar to pastu arī nekad neko nevarēja zināt. Šad un tad mēdza sūtījumi noklīst. Kad braucu uz Romu, gribēju dibinātājam pateikt paldies tāpēc speciāli ceļu veicu caur Budapeštu, taču, kā par nelaimi, Maksa Levina kunga nebija uz vietas. Tā arī viņu nesatiku. Vispār jau švaki ar to konkursu beigās izgāja, cik zinu, tad es vienīgais tikai dabūju to izbaudīt. Vēl Vilis Vasariņš vinnēja, taču tad nāca karš, un viņš uz Itāliju neaizbrauca. Tās tad arī bija konkursa beigas.

(Viņš pakasīja savu pliko galvu. Laikam domāja, ko vēl teikt, vai arī mēģināja domas kaut kā pabikstīt, lai atmiņas ātrāk nāk atpakaļ. Vismaz man gribējās viņu mazliet sapurināt. Jutu, ka tur apakšā patiesībā slēpjas piedzīvojums, tikai viņš kaut kur vilcinās. Bet kur? Vai varbūt kāpēc? Taču es ļauju viņam kasīt domas un nesteidzinu viņu.)​​​​​​​

Nu, jā. Tā nu es tā paša gada augustā kāpu vilcienā, lai dotos uz Romu. Zini? Es domāju par tiem „Plostniekiem“. Biju ar Kalnrozi Beļģijā. Vispār tas bija varens brauciens, man veiksmīgāks kā viņam.³ (Te nu viņš mazliet iesmej un, atcerējies par espresso, to iemalko.) Pēc tam maniem darbiem sāka kabināt klāt birku beļģu ietekme. Bet bija jau arī iespaidīgi. Un tāpat arī ar „Plostniekiem“, bet, redz, darbu tomēr Purvītis nopirka muzeja krājumam. 
- Kāpēc lai nepirktu? Labāk pastāsti par laiku Itālijā. Tagad pa gaisu jau lidinās sniegpārslas, tieši kā sasildīties dienvidu saulē.​​​​​​​
Mēs lāgā nesatikām abi, bet laikam jau mani tomēr kaut kā ir novērtējis par labu esam. Ja jau atļāva beigt akadēmiju savā darbnīcā... Pat izkārtoja man 20 rubļus, lai varu skicēt zirgus.
Ko tur daudz. Labāk izbaudīt Latvijas toņu bagātību. Tur viss spilgts un vērienīgs apjomos. Sākumā tas sajūsmina, bet vēlāk jau nomāc. Pa ceļam uz turieni piestāju Varšavā, Vīnē un Budapeštā līdz nonācu Romā. Tur dzīvojos itāļu Monmartrā – via Margutta – līdz decembrim, ja preizi atceros, un tad… tad devāmies uz Dienviditāliju. Nu, tur Palermo, Sicīlija, Neapole un arī Pozitāno, kur vairāk sanāca studēt arābu arhitektūru. Tur kopumā laikam sanāca trīs mēnešus pavadīt. Romā iepazinu vecmeistaru darbus un arī tā laika aktuālo mākslu. Ļoti iemīļoju Karavadžo pēc viņa darbu apskates muzejos. Sanāca stipri Romas muzejus studēt, tādēļ gribējās ko citu. Braucu uz Florenci. Iestājās lietus periods, un atkal devos ceļā. Bet Dienviditālijā visvairāk studēt sanāca tieši sauli. Nācās stipri mainīt savu paleti, tā arī rakstīju uz Mākslas akadēmiju atskaitē par to, ko daru. Vajadzēja viņiem atskaitīties un lūgt stipendiju. Atbraucu, un to paletes maiņu man arī pārējie novēroja, ka esmu mainījis savu glezniecību. Teicās, ka esmu kļuvis krāsains un vieglāks. Pat dzidrāks! Ej nu sazini. Un pēc tam visi kā viens, laikam aptrūkās domas, ko tur jaunu teikt par atvestajām gleznām. Lai gan Uga Skulme teica, ka mani mēģinājumi izmantot spilgtākas krāsas, nav bijuši sekmīgi. (Viņš skanīgi iesmējās un nolika tasi uz galda.)
- Vai tiešām viss tik spilgti krāsojams?
Nē, nav tā, ka tajos laikos viss bija gaišs un priecīgs. Kā jau paradis, es līdu patiesajā pieredzē iekšā. Tāpat kā ar plostniekiem es biju draugos, tāpat arī Itālijā nebēgu no sūrās patiesības pie cildenās vēstures. Mēslus gāza turpat uz ielas un pie logiem karināja slotas pret malāriju. Tāda pieredze bija mums Venēcijā, kur mēs ieradāmies no Romas. Sievišķa sapnis, pie kuras dzīvojām tur neilgu laiku, bija nokļūt Romā, bet par vīra gondolista algu tur nokļūt nevar. Turpat sajutos pārticis un uz mūžu paturēju prātā domu, ka tur ir tā realitāte. 
(Man sametās mazliet šķērmi un nolēmu tematu mainīt, taču pirms paspēju izdvest kaut  skaņu, viņš turpināja pats. Nekur tālu bēgt prom negribēju, taču prāts arī nenesās uz realitātes apjaušaunu, jo Voldis izstaro gaišumu. Viņam blakus var justies silti.)
Taču realitātei pieder arī svētki. Tādu svinēšanu nekur nebija bijusi laime novērot. Ielas mirkst no vīnogu sulas, pilsētu laukumus var atrast pēc grilētas cūkas aroma un masas vieno kopīga līksmība… nu, vismaz reizi gadā Bakhus ir dzīvs. 
- Voldi, par kādiem svētkiem tu runā? 
Tie notika Marīno, stundas braucienā no Romas. Es tos nosaucu par Vīnogu svētkiem. Uz turieni braucām ar tramvaju, divstāvīgu tramvaju. Tas mūs nesa kalnā, kur pūļiem vien devās tauta. Pilsēta rotāta ar karogiem, balkoni ar tepiķiem un no vienas mājas uz otru stiepjas vīnogu ķekaru vītnes. Laukumā tirgus, kur visu ko pārdeva… eh, un arī mazliet pārsālītu ceptu cūku. Manai gaumei par daudz priežu skuju, ar ko tā pildīta. Nu vai tad tās tur bija obligāti jāliek? Ap fontānu drūzmējās ļaudis, kas gaidīja pulksten četrus, kad no tā sāka plūst dzintardzeltenīgais vīns. Daži jau pirms tam uz sava rēķina bija stiprinājušies, tie pārējie ieņēma labākās vietas. Skan kņada – smiekli un klaigas, kad beidzot sāk plūst strūklas. Tad vīnogas tiek nolaistas zemāk, un katrs var kādu ķekaru raut, bet tas tik viegli nav, citi ķekari arī seko tam vienam. Visa iela kā pēc lietus, un neviens neļaunojas, jo tam tie ķekari arī tur kārti. Ne visur svētki tik krāšņi, bija vietas, kur viens vienīgs ēzelis veda visu gājienu caur ciemu, kam sekoja pūlis tautas tērpos. Gaļa Itālijā bija dārga, paši itāļi no zaļumiem kā truši pārtika, bet mums… mums ar Mirdzu mājas dūmdesa garšoja vislabāk.
- Tā taču pasaka! 
Tev pasaka, bet es noguru. Gribēju mājās, gads jāiztur, bet nepatīk vairs. Tad mitras acis no skata, kas mani sagaidīja atgriežoties. Bet tu mani nepārproti. Mani vēl aizvien sajūsmina un silda iegūtā pieredze. Tik daudz domu rosinātāju un tāda zināšanu bagāža, kādu nekur citur kā tur uz vietas iegūt nevar! 

Viņš piecēla tasi pie lūpām un noteica: “eh, tukša!“ un ar to tad mēs arī šķīrāmies. Voldim jāglezno jūra, bet man jāsilda kājas pie kamīna un jāsapņo par retro Itāliju un mākoņiem no cukurvates...

¹ Eduarda Voldemāra Kalniņa pirmā sieva, lai gan dokumentēts pierādījums šim faktam nav atrasts, tā tiek uzskatīts. Mirdza Puriņa bijusi pianiste. Iespējams, ka abi iepazinušies 1930-to gadu sākumā. Mirdza aizgāja mūžībā 1939. gadā, zaudējot ciņā ar tuberkulozi. 
² Mākslas akadēmijas Romas fonda konkurss dibināts 1925. gadā. Tā pamatkapitāla dāvinātājs bija ārzemēs dzīvojošais Latvijas pilsonis Hamburgas firmas M. J. Emden Söhne ģenerāldirektors Maksis Levins. Konkursa mērķis bija tā ieguvējam sniegt iespēju papildināt savas zināšanas Itālijā. Tur bija iespējams pavadīt gadu un izmantot 3000 latu lielo stipendiju, ko piešķīra pa vairākām daļām, nosūtot Latvijas Mākslas akadēmijai nelielu atskaiti par padarīto. E. V. Kalniņš bija pirmais konkursa laureāts un vienīgais, kuram izdevās stipendiju izmantot. Otrais tās laureāts bija Vilhelms Alfrēds Vasariņš 1939.gadā, kurš uz Itāliju neaizbrauca, jo sākas II Pasaules karš. Pēc kara konkursu neatjaunoja, jo tā uzkrātie līdzekļi nonāca Vācijas valdības rokās.
³ Abi dēkaiņi ceļojumā devās ar Harley Davidson motociklu un atpakaļ, braucot cauri kāpām, Kalnroze salauza kāju. Tā nu Kalniņš atpakaļceļu no Vācijas veica viens.

Intervijā izmantoti materiāli no Latvijas Valsts arhīva (LVA) Eduarda Kalniņa fonda (1601), Latvijas Mākslas akadēmijas fonds (485) un Melbārzdis J. Cieši pie vēja: Eduards Kalniņš – portretējums. – Rīga, 1984.