LMA Mākslas zinātnes 3. kursa studentes Jūlijas Ņikuļcovas saruna ar mākslas doktori, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāju Nataļju Jevsejevu

Mēs dzīvojam ārkārtīgi mainīgā pasaulē: ikdienā ienāk jauni vārdi, kas ietekmē dzīvi, maina uzskatus un ierobežo iepriekš tik ierastās lietas. Mājsēdes laikā, sarunājot tikties klātienē, nevaram būt droši, ka tik gaidītais notikums notiks. Jaunā realitāte ievieš korekcijas un izplāno pēc savas patikas arī šo interviju, kura notika attālināti. Neskatoties uz miljonu terabaitu spēku, interneta kabeļu neskaitāmiem kilometriem, saruna ar Nataļju Jevsejevu izvērtās ļoti sirsnīga, pat tuva. Mēs pieskārāmies daudziem jautājumiem, kas varētu uzrunāt topošos pētniekus, personīgo dao jeb ceļu, kuru mēģinām izzināt gan filozofiski, gan praktiski. Runājām par to, ko dod iedziļināšanās mākslā, kādām rakstura īpašībām jābūt, lai veiksmīgi pētītu laikmetīgo mākslu, par ieteikumiem doktorantūras studijām un pat centāmies apzināt psiholoģiskos momentus, kas skar un uztrauc zinātniekus.

Japāņi uzskata, ka katram ir savs dao. Māksla arī ir process, ceļš, kas ļauj mums izprast pašas dzīves būtību, pētot un pārbaudot sevi darbībā. Kāpēc izvēlējāties mākslas zinātnieka profesiju, kāds ir bijis jūsu personiskais dao mākslas zinātnē?
Man, ir iekšēja sajūta, ka esmu savā vietā, tāpēc arī ir pārliecība, ka savu dao daru pareizi. Jūtu, ka nevis es daru, bet liktenis dara savu darbu, vedot mani caur šīm skaistajām grūtībām. Pareizi būtu teikt, ka nejūtos kā darītāja, drīzāk viss apkārt dara savu darāmo, un šādi es nokļūstu tur, kur esmu šodien. Par to pateicos liktenim un apstākļiem: ja jau viss sanāk, tad esmu uz pareizā ceļa.
Nezinu, par laimi vai par nelaimi, bet manā ģimenē nekad neviens neinteresējās par mākslu. Atceros, ka bērnībā mūsu mājās nebija mākslas grāmatu, bet man, kā jau bērnam, patika viss ar bildēm. Gāju uz bibliotēku un lasīju visu, ko varēju atrast. Mākslas akadēmija nebija mana pirmā izvēle, sākotnēji uzsāku mācības LU Bioloģijas fakultātē. Vēlāk to pārdomājot, sapratu, ka mani ļoti uzrunāja sistemātika, tas bija mans mīļākais priekšmets. Atceros, cik ļoti aizrāva doma, ka dažādus organismus var sistematizēt kārtās un klasēs.

Iestājoties LMA, imatrikulācijas dienā akadēmijas rektors Kristaps Zariņš uzdeva jautājumu: “Ko tad pētīsiet – mirušos vai dzīvos?” Ātri uzķerot domu un pie sevis pasmaidot par trāpīgo jautājumu, atbildēju, ka mirušie man patīk vairāk! Un joprojām ar laikmetīgo mākslu pagaidām esmu uz “jūs”. Man tā patīk, fascinē, izraisa interesi, bet dvēsele dzied, un sirds sāk straujāk pukstēt, uzlūkojot vecmeistarus. Mana attieksme pret mākslu ir kā pret vīnu, jo ilgāk uzglabāts, jo bagātāka buķete. Nataļja, kādas ir jūsu attiecības ar mūsdienīgu un jau vēsturē pārbaudītu mākslu?
Man arī labāk patīk izzināt mirušos, nevis dzīvos. Mūsdienu mākslu vairāk vēroju no malas. Vienmēr ar lielu interesi lasu publikācijas, recenzijas, bet neuzdrošinos to interpretēt pati. Rakstot par laikmetīgo mākslu, jāspēj veidot attiecības ar dažādiem māksliniekiem, jābūt psihologam, jāprot komunicēt ar “dzīvajiem”. Pētot vecmeistarus vai tā sauktos mirušos māksliniekus, vairāk jāstrādā ar dokumentiem, ar rakstiskiem vai vizuāliem materiāliem.

Tas nozīmē, ka ar dzīvu cilvēku ir grūtāk strādāt?
Reiz guvu rūgtu pieredzi, kad vajadzēja uzrakstīt par vienu dzīvu vecmeistaru. Tas viss izvērtās smagā pārbaudījumā, jo māksliniekam bija nelokāms viedoklis par savu mākslu. Šinī gadījumā man kā zinātniekam radās grūtības izprast, kāda tad ir mana loma un kādēļ vispār ir vajadzīgs profesionālis, ja mākslinieks nemitīgi norāda, kā vajadzētu darīt un kas jāraksta. Zinātnieks var sastapties ar dažādiem sarežģījumiem, visam ir savas nianses, kuras ne vienmēr ir acīmredzamas. Katram pētniekam ir savs redzējums, tuvākās tēmas, un te nav pareizo vai nepareizo atbilžu. Strādājot ar dzīvu mākslinieku, jāsaprot, ka tas ir darbs ar personību, tāpēc jāprot lavierēt. Daži pētnieki izvēlas šo ceļu, to var darīt, bet tas tiešām būs pilns izaicinājumu.

Vai pēc bakalaura studiju beigšanas bija redzējums un saprašana, ko darīsiet tālāk?
Sākumā, stājoties akadēmijā, pat necerēju, ka kaut kad būšu zinātņu doktors. Iegūstot bakalaura grādu, sapratu, ka jāiet tālāk, un loģiski nonācu līdz maģistra darbam. Tad piedzima otrais bērns un es sapratu, ja kaut ko nedarīšu, tad, sēžot mājās, izkritīšu no profesionālās aprites un nevarēšu atgriezties profesijā. Iekšēji izjutu šausmīgas bailes, ka pazaudēšu to savu reiz uztaustīto dao. Studijas doktorantūrā ir ļoti labs un vērtīgs process, ko iesaku. Ja ir labs vadītājs, tas tiešām ir tā vērts kaut vai paša procesa dēļ. Mans zinātniskais vadītājs visos posmos – bakalaura, maģistra, doktorantūras – bija profesors Eduards Kļaviņš. Rakstot doktora darbu, mums bija visintensīvākā saskarsme, tā bija iespēja strādāt ar profesoru ciešā sasaistē. Saņemtie komentāri gandrīz pie katra otrā teikuma man pavēra jaunus apvāršņus, rosināja rakt dziļāk. Protams, svarīgs ir arī darbs arhīvā, meklējot kādu vienu sīku faktu, precizējot, piemēram, kādu datumu, un būt gandarītam par atrasto, kaut dažkārt tas ir prasījis pusgadu. Galvenais ir prasme interpretēt – tam ir lielākā vērtība pētniecībā, tieši tas ir nepieciešams doktora darba izstrādes laikā. Lūk, tā ir dāvana, šī iespēja iemācīties interpretēt, skatīties dziļumā, ko apgūst doktorantūrā.

2004. gadā aizstāvējāt bakalaura darbu “Sezanisma izpausmes Latvijas glezniecībā” prof. Eduarda Kļaviņa vadībā. Kā nonācāt līdz šai tēmai? Kādi būtu jūsu ieteikumi topošajiem zinātniekiem sakarā ar tēmas izvēli?
Kopš paša sākuma es sapratu, ka man tuva ir tieši glezniecība. Toreiz tēmu sarakstā par glezniecību nebija lielas izvēles, un, tā kā man arī patika 20. gadsimta sākums, loģiski nonācu pie secinājuma, ka jāiet šajā virzienā, kuru man varētu būt aizraujoši pētīt.
Iesaku saprast, kurš mākslas veids interesē vairāk, ko gribēsies izzināt dziļāk, ko varbūt sajūtat labāk. Tāpat ir svarīgi saprast, kurš laika periods ir tuvāks. Un tad es ieteiktu parunāt ar kādu speciālistu šajā jomā, kurš var ieteikt, kurp virzīties. Parasti viņš jau pārzina konkrētā perioda un mākslas veida problemātiku, tāpēc varētu ieteikt un palīdzēt ar tēmas formulējumu. Un beigās būtu jāsaprot, kuras no iespējamajām tēmām varētu vadīt konkrēts pasniedzējs, ar kuru ir labāks kontakts un ar kuru varēsiet sastrādāties.

Kā pārvarēt diplomdarba tēmas bailes? Ko ieteiksiet topošiem zinātniekiem?
Nav jābaidās, ka par šo jautājumu vai tēmu viss ir uzrakstīts, parasti nekad tā nav. Man vismaz tā ir bijis: likās, ka viss ir jau uzrakstīts un neko jaunu nav iespējams atrast. Tomēr pieredze rāda, ka vienmēr ir iespēja atrast ko neizzinātu. Tas, kurš meklē, vienmēr atrod. Galvenais nosacījums ir ieinteresētība, lai tēma uzrunā personiski.

Kas jūs vairāk saista – pētnieciskais vai kuratora darbs? Kāds cilvēka tips, jūsuprāt, ir vairāk piemērots vienam un otram? Kādi izaicinājumi sagaida abos ceļos, kas tajos ir visgrūtākais?
Pirmkārt, manā izpratnē tie nav iespējami viens bez otra: vispirms es veicu pētniecisko darbu, kā  rezultāts ir izstāde. Pētnieciskais darbs, protams, var beigties ar publikāciju, tad tā ir tikai un vienīgi pētniecība, bet var gūt turpinājumu izstādē. Pēdējais variants man ir tuvāks. Kaut man arī ļoti patīk strādāt pie dažāda tipa publikācijām gan profesionāļu lokam, gan interesentiem, tomēr, manuprāt, vairāk iespēju sniedz tieši kuratora darbs, kur ir vajadzīga nedaudz specifiskāka domāšana. Pētniecībā tu vairāk uzrunā profesionāļus, kolēģus. Savukārt kurators strādā ar plašāku auditoriju, sagatavojot izstādes visiem: gan tiem, kuri kaut ko saprot, gan arī tiem, kuri vispār neko par konkrēto tēmu nezina. Tur ir lielāks izaicinājums, bet reizē arī lielākas iespējas. Man tas patīk vairāk, jo ir iespēja veidot saturu dažādos līmeņos, līdzīgi kā ar pīrāgu: gan tiem, kas varēs izbaudīt visus slāņus un saprast ietverto vēstījumu un informatīvo saturu, gan tikai tiem, kuri nāk izstādi baudīt tīri vizuāli.

Runājot par monogrāfijām, vai drīkst apgalvot, ka jebkurš pētnieks ir subjektīvs, rakstot savu garadarbu, parādot plašai auditorijai mākslinieku vai procesu caur savu individuālo prizmu? Cik daudz pētnieciskajā darbā var pielikt no sevis?
Tas ir neizbēgami. Rakstot par mākslas objektu, kur autorība nav tik primāra, var mēģināt abstrahēties, interpretēt un analizēt ar objektīvu skatienu, bet, rakstot par kādu personību, subjektīvs skatiens ir neizbēgams. Noteikti kāds cits par Beļcovu būtu uzrakstījis citādāk.
Biografijā var interpretēt kaut kādus faktus līdz zināmai robežai, jo līdz galam nav iespējas ielīst mākslinieka galvā. Nevienam pilnībā neizdosies uzzināt mākslinieka domas, viņa motivāciju. Piemēram, mans uzdevums bija apkopot visus faktus un materiālus, kuri bija zināmi un pieejami.
Pētot savu tēmu, bija svarīgi paradīt pēc iespējas objektīvāk šo faktu kopumu: gan dokumentālo, gan epistolāro materiālu (Beļcovas saraksti, viņas dienasgrāmatas). Savus zinātniskos secinājumus centos piedāvāt nekategoriskā veidā, tie nav strikti apgalvojumi, tiem var arī nepiekrist. Lasot manu tekstu, cilvēks var iziet to pašu ceļu, ko izgāju es, uzzināt faktus, izpētīt mākslas darbus un beigās salīdzināt savus secinājumus ar maniem, atstājot tiesības man nepiekrist.

Vai cenšaties ar savām publikācijām, izstādēm rosināt cilvēku domāt patstāvīgi?
Jā, kad cilvēkam tiek piedāvāta gatava formula, viņš to nenovērtē un parasti nav gatavs pieņemt šo informāciju. Citādāk ir, ja viņš pats iziet šo procesu. Iespējams, lasītājs nepiekritīs maniem argumentiem, tam, ko rakstu, bet, kopā ar mani veicot šo ceļu, skatoties, vērojot, pievēršot uzmanību kaut kādām detaļām mākslas darbos, pats nonāks pie secinājumiem, kas būs daudz vērtīgāki, nekā jau gatavi formulējumi, kurus varētu piedāvāt profesionālis. Mana darba mērķis ir vest skatītāju vai lasītāju līdzi, lai viņš patstāvīgi domā un nonāk līdz savām atziņām. Tas arī ir tas, ko piedāvā kuratora darbs, ko pētnieciskais darbs, iespējams, šajā ziņā tik daudz piedāvāt nespēj.

Vai mākslas zinātniekam ir nozīmīgi cilvēki apkārt, sociālais konteksts, vai pareizāk būtu abstrahēties no sociālās, politiskās, ekonomiskās konjunktūras un sniegt pēc iespējas “tīrāku produktu”? 
Tas tiešā veidā ir atkarīgs no pētnieciskā materiāla un noteiktās tēmas. Ja tu raksti par laikmetīgo mākslu, tad ne tikai nedrīkst abstrahēties, tieši otrādi, viss ir jāanalizē tikai un vienīgi sasaistē ar sabiedrību, aktualitātēm, mūsdienu domāšanu, socioloģiju, antropoloģiju. Kāpēc mūsdienās laikmetīgā māksla ir tik grūti analizējama? Vairs nepietiek ar formālo analīzi un visām iepriekšējām metodēm. Šodien ir jābūt filozofam, antropologam, tikai tad ir iespējams saprast mūsdienu mākslu. Te nedrīkst abstrahēties nemaz. Un reizē arī nedrīkst rakstīt par baroka laikmetu mūsdienu domāšanas kategorijās. Tad ir jāabstrahējas. Tas, kas mūsdienās liekas pašsaprotami, tobrīd tā nebija. Un tur tad jāsaprot, kurā brīdī ir jāabstrahējas un kurā ne.

Vai profesionālajā zinātnieku pasaulē valda sīva konkurence? Vai tomēr ir cilvēciska un izpalīdzīga vide?
Manuprāt, ir gan tas, gan tas. Maiga konkurence ir, jo tas ir neizbēgami, nav tik daudz mums to izpētes objektu, materiālu. Pētnieku ir vairāk, tāpēc arī var krustoties gan tēmas, gan intereses. Mana pieredze ir pozitīva, jo nenācās pieredzēt ko negatīvu. Kaut savā ziņā mākslas zinātnei konkurence nāk pa labu, piedāvā vairākus skatījumus uz vienu un to pašu objektu. Piemēram, konferencēs tiek piedāvāti vairāku autoru referāti par vienu tēmu vai publikācijās dažādi autori piedāvā savus skatījumus uz vienu un to pašu jautājumu, viedokļu dažādība nāk pa labu.
Šo domu var ilustrēt kaut vai mana un Daces Lambergas viedokļu nesakritība par jaunreālismu un jauno lietišķību: es uzskatu, ka Beļcovu vācu māksla neinteresēja, nekādu tās ietekmi viņas darbos nesaskatu, viņa vienmēr orientējās uz Parīzes skolas mākslas paraugiem, un te drīzāk būtu jārunā par jaunreālisma izpausmēm, tomēr Dace Lamberga Beļcovas 20. gadsimta 20. gadu otrās puses darbus attiecina uz jauno lietišķību. Bet mēs kaut kā sadzīvojam ar to, ka Dacei ir savs viedoklis, un man ir savs.

Kas ir jūsu lielākais izaicinājums profesijā – kādu projektu vēlaties realizēt?
Man ir divi sapņu projekti, divi sapņu mērķi, kurus būtu jāpaspēj sasniegt, kamēr esmu dzīva. Pirmais – parādīt Beļcovu Francijā. Kaut nelielā muzejā Dienvidfrancijā, uz Parīzi, protams, neceru. Beļcovai šī zeme bija ļoti būtiska, ļoti svarīga, jo viņas māksla attīstījās franču mākslas iespaidā. Parādīt Beļcovu Francijā – es to redzu kā savu misiju, lielo uzdevumu. Otrs mērķis – atgriezt viņas vārdu dzimtenē. Tagad viņu pazīst ļoti šaurs profesionāļu loks, tikai daži, kas pēta emigrantu mākslu ārpus Krievijas, tāpēc sapņoju par viņas izstādi vai nu Pēterburgā, vai Maskavā. Daži no Beļcovas darbiem ir Krievijas muzejos, kaut vai Penzā, kur viņa studēja. Tur ir Savicka galerija (Картинная галерея имени К. А. Савицкого), kur ir arī daudz citu latviešu mākslinieku darbu, daži pat izlikti šī muzeja ekspozīcijā. Pieļauju, ka arī vēl kādā muzejā varētu būt pa kādam Beļcovas darbam, bet tas neko nemaina, viņa tur ir aizmirsta. Pagaidām man nav konkrēta plāna, kā to realizēt. Diemžēl lokdauns to visu piebremzējis. Bet es vienmēr uzticos idejai, zinu, ka notikumi ap to saorganizēsies paši.

Nobeigumā gribas akcentēt Nataļjas Jevsejevas domu, kas būtu ieklausīšanās vērta: liktenis visu izdarīs. Rodas sajūta, ka Nataļja atradusi savu dao, tam seko un ir laimīga. Atliek tikai piekrist šiem vārdiem, klusām izlasīt tos vēlreiz un novēlēt, lai arī katrs lasītājs atrod un spēj sekot savam ceļam.