Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Stella Pelše, raksta par aktuālajām tendencēm Stokholmas mākslas dzīvē, pēc dalības Eiropas mākslas kanona projektam veltītajā mākslas vēsturnieku asamblejā un apmeklējot nozīmīgus mākslas notikumus Stokholmā.

Lai apkopotu vērtības, ko „nedrīkst nezināt”, 21. gadsimta sākumā dzima ideja par Latvijas kultūras kanonu. Kaut arī par tā vai cita darba kanoniskumu vienmēr var diskutēt un pašu kanona nepieciešamību apšaubījušas daudzas teorijas, kanona digitālā vietne (https://kulturaskanons.lv/) ļauj iepazīt noteiktu izlasi nozares speciālistu izvērtējumā. Pirms gadiem pieciem līdzīga iecere Eiropas mērogā radās Mākslas vēstures pētniecības institūtu asociācijai (Research Institutes in the History of Art jeb RIHA) – izveidot publikāciju un digitālo vietni „Vizuālās mākslas Eiropā: Atvērtā vēsture” (Visual Arts in Europe: An Open History (EVA)), kas balstītos starptautiskā dialogā un akadēmisko tradīciju plurālismā, uzrunājot visplašāko auditoriju. Paredzēts iekļaut ap 470 objektiem ar dažāda sarežģītības līmeņa pavadošajiem tekstiem no 46 Eiropas Padomes dalībvalstīm (agresorvalsts Krievija tajā vairs neietilpst, tomēr sadarbība ar „neatkarīgiem speciālistiem” tiekot turpināta).

Sākotnējā fāzē katra valsts piedāvāja trīsdaļīgu izlasi ar 20 objektiem, ietverot četrus savā valstī radītus un saglabātus darbus, astoņus darbus no citām Eiropas valstīm un astoņus brīvi izvēlētus darbus – gan saistītus, gan arī nesaistītus ar savu valsti, kas var atrasties jebkur, ieskaitot ASV vai citus pasaules reģionus. Jāuzsver plašais nozaru aptvērums, līdzās tradicionālajai vizuālajai mākslai ieskaitot arheoloģiju, arhitektūru, dizainu, fotogrāfiju un kino. Latvijas mākslas vēsturniekus aicinājums piedalīties sasniedza 2023. gadā, kad rudenī arī tika izveidots un iesniegts attiecīgais saraksts, šo rindu autorei provizoriski piekrītot būt par Latvijas puses koordinatoru. Uzdevums sašaurināt sarakstu teju uz pusi, atlasot pārliecinošākos objektus, tika redkolēģijai, kas pārstāv piecas institūcijas – Mākslas vēstures institūtu (Lisabona), Kurtolda Mākslas institūtu (Londona), Čehijas Zinātņu akadēmijas Mākslas vēstures institūtu (Prāga), Nacionālo muzeju (Stokholma) un Nacionālo Mākslas vēstures institūtu (Parīze), kura direktors Eriks de Šasī (Éric de Chassey) ir arī  redkolēģijas vadītājs.

Pirms klātienes tikšanās dalībvalstīm  tika izsūtīti atlases rezultāti, Latvijas gadījumā iekļaujot lielāko daļu – neolīta dzintara aļņa galvu no Sārnates, izcilos arhitektūras pieminekļus – Rīgas Domu un Rundāles pili, Jēkaba Kazaka “Bēgļus” (1917) un Romana Sutas šķīvi “Kāzas” (1928), kā arī miniatūro “spiegu” fotokameru “VEF-Minox” (1938). Tāpat pieņemti arī vairāki citzemju darbi, kas pārklājās ar citu valstu atlasi – helēnisma skulptūru grupa “Lāokoons un viņa dēli” (ap 200 g. pr. Kr.), Florences katedrāle ar Filipo Bruneleski (Filippo Brunelleschi) veidoto kupolu (ap 1420–1436), Djego Velaskesa (Diego Velázquez) “Galminieces” (1656–1657), Kloda Monē (Claude Monet) “Impresija. Saules lēkts” (1872) un Pablo Pikaso (Pablo Picasso) “Aviņonas meitenes” (1906–1907). LMA profesora Eduarda Kļaviņa ieteikums nomainīt redīmeidu atklājēja Marsela Dišāna (Marcel Duchamp) ikonisko “Strūklaku” ar izcilo Ļvivas baroka un rokoko tēlnieku Johanu Georgu Pinzelu  (Johann Georg Pinsel) īstenots daļēji – finālā figurē abi, jo “Strūklakas” piedāvājums nāca no vairākām valstīm un tādējādi ieguva neapšaubītu atbalstu.

EVA ģenerālā asambleja 24. oktobrī Stokholmas Nacionālajā muzejā, kur namatēva lomu uzņēmās muzeja krājuma darba vadītājs Martins Olins (Martin Olin), bija galvenokārt veltīta objektu saraksta apspriešanai un iespējamo modifikāciju ieviešanai. Klātienē pasākumu apmeklēja vairāk kā 20 dalībnieki, daži pieslēdzās attālināti, tomēr visas dalībvalstis nebija pārstāvētas. No Latvijas asamblejai daļu dienas pievienojās arī LMA Mākslas vēstures institūta direktore Kristiāna Ābele,  pēc tam iesaistoties paralēli turpat notiekošajos citos RIHA pasākumos.

Diskusiju centrālo asi paredzami veidoja dažādi viedokļi par vispārzināmu šedevru īpatsvaru un klātbūtni, raisot jautājumus, vai šis projekts galu galā neatkārto jau visiem zināmo un nepalaiž garām iespēju atklāt un popularizēt mazzināmo. Vai nepieciešams iekļaut Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) “Svēto vakarēdienu”, Mikelandželo (Michelangelo) “Pietà” un vēl vairākus citus ikoniskus darbus?  Šo aspektu īpaši uzsvēra Igaunijas Mākslas akadēmijas pārstāve Kristina Jēkalda (Kristina Jõekalda); vienlaikus izskanēja arī šaubas par to, ciktāl mākslas vēsturniekiem vispārzināmais ir tikpat zināms arī plašākai publikai. Tā Itālijas pārstāve Elizabeta Skundžo (Elisabetta Scungio) minēja anekdotiskus piemērus, kad vispār netiek atpazīts pietà  sižets, uztverot to vienkārši kā nezināmu sievieti ar vīrieti klēpī. Nav izslēdzams, ka digitālajā laikmetā, kad vairums informācijas tiek uztverts nevis grāmatu, bet kustīgu bilžu formātā, arī šķietami vispārzināmais jāiekļauj izglītības un kultūras pārmantojamības nodrošināšanas pasākumos. Zināms spriedzes elements iezīmējās arī starp klasiskākiem Rietumu kanona paraugiem un Austrumeiropas pārstāvju vēlmi tos pārskatīt ar savu piedāvājumu, piemēram, Polijas pārstāvju neapmierinātībā ar faktu, ka izvēlēti divi Albrehta Dīrera (Albrecht Dürer) darbi, bet iztrūkst Krakovas Vāveles pils gobelēni.

Piedāvāto mākslas objektu vērtējumā dažkārt iejaucās arī valstu vēsturiskās domstarpības. Tāds, piemēram, bija Bulgārijas aicinājums apmainīt Ziemeļmaķedonijas piedāvāto, “politiski sensitīvo” Ohridas vienības izšūto karogu “Brīvību vai nāvi” (1903) – primitīvi folkloristiskā stilā adaptēto Ežēna Delakruā (Eugène Delacroix) “Brīvību uz barikādēm” – ar citu objektu. Tas arī tika izpildīts, vairoties no strīdīgiem, dalībvalstis šķeļošiem piemēriem.   

Sanāksmes noslēdzošā daļa bija veltīta balsojumiem par konkrētiem priekšlikumiem, mainot vietām noraidītā un akceptētā saraksta elementus. Piemēram, Edvarda Munka (Edvard Munch), šķiet, pati slavenākā glezna “Kliedziens” (1893) tika nomainīta pret šī paša autora “Pašportretu ar cigareti” (1895) kā izteiksmīgāku, psiholoģiski niansētāku piemēru. Piedāvājumiem aizpildīt dažas atbrīvojušās vietas ar noraidītā saraksta objektiem tika pievienots arī Latvijas priekšlikums iekļaut kanonisko Egona Spura fotogrāfiju ciklu “Rīgas proletāriešu rajoni. 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums” (20. gs. 70.–80. gadi). Pēc īsa raksturojuma daļa balsotāju pievienojās šai izvēlei, tomēr tas nebija pietiekami un vairāk balsu savāca dāņu modernistiskā dizaina pērle – Finn Juhl Chamber ANO ēkā Ņujorkā (1952). Toties Igaunijai izdevās iedabūt fināla sarakstā sava animācijas vecmeistara Prīta Pjarna (Priit Pärn) ikonisko filmu “Brokastis zaļumos” (1987), kas brīvi manipulē ar mākslas vēstures vizuālajiem resursiem, izvēršot asu vēlīnā padomju posma sabiedrības kritiku.

Noslēgumā tika apspriesti tālākie soļi projekta virzībā. Eriks de Šasī iezīmēja problēmu, ka dažādu fondu finansējuma priekšnoteikumos parādās maksimāla digitālā resursa atvērtība publikai, proti, iespēja jebkuram kļūt par attēlus pavadošo tekstu līdzautoru, kas tomēr raisīja pašsaprotamus iebildumus. Vairāki dalībnieki ieskicēja potenciālos risinājumus, kas saglabā komentētāju līdzdalības elementu, vienlaikus neizjaucot profesionāļu tekstu integritāti. Finansējuma apcirpšana, šķiet, var mainīt arī sākotnēji daudzvalodīgo ieceri, proti, līdzās angļu valodai izmantot visu dalībvalstu valodas. Zināmus jautājumus raisa arī plāns izmantot mākslīgā intelekta palīdzību oriģinālvalodu tulkošanai uz angļu valodu, bet darba gaitā vēl iespējamas arī izmaiņas un precizējumi. Vēl arī nav izlemts, vai objektu saraksts varētu tikt atklāts publikai pirms pavadošo tekstu izstrādes.

ROMANTISMA ŠĶAUTNES

Asamblejas dalībnieku programmā bija arī Stokholmas izstāžu dzīves aktualitātes, vispirms jau vērienīgā izstāde Nacionālajā muzejā “Romantisma acs” (The Romantic Eye, līdz 2025. gada 5. janvārim). Romantisms skatīts kā daudzdimensionāls virziens, kas “fundamentāli izmainīja Rietumu mākslu, mūziku un literatūru no 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta vidum” (no izstādes anotācijas). Uztveres fokusa pārbīde no racionālas izpratnes uz vairāk sensuālu pieredzi aptver ne tikai minētā laikposma, bet arī 20. un 21. gadsimta mākslas piemērus. Proti, romantisms nav tikai secīgi izklāstāmas mākslas vēstures epizode, kurā neiztikt bez tādiem vārdiem kā Kaspars Dāvids Frīdrihs (Caspar David Friedrich) vai Johans Kristians Dāls (Johann Christian Dahl), bet hronoloģiski neiegrožots pasaules uztveres veids. Tiesa, pieeja nav jaunums un var ietvert arī zināmus jēdziena pārmērīgas izplūšanas draudus, tomēr tā piedāvā panorāmisku romantisma turpināmības ainu. Dažādu virziena šķautņu klāstā (“Nakts”, “Vēsture, sāga un fantāzija”, “Cēlais un dabas spēki”, “Jūra un horizonts”, “Drupas”, “Romantisms un kino”, “Romantisms un datorspēles”, u.c.) acīs krīt sadaļā “Mežs” iekļautie Leifa Engstrēma (Leif Engström) detalizētie koku tuvplāni, kas atgādina Miervalža Poļa mimētiski precīzi gleznotās egles, un Anetes Harbo-Flensburgas (Anete Harboe-Flensburg) tīši izpludinātā ainava, radniecīga Līgas Purmales poētiskajiem miglas skatiem, pārsteidzoši satuvinot romantisma un hiperreālisma elementus.  

Otra asamblejas dalībniekiem piedāvātā izstāde “Hertervigs – Hills. Sapnis un realitāte” (Hertervig – Hill. Dream and Reality, līdz 2025. gada 26. janvārim) muzejā Prins Eugens Waldemarsudde, kas atrodas neilga tramvaja vai autobusa brauciena attālumā no Stokholmas centra, arī atklāj ainavas dominanti, kā arī saskares punktus ar vēlīno romantismu, simbolismu un sirreālismu.  Norvēģu gleznotāja Larsa Herterviga (Lars Hertervig, 1830–1902) un zviedru gleznotāja Karla Fredrika Hilla (Carl Fredrik Hill, 1849–1911) retrospekcijas prezentē abu jaunrades evolūciju no sava laika ainavu glezniecības tradīcijām līdz psihisku saslimšanu ietekmētam vizionārismam, kas Latvijas gadījumā vistiešāk sasaucas ar gleznotāja Pētera Krastiņa (1882–1942)  traģisko biogrāfiju. Hertervigu vairāk iespaidoja Diseldorfas ainavistu stilistika, kamēr Hills uzturējās Parīzē un apguva Barbizonas skolas un daļēji impresionisma pieeju. Herterviga vēlīnā jaunrade šķiet izgaistam arvien mazākos, trausli ēteriskos akvareļa un guašas gleznojumus, kamēr Hilla darbus sāk piepildīt monstrozi aurojošu dzīvnieku un deformējoši savērptu cilvēku tēli, pat eglēm piešķirot draudīgi kustīgu, dzīvu būtņu auru.

NO MODERNISMA LĪDZ LAIKMETĪGAJAI MĀKSLAI

Ja iepriekšminētajos muzejos skatāmas arī pastāvīgās ekspozīcijas, tad kādreizējā muitas ēkā  iekārtotais fotogrāfijas muzejs Fotografiska, kas kļuvis par vienu no pilsētas tūristu magnētiem, pievērsies tikai izstāžu darbībai. Šobrīd tādas ir trīs un ļoti atšķirīgas. Pirmais stāvs veltīts visplašākajai, faktiski neaptveramai tēmai “Kosmoss: Vizuāls ceļojums” (Space: A Visual Journey, līdz 2025. gada 2. martam), kurā gan foto, gan kustīgu attēlu veidā iemiesoti kosmosa apgūšanas vai iztēlotas pieredzēšanas gadījumi. Otrajā stāvā aplūkojama populārā ķīniešu fotogrāfa Fenga Lī (Feng Li) izstāde “Baltās naktis brīnumzemē” (White Nights in Wonderland, līdz 24. novembrim), kurā fiksēti ironiski, absurdi un vizuāli krāšņi mirkļi uz dažādu mūsdienu pilsētu foniem. Sarežģītāku un smagāku tēmu, ko pirms ieejas pavada brīdinoši uzraksti par iespējami šokējošiem attēliem, piedāvā trešais stāvs ar Emīlijas Bergmarkas-Himenesas (Emilia Bergmark-Jiménez) atklāti tvertajām dzemdību ainām “Piedzimt un dot dzīvību” (To be Born and to Give Birth, līdz 2025. gada 19. janvārim).  

Visbeidzot mākslas maršrutu obligāts pieturpunkts ir arī Stokholmas Modernās mākslas muzejs Moderna Museet, kura pašreizējais blokbāsters noteikti ir izstāde “Vācu ekspresionisms: Mākslinieku grupa “Tilts” un modernisma sākumi” (German Expressionism: The Artist Group Brücke and the Beginnings of Modernism, līdz 2025. gada 9. martam). Sadarbībā ar “Tilta” muzeju Berlīnē eksponēti ap 180 darbiem – gleznas, grafikas un skulptūras, turklāt darbus uz papīra paredzēts izstādes laikā mainīt, lai nepakļautu pārāk ilgai gaismas iedarbībai. Izstāde strukturēta, vadoties pēc noteiktiem periodiem un ģeogrāfiskajām vietām 1905. gadā dibinātās grupas darbībā un pārstāvot tādus māksliniekus kā Emīls Nolde (Emil Nolde), Makss Pehšteins (Max Pechstein), Ernsts Ludvigs Kirhners (Ernst Ludwig Kirchner), Karls Šmits-Rotlufs (Karl Schmidt-Rottluff),  Ērihs Hekels (Erich Heckel), Oto Millers (Otto Mueller) un Fricis Bleils (Fritz Bleyl). Vācu ekspresionisms pretstatā harmoniskākajām franču fovisma vai kubisma ietekmēm nav pārāk augstu vērtēts Latvijas mākslas vēsturē, drīzāk mēģinot uzsvērt atšķirības un tiešu iespaidu neesamību. Taču tuvplānā noteikti ir vērtīgi izpētīt kliedzošos sarkani zaļo krāsu salikumus pretstatā melnbaltajiem kokgriezumiem, kā arī stūraini skaldņoto deformāciju specifiku. Vienlaikus ir arī piemēri, kuros pagarināto triepienu mozaīka saistoši sasaucas ar latviešu ekspresīvo gleznotāju Voldemāru Zeltiņu (1879–1909), piemēram, Karla Šmita-Rotlufa “Pie jūras” (1906) vai Ēriha Hekela “Pļavas un koki” (1905). Tas gan nenozīmē tiešu ietekmēšanos, bet nešaubīgi paralēlus meklējumus.

Muzejs piedāvā arī izstādi “Trešā roka: Maurīcio Katelāns un Moderna Museet kolekcija” (The Third Hand: Maurizio Cattelan and the Moderna Museet Collection, līdz 2025. gada 12. janvārim), kurā provokatīvā itāļu konceptuālista skulptūras saspēlējas ar zviedru un citzemju mākslinieku darbiem. Neiztrūkst arī varbūt paša slavenākā Katelāna objekta “Devītā stunda” (1999) ar meteorīta notriekto pāvestu, savukārt telpā ar nosaukumu “Laukums” dominē Katelāna darba L.O.V.E. (2010) kopija (marmora oriģināls atrodas pie biržas ēkas Milānā). Darbu, kura nozīmes svārstās starp piedauzīgu žestu un sakropļotu sveicienu, ieskauj nehierarhisks mākslas darbu izvietojums pēc muzeja krātuves principa.

Savukārt izstāde “Rozā buras: Zviedru modernisms Moderna Museet kolekcijā” (Pink Sails: Swedish Modernism in the Moderna Museet Collection, līdz 2025. gada 3. martam) ļauj atgriezties pagājušā gadsimta pirmajā pusē, aizņemoties nosaukumu no zviedru gleznotāja Ragnara Sandberga (Ragnar Sandberg) gleznas “Rozā buras” (1934) – ekspresīvi caurspīdīgā vieglumā uztrieptas vasarīgas ainavas, kurā krāsu joslu mudžekļi gandrīz sāk dzīvot savu patstāvīgu dzīvi, tomēr vēl saglabā tiešā dabas iespaida reminiscences. Muzeja piedāvājumā ir vēl citi projekti, piemēram, zviedru dizaina izcilību izlase no Zviedru arhitektūras un dizaina centra ArkDes kolekcijas. Tas viss un vēl daudz kas cits pieejams tikai stundas lidojuma attālumā no Rīgas.

Foto: Stella Pelše