Lai arī mums, vairāk par visu citu kultūras vēsturē patīk uzzināt kāda mākslinieka privātās dzīves aizkulises, šajā rakstā kolektīvi dabiskā vēlme paliks neapmierināta. Te nu beidzot būs amatierfotogrāfa Eduarda Gaiķa īsā radošā biogrāfija, bet, ja interesē arī viņa privātās dzīves aizkulises, varu pastāstīt arī to. Kāpēc šāds ievads? Jo vēlos sasniegt tos lasītājus, kurus interesē Latvijas fotogrāfijas vēsture, un ar zināmu aizkavēšanos publicēt Gaiķa biogrāfiju, kas gadu laikā ir nemainīgi tiražēta nepilnīga un vienāda. To gribētos mainīt. Par šo fotogrāfu aizstāvēju bakalaura darbu Latvijas Mākslas akadēmijā, taču, vērpjot visu iegūto informāciju vienā līdzenā un nepārtrauktā līnijā, secināju, ka vēl ir tik daudz ko pētīt un rakstīt. Tāpēc iestājos maģistros un joprojām meklēju informāciju par viņu – Gaiķi. Eduards Jēkabs Gaiķis (1881–1961) Latvijā tikai retajam zināms kā mākslas fotogrāfs, izcils kluso dabu meistars.

Lai gan daudzviet drukātajos avotos minēts, ka Gaiķis ar fotogrāfiju ir sācis nodarboties 1906. gadā, patiesībā tas noticis agrāk. Savā 1920. gada Curriculum Vitae viņš norādījis, ka “pirmie soļi fotogrāfijas mākslas laukā attiecas uz 1900. gadu, kad es kā māceklis iegādājos no kāda darba biedra mazu kastītes veidīgu (6 x 9) fotogrāfisku aparātu un sāku pirmos mēģinājumus, bet, tā kā tie deva ļoti neapmierinošus rezultātus, tad es, visu vainu likdams uz aparāta rēķina, fotografēšanu uz laiku atmetu“.[1] Šis teikums ir jauns pierādījums tam, kad konkrēti un ar kādu aparātu viņš uzsācis fotogrāfijas tehnisko jaunatklājumu gaitas. Tālāk Gaiķis rakstījis: “Tikai 1906. gadā uz kāda pazīstama fotogrāfa – mīļotāja ierosinājumu es iegādājos atkal lielāku (13 x 18) aparātu un sāku nopietni nodoties šai mākslas nozarei, studējot literatūras.”[2]

Eduards Jēkabs Gaiķis dzimis 1881. gada 16. jūnijā Jaunsvirlauku muižas kalēja[3] Jāņa un Šarlotes Emīlijas ģimenē kā vecākais dēls. Lai iegūtu amatu, 1899. gadā Eduards Gaiķis iestājies fabrikā par dzelzgriezēja mācekli, taču, tā kā fabrikas dzīve jaunieti neapmierināja,  1902. gadā viņš sāka apmeklēt Rīgas Amatnieku biedrības skolu, kuru pēc pieciem gadiem beidzis ar augstāko godalgu jeb tā saukto stipendiju. Pēc vakara skolas beigšanas 1907. gadā Eduards izgājis grāmatvešanas un mašīnrakstīšanas kursus, pēc kuru beigšanas 1909. gadā pieņemts par darbnīcas rakstvedi[4]  R. H. Manteļa mašīnu fabrikā. Uzturēšanās Rīgā ir devusi ne tikai jaunas iespējas izglītoties un pelnīt iztiku, tā nesusi izmaiņas arī personīgajā dzīvē – viņš ir iepazinies ar Mariju Elizabeti Brambergu, kuru 1910. gadā apņēma par sievu.

No Gaiķa rakstītā CV zināms, ka 1911. gadā viņš iepazinies ar Latviešu Fotogrāfiskās biedrības (turpmāk – LFB) priekšnieku Mārtiņu Bucleru, kurš uzaicinājis Eduardu iestāties biedrībā. Šis uzaicinājums pieņemts, un jau tajā gadā Gaiķis ir apmeklējis biedrības rīkotos fotogrāfijas vakara kursus. LFB kolektīvi 1913. gada decembrī piedalījās Kubaņas Fotogrāfiskās biedrības rīkotajā fotogrāfijas izstādē Jekaterinodarā, tagad – Krasnodarā. Biedrībai kopumā par visiem izstādītajiem darbiem piešķirts pirmās šķiras diploms, kas, kā akcentē Gaiķis, pielīdzināms zelta medaļai. Turklāt vēl bez šī diploma fotogrāfam piešķirts otrās šķiras diploms par autohromiem.[5] Autohromi ir 1903. gadā brāļu Limjēru patentēts krāsu fotogrāfiju ieguves process. Tas sastāv no caurspīdīgas stikla pamatnes, kas pārklāta ar krāsotu kartupeļu cieti, sudraba želatīna emulsiju un vairākām lakas kārtām.

Pēc evakuācijas uz Krieviju 1915. gadā viņš nokļuva Sanktpēterburgā, kas līdz 1918. gadam latviski visbiežāk tika saukta par Pēterpili, bet no 1918. līdz 1924. gadam pilsētas nosaukums bija Petrograda. Tur iepazinās ar Pēterpils Fotogrāfiskās biedrības sekretāru V. P. Valkovu, ar kura starpniecību tika uzņemts par minētās biedrības biedru 1916. gadā un bija tās sastāvā, līdz to slēdza. Aptuveni šajā laikā Pēterpilī tika organizēts Fotogrāfijas Institūts (tagad Augstākais Fotogrāfijas un fototehnikas institūts), kur mācībspēkus izvēlējās no Pēterpils Fotogrāfiskās biedrības biedriem. 1918. gada 20. maijā  ar kāda biedra rekomendāciju Gaiķis kļuva par šī institūta darbinieku, par preparatora palīgu. Viņa uzdevums esot bijis izgatavot mākslas darbu reprodukcijas un diapozitīvus. No 1. oktobra mākslas fakultātē kā students brīvajā laikā apmeklēja lekcijas. 1919. gada rudenī Eduards Gaiķis ir piedalījies fotogrāfijas studentu konkursā, kur viņam tika piešķirta prēmija.[6]

Pēc atgriešanās Latvijā 1920. gada janvārī nav ziņu par fotogrāfa gaitām, taču zināms, ka tā gada martā Rēzeknē viņš meklēja darbu atbilstoši specialitātei, “mākslas fotogrāfijas laukā“.[7] 1920. gadā, pēc tam, kad Rēzeknē vēlamais darbs netika atrasts, Gaiķis ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu. Sākot ar šo gadu, viņa vārds atrodams starp LFB biedriem. Salīdzinoši daudz informācijas par fotogrāfijas norisēm Latvijā var uzzināt no  LFB valdes un pilnsapulču protokolu grāmatām. Eduarda Gaiķa vārds figurē Latviešu Fotogrāfiskās biedrības atjaunošanas protokolā Nr. 1, kas sastādīts pēc sēdes 1920. gada 26. novembrī.[8]

20. un 30. gadi Eduardam Gaiķim bijuši aktīvākie darbības gadi – ne tikai radošajā, bet arī biedrību darbībā. No vēstules firmai Mentor-Kamera-Fabrik Goltz & Breutmann zināms, ka 1923. gada 14. oktobrī pie A. Leibovica Rīgā Gaiķis iegādājās spoguļkameru Mentor 6 ½ x 9 cm ar Zeiss Tessar 1:4,5 objektīvu.[9] Visu viņa daiļrades veidošanās laiku Gaiķis ir pieskaitīts amatierfotogrāfiem, jo viņš ar šo nodarbi nepelnīja iztiku un viņam nepiederēja sava fotostudija. Taču tas nenozīmēja, ka viņa mākslas fotogrāfijas bija sliktākas nekā to fotogrāfu, kuri tika pieskaitīti pie amata meistariem. Tādēļ ir saprotams, ka 1925. gadā Gaiķis ir nonācis nelielās nesaskaņās ar LFB par to, ka viņa darbi tika ievietoti amatieru fotogrāfijas izstādes nodaļā.[10] Tā gada vasarā Eduarda darba gaitas tiek saistītas ar Jelgavas pilsētu, taču viņš aktīvi turpināja darboties LFB. Divus gadus vēlāk viņa vārds atrodams starp Jelgavas Fotogrāfiskās biedrības[11] (turpmāk – JFB) biedru sarakstiem [12], bet jau 1928. gadā (arī 1929. gadā un 1930. gada sākumā) viņš bijis šīs biedrības priekšnieks[13]. 1932. gadā Gaiķis bija žurnāla “Objektīvs” līdzstrādnieks, līdz tam darbojies arī periodiskajos izdevumos “Ilustrētais Žurnāls”, “Nedēļa”, “Jaunā Nedēļa”, “Atpūta”, u. c. Viņš sadarbojies arī ar ārzemju foto žurnāliem[14], lai gan tos nav pagaidām izdevies precizēt.

Pēc izstāšanās no JFB 1934. gadā Gaiķis aptuveni divus gadus nav atrodams nevienas biedrības biedru sarakstos, bet 1936. gadā viņš ar Nr. 43 figurē Liepājas Fotogrāfiskās biedrības sarakstā.[15] Pēc tam Gaiķa vārds fotogrāfu biedrību arhīvu materiālos nav atrodams, kas, protams, nenozīmē, ka viņš tur vairs nav bijis starpkaru posmā. Tāpat trūkst plašākas informācijas par viņa darbību fotogrāfijā pēc Otrā pasaules kara[16]. Zināms tikai, ka Gaiķis piedalījies 1958. gadā pirmajā mākslas fotogrāfijas izstādē Latvijā un bijis viens no tiem, kam Latvijas PSR Kultūras ministrija izsniegusi pateicības rakstu par “ieguldījumu padomju fotomākslas attīstībā”.[17]

Otrā pasaules kara pēdējos gados Sarkanās armijas karavīri izlaupīja Eduarda Gaiķa dzīvokli Kuģu ielā, kā rezultātā tika nozagti gandrīz visi starptautiskajās izstādēs iegūtie apbalvojumi, saglabājušās tikai to kastītes. Šī rīcība smagi ietekmēja meistaru, un pēc Otrā pasaules kara viņš fotogrāfijai atmeta ar roku.

Mana pētījuma tapšanā neatsverams atbalsts bija Harija Čerņevska (Eduarda dēla Romāna otrās sievas dēls) intervijas, kurās viņš atzina, ka Gaiķis bija ļoti negatīvi noskaņots pret padomju varu līdz pat sava mūža beigām. Viņam fotokamera Mentor līdz ar citām vērtīgām fotogrāfijas nozares liecībām tika nozagta, tādēļ nav nonākusi Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā. Nav zināms, kāda būtu izvērtusies Eduarda Jēkaba Gaiķa radošā darbība pēc Otrā pasaules kara, ja karavīri nebūtu atņēmuši visu, kas viņam atgādināja par savulaik iegūto starptautisko atzinību mākslas fotogrāfijā. Pašlaik atliek vien atšķetināt tos pavedienus, kas saglabājušies no Gaiķa nopelniem bagātās darbības Latvijas fotogrāfijas vēsturē.

*Šis ir citāts no kāda LFB sēdes protokola, kad Gaiķis mudinājis biedrības biedrus iesniegt darbus izstādē. Viņa izteicieni dažreiz izrādījušies tik trāpīgi, ka tos sēdes protokolētājs piefiksējis un atstājis nākamajām paaudzēm.