GLEZNOTĀJA ALEKSEJA NAUMOVA PERSONĀLIZTSTĀDE
„GLEZNAS"
GALERIJĀ „DAUGAVA „ (Vecrīga, Alksnāja iela 10/12)
12.01.2011. - 05.02.2011.

GLEZNAS - tāds pavisam vienkāršs nosaukums prof. Alekseja Naumova izstādei. Mākslinieks nav sevi apgrūtinājis domājot par īpašu nosaukumu, bet arī šis pasaka daudz, īpaši jau tiem, kuri interesējas par glezniecību, spēj uztvert un izbaudīt to, arī novērtēt šīs bezgala saistošās pasaules bagātības. Es gan domāju, ka vairāk vai mazāk var katrs, ja tikai uzdrīkstas atvērt durvis uz šo pasauli. Ir jau arī cits un ļoti respektējams viedoklis, ka mākslu uztvert var tikai sagatavots skatītājs. Ja tā sagatavotība izpaliek, ir jāsāk un prof. Alekseja Naumova izstāde var būt īstais brīdis, lai pieklauvētu pie glezniecības durvīm. Protams, par Alekseju Naumovu runājot, var teikt, ka laba skola ( I.Zariņš, Ed Kalniņš), talants un darba spējas raksturo šo autoru un tā ir patiesība, bet pāri visam viņa aizrautība, mīlestība pret glezniecību. Jā, viņam patīk ceļot, lielu baudu sagādā mūzika, opera un teātris, bet man tā vien šķiet, ka tas ir tāpēc lai gleznotu, lai sevī kurinātu to emociju pasauli, kas pēcāk izpaužas uz audekla.
Kā jau ziemeļnieku, Alekseju Naumovu vilina dienvidu jūras, ēnu spēles mūžīgi zaļajos dienvidu dārzos, tilti un celtnes - arhitektūra, kuru pieņemts saukt par sastingušu mūziku. Jā, viņš ir spilgto, košo toņu meistars, jo viņa audekli tik bieži zaigo krāsu priekā, tas uzrunā un nevar atstāt vienaldzīgu, tādas toņu attiecības, tādas gaismēnas var atrast tikai dabā, tās grūti , domāju - neiespējami " sacerēt" darbnīcā. Tāpēc mākslinieks daudz strādā plenērā. Viņam netraucē garāmgājēju izrādītā interese, transporta troksnis, viņš ir savā - glezniecības pasaulē. Tādus cilvēkus var apskaust, tikai - vai ir vērts, jo viņi jau rada mums - savam skatītājam. Izstādē vilinošā silto jūru pasaule sadzīvo ar Latvijas krāšņo ziemu. Mākslinieku pārņēmis īsts sniega vilinājums. Tas tā pēkšņi gan nesākās. Sals un perlamutra toņos vizoša auksta migla viņa glezniecībā ienāca 2008.gada decembrī, kad Ziemassvētku brīvdienā Aleksejs Naumovs aizlidoja gleznot sev tuvo Venēciju. Tur -4 o C, aukstumā pat krāsa sasala, bet skatītāji veroties uz audekliem
ar miglā ieskauto vai apsnigušo Venēciju runāja par Brodski, par viņa „Ūdens zīmēm" par Venēcijas izjūtu ziemā, jo tikai ziemā tā bija Brodska pilsēta, tad viņš to sajūta kā īstu, bez tūristu biezā uzslāņojuma .Un tāda tā bija arī Alekseja Naumova gleznās. Bet bija arī viens neliels darbs - Latvijas piesnigušie lauki ar ieputinātu namiņu, paraksts zem darba - „Vilhelma Purvīša dzimtās mājas Zaubē". Daudzi izstādes apmeklētāji šo darbu īpaši akcentēja, novērtējot meistarīgo sniega gleznojumu. Sniega glezniecība turpinās, ir sajūta, ka māksliniekam tas ir saistoši. Arī šī ziema kā radīta sniega gleznošanai, tikai nezinu, kurš cits to dara vēl bez Alekseja Naumova. Ja nu viņš ieklausās savā priekšgājējā, kura dibināto akadēmiju viņš tagad vada un kura kabinetā pavada diezgan daudz laika pavada ? 1920. gada apcerē „Daba un māksla" Vilhelms Purvītis raksta, ka pat visbrīvākā mākslinieka fantāzija ārpus dabas nespēj neko radīt. Tā diezgan kategoriski, bet tā bija Purvīša pārliecība. Tā, stāvot sniegā un gleznojot, viņš kļuva par izcilāko kūstošā sniegu meistaru Eiropas glezniecībā, tas bija pirms simts gadiem , bet dabas un sniegu vilinājums ir mūžīgs, tas ir iedvesmojošs un tiem, kas prot gleznot - liela atklāsmju grāmata.

Teksts: Anda Treija

Šis saturs ir pārnests automatizētā veidā no iepriekšējās mājaslapas versijas un var saturēt kļūdainas saites.