Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības specialitātes maģistrantūras studente Arta Raituma šo pusgadu pavadīja Erasmus+ praksē Portugālē, laikmetīgās mākslas galerijā NO·NO (Lisabonā) un mākslas rezidencē PADA (Barreiro). Ar Artu sarunājas LMA sabiedrisko attiecību vadītāja, gleznotāja Laura Ozola.

L. Vēlos uzzināt, kas tavā dzīvē mainījies, tik ilgu laiku pavadot prom no Latvijas?

A. Mainījies teju viss, aptuveni no A līdz V. Galvenokārt jau ikdienas darbi, kontaktpersonu loks. Un vispārējā uztvere, bet tur, protams, roku pielika pandēmija. Dzīvojam tādā juceklīgā laikā tagad, tāpēc galvenais, ko  esmu sapratusi – neplānot nākotni pārāk tālu uz priekšu, jāspēj kā strautiņam pašķirties akmeņu jeb šķēršļu priekšā, lai pēcāk turpinātu ceļu jau citādākā gultnē.

L. Pastāsti, kāpēc izvēlējies doties Erasmus+ praksē, vai ir kāds būtisks iemesls, kāpēc izvēlējies tieši Portugāli?

A. Uz Portugāli izvēlējos doties vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, pagājušogad  vienu nedēļu pavadīju Lisabonā, un ar to, tā teikt, vārti bija vaļā. Mani fascinēja šī dienvidnieciskā brīze, īpatnējā valoda, no smalkiem, gaišiem akmentiņiem veidotās ietves, porcelāna flīžu izrakstītās ēkas. Tā kā Portugāle ir daudz mazāka par citām Eiropas dienvidu valstīm, gandrīz Latvijas teritoriālajā izmērā, jutu, ka šeit varētu vilkt kādas radniecīgas paralēles. Turklāt, esot iepriekšējā Erasmus+ braucienā, studijās Venēcijas Mākslas akadēmijā, iepazinos ar portugālieti, kas kļuva par man tuvu draudzeni, tādēļ zināju, ka, braucot uz Lisabonu, nebūšu pavisam viena svešā valstī un, ka cilvēki būs draudzīgi, ar siltu un pretimnākošu attieksmi.
Savukārt praksi galerijā vēlējos, jo zinātkāre dzina saprast, kā strādā mākslas pasaules ‘’otra puse’’, kādi ir pienākumi un mākslas darbu kritēriji no kuratoru, galeristu skatu punkta. Kaut kur pa vidu mākslinieka brīvībai un bohēmai, un institūciju birokrātijai gribēju atrast zelta vidusceļu, pa kuru iespējams laipot, formāli sakot - izprast piedāvājuma un pieprasījuma sakritības sektorus.

L. Iepazīstini ar galerijas NO·NO vizītkarti, kādus mākslas darbus tā pārstāv?

A. Kad sāku praksēties, galeriju vēl sauca Acervo – Arte Contemporanea. Ar šādu vārdu tā pastāvēja 3 gadus. Tieši pirms vispasaules notikumiem pārvācāmies uz jaunām, izremontētām telpām, līdz ar to vadītājs izlēma arī mainīt nosaukumu uz daudz kodolīgāko, uzķeramāko No No. Tās arī galvenās pārmaiņas, jo sadarbība ar māksliniekiem turpinās tādā pašā garā, proti, tiek reprezentēti pārsvarā portugāļu un nedaudz arī spāņu laikmetīgās mākslas pārstāvji. Kodols ir aptuveni 9 mākslinieki, dažādu paaudžu, daudzi no tiem darbojas multimediāli. Galerijas īpašnieks un vadītājs tos ir izvēlējies pēc savas gaumes (paturot prātā, ka viņam ir arhitekta izglītība), lielāko daļu no izstādēm arī viņš pats kūrē. Domāju, ka raksturīgākās iezīmes izvēlētajiem darbiem (ar izņēmumiem, protams), ir refleksija par cilvēka darbību pilsētvidē, smalkas ģeometriskas līnijas, vēsturiskas atsauces, mierīga un niansēta krāsu gamma. Mana personīgā favorīte ir Magda Delgado.

L. Kāda bija tava ikdienas prakses izvēlētajā NO·NO galerijā ar kādiem uzdevumiem bija jātiek galā?

A. Dalīšu savu ikdienu trīs periodos, kas bija krasi atšķirīgi. Kad atbraucu janvārī un sāku praksi, mans galvenais uzdevums bija fiziski atrasties galerijā (ar sildītāju pie sāniem, jo portugāļu ēkās lielākoties nav apkures un ziemā ir drēgni) katru darba dienu no plkst. 15:00 līdz 20:00. Galerijā divus mēnešus norisa mākslinieka Filip Cortez izstāde "Exuvia", par kuru mans uzdevums bija stāstīt apmeklētājiem. Sīki iepazinos ar visu pārstāvēto mākslinieku biogrāfiju un darbību, veicu online darbus mākslas platformās, tiku sūtīta uz izsoļu namiem un citām galerijām vizītēs, pārrunās. Personīgi iepazinos arī ar dažiem māksliniekiem. Tad sekoja otrais periods – galerijas pārvākšanās uz jaunām telpām. Biju labā roka vissīkākajos darbiņos, piemēram, iemācījos perfekti aizklāt naglu un skrūvju atstātos caurumus sienās, izjaukt skapjus un rediģēt arhīvus. Un pārkrāsot sienas, tīrīt remonta putekļus patiesībā ir ļoti radošs process! Visbeidzot sākās visiem zināmie notikumi, fiziski galerijā vairs neatrados. Tad strādāju neklātienē, pildot virtuālās vides uzdevumus.

L. Kādas jaunas profesionālās atziņas esi ieguvusi?

A. Hmm, patiesībā galvenā atziņa būtu, ka formālu attieksmi un vēsu ‘’profesionalitāti’’ var droši likt malā. Jebkurš novērtēs vienkāršu, draudzīgu sarunu, īsu un praktisku problēmjautājuma izklāstu. Dabiskumu un vienlīdzību, ne mākslotu ‘’pakalpojuma sniedzējs-klients’’ vai ‘’galerists-mirstīgais skatītājs’’ lomu spēli. Piemēram, sākotnēji jutos nervoza un ‘’saspiesta’’, kad uzzināju – jā, šobrīd runāju ar māksliniekiem, kuri strādājuši pie Demjena Hērsta un Džefa Kūnsa. Bet viņi izrādījās vienkārši un piezemēti cilvēki, kas uzklausa jebkuru viedokli un necenšas izlikties pārāki. Tas patiesībā ir iedvesmojis nebaidīties un nepiešķirt pārlieku nozīmi, tā teikt, ‘’statusam’’. Darīt un radīt to, kas ir unikāli savs, par ko sirds ietrīcas un acis spīd. Un laist pasaulē savu vēsti.

L. Tev piemīt ļoti niansēta krāsu attiecību glezniecība, vai pavadītais pusgads Portugālē ir izmainījis tavu glezniecības valodu?

A. Jā, protams, tas ir nebeidzams, mainīgs process. Manuprāt, tā objektīvi par mākslinieka atstātajām vizuālajām pēdām var spriest tikai tad, kad šai saulē vairs nekas netiek fiziski radīts. Šogad apzināti esmu atteikusies no eļļas krāsām, lai izrautos no iepriekšējo četru gadu rutīnas, strādāju ar kādām piecām krāsām un pārsvarā ar akrilu. Kas žūst nesalīdzināmi ātrāk, līdz ar to ļaujot efektīvi klāt neskaitāmus puscaurspīdīgus krāsas slāņus vienu pār otru nebeidzamos apmēros. Esmu daudz eksperimentējusi, gleznojot pār apdedzinātām virsmām, dedzinot krāsu laukumus, miksējusi krāsu ar grafisku rīku substancēm, vērojusi dabiskā un sintētiskā mijiedarbi. Pati valoda ir ieguvusi arīdzan burtu izteiksmi, pētot uzrakstītu vārdu kā organisku līniju, turklāt noārdījusi lieko, kļūstot vienkāršāka, kodolīgāka, harmoniskāka un klusinātāka. Ar vienu līniju vai pat vienu punktu mācos izteikt to, ko agrāk darīju ar nedrošiem palīgvilcieniem, tagad vairos no liekvārdības.

L. Kā tu nonāci mākslas rezidencē PADA?

A. Jau kopš šī gada sākuma mani tirdīja vēlme iegūt pieredzi mākslas rezidencē ārzemēs, jautājums bija tikai – kurā tieši. Pieteikumus sūtīju uz vairākām, plānus pamainīja arī globālie notikumi. Tā nu biju ļoti iepriecināta, ka PADA apstiprināja, ka vasarā atsāks darbību, kā arī izvēlējās mani kā rezidenti konkursa atlases kārtībā. Ieskicēšu -  PADA ir divu mākslinieku, Tim Ralston un Diana Cerezino, vadīta bezpeļņas organizācija iekš Barreiro, pilsētas pie Težu upes, tieši pretim Lisabonai. Šī apkārtne ir ārkārtīgi interesanta no vēsturiskās perspektīvas – kādreizējais rūpniecības rajons, kur dzīvoja un strādāja ap 20 000 strādnieku tādā kā komūnā, turklāt īpašnieka Alfredo da Silva vadmotīvs bija neizšķiest pilnīgi neko, līdz ar to paralēli darbojās tekstila, krāsu, ķimikāliju u.c. fabrikas, apvienības nosaukums bija CUF, no 1930 līdz 1974. gadam lielākais eksportbizness Portugālē. Paradoksāli, ka tagad rajons ir pamests, bet ‘’produkciju’’ turpina mākslinieki, izmantojot pieejamos pamestā Industriālā parka materiālus, veidojot vietas specifiskus darbus. Es dzīvoju rezidencē vienu mēnesi un intensīvi izmantoju katru brīdi, lai eksperimentētu un radītu. Ļoti silti iesaku šo rezidenci, jo attieksme no vadītāju puses ir teju kā pret ģimenes locekli, vienmēr tiek piedāvāta palīdzīga roka, turklāt telpas un iespējas te ir gandrīz neierobežotas.

L. Mākslas rezidencē PADA tu izveidoji savu personālizstādi, pastāsti par ko tā bija?

A. Jā, tā kā beidzot pēc relatīvas šaurības un izolācijas varēju pievērsties lielformātam, gribēju radīt ko pamatīgu un plašu, kā arī izmantot iespēju izstādīt darbus iekš white cube space, sasniegt internacionālu auditoriju. Es varētu gari un detalizēti stāstīt par izstādi "May Home Stay Within You", bet īsumā svarīgākā informācija būtu, ka vēlējos reflektēt par neseno karantīnas periodu, par iekšējām izjūtām un arī par to, kā ir tad, kad jēdziens ‘’mājas’’ pilnībā maina savu nozīmi. Jo kā tad ir, ja neesi savā dzimtajā zemē, ja esi burtiski iesprūdis īrētā dzīvoklī? Kā ir tiem, kuriem māju nav vispār, bet pa ielām brauc mašīna, no kuras skaļi tiek raidīts ziņojums ‘Fica em casa’ (portugāliski – ‘’paliec mājās’’)? Un post-pandēmijas laikā mēs visi esam savās Šīszemes mājās, atkarīgi no dabas kaprīzēm. Izveidoju ‘’iekšējo māju’’, daudz izmantojot organiskus materiālus, balansējot uz iekšas-āras robežas, ar poētisku, filozofisku skatījumu uz nenovēršami plūstošo laika upi. Un krietnu devu iedvesmas smēlos no portugāļu dzejnieka Fernando Pessoa literārajiem darbiem.

L. Vai vari nosaukt kādas 3 lietas, ar ko atšķiras Latvijas mūsdienu māksla no Portugāles mūsdienu mākslas?

A. Centīšos izkristalizēt. Pirmkārt, Latvijā salīdzinoši daudz mākslinieku strādā ar figurālu atainojumu, kamēr Portugālē tas ir liels retums. Viņu mūsdienu mākslinieku darbi ir tīri abstrakti, turklāt dominē instalācija, dzīvas un reizē laikmetīgi transformējušās ir keramikas (daudzi noteikti zina tipiskās "azulejo" flīzes, starp citu, kvadrāta forma un strukturāls, fraktāls atkārtojums arī ir aktuāla tendence joprojām) un pat izšūšanas tradīcijas. Otrkārt, portugāļu mākslai piemīt poētisks skatījums, apbrīnojams formas smalkums un minimāla izteiksme. Pierodot pie šejienes mākslas aktualitātēm, man dažkārt, skatoties uz mūsējo mākslas darbiem, šķiet, ka ir par daudz informācijas, lieku detaļu, no kurām var droši atteikties. Treškārt – ir krietni vairāk eksperimentālu darbu, procesuālās un ielu mākslas. Jā, un arī dominējošā (ja tā var vispār izvērtēt, protams) krāsu gamma – silta un gaiša, kā dienvidu gaisma.

L. Cik aktīva ir mākslas dzīve Portugālē, piemēram, izstāžu norises, tirgi, domubiedru grupas, strāvojumi?

A. Grūti komentēt par šī brīža situāciju, kad viss ir tik trausls un mainīgs, lai gan dzīvība, protams atgriežas, izstādes atveras un rezidences notiek. Kopumā mākslas aina ir dinamiska un daudzveidīga, nesalīdzināmi plašāka un raibāka, nekā Latvijā. Notiek (šogad gan virtuāli) mākslas meses, piemēram, Arco Lisboa, kur liela daļa galeriju piedalās. Lisabonā vien ir ap 50 laikmetīgās mākslas galeriju, nemaz nerunājot par antīko lietu, dizaina studijām u.c. Ir daži lieliski muzeji un kolekcionāru institūcijas, kā spilgtus piemērus varu minēt Museu Coleção Berardo un Museu Calouste Gulbenkian. Starp citu, ir arī granti un fondi, kur pat nerezidenti drīkst pretendēt uz finansējumu, viens no tiem - Calouste Gulbenkian Foundation. Kā aktuālu tendenci gribētu minēt ‘artist-run-spaces’ jeb darbojošos mākslinieku izveidotas galerijas, izstāžu telpas, kas te aug kā sēnes eksponentfunkcijā. Mākslas attīstība taču ir vistiešākajā veidā pašu mākslinieku rokās! Šādas iniciatīvas iedvesmo. Gribētos arī Latvijā redzēt arvien vairāk un vairāk uzņēmīgu praktiķu, kas sadarbojas ar amatbrāļiem un māsām, reizē radot un kūrējot.

L. Vai vari novērtēt cik aktīvi vietējie iedzīvotāji iegādājas mākslas darbus un seko līdzi mākslas notikumiem?

A. Neesmu gluži statistiķe, lai izvērtētu, bet varu veikt tādu brutālu iedalījumu, ja nepieciešams. Daļa vecākās portugāļu paaudzes un nabadzīgākais iedzīvotāju slānis (pie kuras pieskaitāms plašs imigrantu daudzums)  par mākslu absolūti neinteresējas, turklāt šī daļa nav maza. Taču inteliģences pārstāvju arī ir daudz, turklāt cilvēki aktīvi dibina starptautiskus kontaktus, kā arī daudz mākslas tirgum pietuvināto, piemēram, no Francijas un Lielbritānijas, šeit ir ieguvuši rezidentu statusu un sniedz savu artavu mākslas ainas attīstībā. Un Lisabonā vien ir kādi desmit (vismaz ar šādu skaitu pati nonācu tiešā uzziņu kontaktā) izsoļu nami, kas sadarbojas ar galeristiem un veic izsoles, tā ka pirktspēja iedzīvotājiem visnotaļ ir, kā arī izpratne par laikmetīgo mākslu.

L. Vai Covid-19 vīrusa izplatība izmainīja tavu uzturēšanos Portugālē?

A. Jā, bet tikai daļēji. Jau marta sākumā biju izlēmusi, ka vēlos pagarināt savu prakses laiku (oriģināli tiku domājusi palikt līdz aprīļa vidum) līdz jūnijam, jo trīs mēneši tomēr ir daudz par maz, lai pilnībā aprastu ar vidi, pienācīgi iedzīvotos. Un pēcāk izveikt rezidenci arī gribējās, tā kā ātrāk par jūnija beigām uz mājām neplānoju doties. Protams, esmu šeit palikusi nedaudz ilgāk (rakstot šīs atbildes vēljoprojām no Lisabonas), jo Portugāle ir ‘’sarkanajā sarakstā’’ un es gluži vienkārši vēl nemaz nevaru atlidot atpakaļ. Vai biju domājusi atgriezties Latvijā martā, kad notika repatriācija? Daudzi ārzemju studenti devās atpakaļ, jo neziņa un iesprūšana svešā valstī biedēja, taču es negribēju ļauties masu panikai un par katru cenu caur pārpildītām lidostām plēsties uz mājām. Jutu, ka vēl ir daudz darāmā šeit pat, nojautu arīdzan, ka maijā karantīna (vismaz daļēji) beigsies.

L. Vai ir kāds jautājums, kuru tev neuzdevu, bet vēlies pastāstīt?

A. Stāstīt varētu vēl gari un plaši. Tomēr es drīzāk iedrošinātu par sīkākām detaļām man rakstīt privāti, esmu atvērta sniegt jebkādus ieteikumus un dalīties pieredzē saistībā ar Portugāli. Pilno stāstu par šo dzīves gadu esmu iemūžinājusi dienasgrāmatā, cītīgi atspoguļojot gandrīz katru dienu. Laiks ir burtos ievīts, pēc atgriešanās domāšu par šī artefakta māksliniecisko pielietojumu.

L. Vai ir kādi ieteikumi vai novēlējumi tiem studentiem, kuri vēlas pieteikties Erasmus+ praksē?

A. Dodieties praksē vismaz uz pusgadu, lai nesteidzīgi un pamatīgi izprastu konkrēto vidi, cilvēkus! Noteikti, ka dažbrīd būs grūti, šauri, šķitīs, ka tiek veikts solis uz atpakaļu savā praksē, taču patiesībā tikai tad atvērsies vēl neizdibināti radošuma kanāli. Nebaidieties sūtīt daudz pieteikumu, arī uz tādām prakses vietām, kas sākotnēji šķiet kā neaizsniedzamas kalnu virsotnes, turklāt meklējiet nestandarta risinājumus! Un, kad būsiet praksē, esiet klātesoši katrā mirklī!

L. Paldies Arta par interviju, lai veicas!