LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares 3. kursa studente Alise Vaivode.

Rīgā 90. gados notika vērienīgas avangarda modes skates ar modes māksliniekiem no visas pasaules. Bruno Birmaņa veidoto Nepieradinātās modes asambleju pirms dažiem gadiem iepazinu kādā “Dazed’’ rakstā.[1] Šajā sarunā apspriežam avangarda modes rašanās priekšnoteikumus un padomju un postpadomju Latvijas modes tīklojumus un iedvesmas avotus.

Kāda situācija bija Latvijas modē Padomju Savienības pēdējos gados?
80. gadu otrā puse Padomju Savienībā bija laiks, kad cilvēki ievilka gaisu plaušās un varēja par kaut ko runāt, bet vispār nezināja, kas ir tirgus un kā var pelnīt naudu. Sistēma bija tāda, ka eksistēja oficiālā mode, kura dalījās divos blokos. Pirmais bloks bija ražošanas uzņēmumi, tie apšuva visu lielo Padomju Savienību un ne tikai. Tajā laikā bija daudzas grandiozas rūpnīcas, Rīgā bija pieci tekstiluzņēmumi un vairākas šūšanas rūpnīcas, no kurām skeletus var redzēt joprojām. Padomju Savienībā bija 200 miljoni iedzīvotāju; var iedomāties, kas tie bija par apjomiem. Par radošumu tur vispār nebija runa. Bija milzīgās sērijās, ļoti zemā kvalitātē tupi ražots apģērbs, nu, varbūt kādreiz kaut kas iespīdējās klāt. Pirmais lielais bija ražošanas bloks, tolaik saukts par vieglo rūpniecību. Otrs bloks bija šūšanas uzņēmumi, tā saucamie modeļu nami, Latvijā tādi bija trīs – “Rīgas Modeļu nams’’, “Rīgas Modes’’ un “Baltijas Modes’’. “Rīgas Modēs’’ 1985. gads bija lūzuma laiks, jo parādījās t. s. eksperimentālais cehs, kurā sāka strādāt Elita Patmalniece un Ilze Līdere. “Rīgas Modēs” tolaik savu pirmo skati režisēja Andrejs Žagars, vēlākais operas direktors. Tie bija pirmie plaši pamanāmie darbi, kur viņš nebija aktieris, bet taisīja brīnumus ar savu harizmu, stilu, attieksmi un estētiku. Atceros viņa pirmos darbus, kuros viņš riktīgi iespaidojās no Kardēna. Andrejs vēlāk bija arī horeogrāfs un režisors “Modes asamblejā”.

Protams, eksistēja arī neoficiālā mode, privātie šuvēji, bet lielākoties tas aprobežojās ar šūšanu pēc modes žurnālu piegrieztnēm, vēl jo vairāk tāpēc, ka īsti nebija audumu, no kā šūt. Mākslinieki, alternatīvā mode parādījās 80. gados, Krievijā tas izpaudās agrāk, caur nonkonformismu, pret padomju sistēmu.

Kā radās ideja veidot avangarda modes asambleju un teātri?
80. gadu vidū Uģis Rūķītis strādāja ar skatuves, mūzikas cilvēkiem. Viņš bija augsti profesionāls šuvējs, turklāt ar radikālu, krasi alternatīvu domāšanas virzienu. Savā dziļākajā būtībā viņš bija izcils dizainers, pabeidzis Augstākos piegriešanas kursus, kas toreiz bija Baltezerā, vissavienības līmeņa mācību iestāde, divu gadu augstskolas kurss ar labiem pasniedzējiem. Leģendāri ir tas, kā viņš Mārim Gailim, vēlākajam premjeram, Pēterbaznīcā, “Arsenāla” pasākumā, 25 minūšu laikā sašuva bikses. Tā bija īsta performance, viņš bez konstrukcijas izgrieza audumu ar šķērēm uz galda! Jautājums, cik labas bija bikses, bet principā viņš to varēja izdarīt. Uģa klientu vidū bija “Līvi”, visi Latvijas mūzikas top kolektīvi. Vanzovičs bija ļoti stilīgs, Vanzovičam līdzi nāca Zīvere, un Zīverei līdzi nāca Zigmars Liepiņš, “Sīpoli”, Mārtiņš Brauns. Es Rūķi zināju diezgan labi tieši caur mūziķiem. Armijā biju dienējis kopā ar Aigaru “Jumpravas”, un man visi grupas mūziķi bija pazīstami. Sadarboties mēs sākām tad, kad žurnāla “Rīgas Modes” krievu versijas galvenā redaktore Svetlana Hajenko mani uzaicināja piedalīties izstādē “Tērps laikabiedram”. Svetlana bija mana kaimiņiene, un mēs bijām labi pazīstami.
Tolaik sadarbojos ar Ivaru Mailīti, visu kinoforuma “Arsenāls” grupu, mēs veidojām performances, vides objektus un tamlīdzīgas dullas lietas. Arkādijas parkā kopā ar Mailīti taisīju “Arsenāla” performanču pasākumus. Nekad neesmu bijis ieinteresēts strādāt ar kaut ko tradicionāli saprotamu un atdarināt esošo trendu. Man patīk izaicinājums un uzdevums, kas sākotnēji izskatās nerealizējams. Sākās tas ar instalācijām un performancēm, turpinājās jomā, ko visi dēvē par modi. Jau pirmais eksperiments izvērsās performancē “Četri apokalipses jātnieki”, kas ieauļo Jūrmalā pa Jūrmalas šoseju melnos milzīgos, apkaltos apmetņos un maskās. Padomju laikā tas bija pilnīgs ārprāts, pat tagad būtu diezgan pagrūti to izdarīt. Man palīdzēja viens no tā laika komjaunatnes līderiem Ziedonis Čevers. Rezultātā mūs rādīja “Panorāmā” (sižets ir atrodams Latvijas Valsts arhīvā). Jūrmalā mēs ar Rūķi pirmo reizi sadarbojāmies. Tad 1987. gadā pirmo reizi braucām uz festivālu “Tallinas modes dienas”[2], kur neviens tik traks kā mēs nebija redzēts. Mākslinieki vairumā gadījumu bija PSRS kastītēs, rāmīšos salikti, tādu alternatīvās jeb nestandarta, provokatīvās modes cilvēku nebija. Pa visu plašo Padomju Savienību, protams, bija daži pagrīdes mākslinieki, bet tas vēl bija bērnu autiņos. Tā nu mēs ļoti ātri kļuvām zināmi, un mūs ātri ievēroja, gan kopā, gan katru atsevišķi.
1989. gada Tallinas modes dienu noslēguma vakarā, jau būdams ar kārtīgu pieredzi, es aizdomājos, ka būtu interesanti sapulcināt domu biedrus pie mums Rīgā. Apkārt norisinājās trako pārmaiņu un iespēju laiks. Perestroika bija pāraugusi atbrīvošanās kustībā, un tika brucināti visi iespējamie mūri, ar Berlīnes mūri priekšgalā. Sarunājām, ka Tallinas pasākuma radošais vadītājs Vambols Tīks palīdzēs ar radošo mākslinieku un žurnālistu kontaktiem un piesaistīšanu. Tad mūs sāka aicināt piedalīties pasākumos pa labi, pa kreisi, braukājām gan kopā, gan atsevišķi. Tad arī veidojās zināms tīklojums, personīgās pazīšanās, draugu un līdzīgi domājošo tīkls, profesionālu tīklu nebija. Protams, bija federācijas, asociācijas un izstādes, bet tas viss attiecās uz biznesa kontaktiem un tirdzniecību. Tad radās ideja par pasākuma veidošanu – par asambleju. Šur tur mūs uzaicināja, šur tur mēs satikāmies ar māksliniekiem, devāmies uz darbnīcām, viss notika cilvēcīgas komunikācijas robežās. Eiropā nekas tāds nenotika, bija kaut kādi aizmetņi, dažādi jaunie modes pasākumi, kuriem visiem aizmugurē bija biznesa intereses. Austrumeiropā modes lietas tika bremzētas ar ideoloģisku spiedienu, savukārt Rietumeiropā tas tika izdarīts ar tirgus ekonomikas sviru dabisku darbību.
Tallinā notika vēl kāds svarīgs notikums. Jau pirmajā gadā es iepazinos ar žurnālistu Artemiju Troicki, mūzikas kritiķi, pateicoties kuram, uz lielās skatuves ir parādījušies tādi vārdi kā Cojs, Grebenščikovs un daudzi citi. Viņš mani uzaicināja uz Itāliju, kur Romā un Padujā notika viņa grāmatas “Back to USSR” prezentācijas pasākumi. Prezentācijās bija manas un Katjas Filipovas, tobrīd zināmākās krievu underground modes mākslinieces, performances. Tai trakajā braucienā es iepazinos un sadraudzējos ar tobrīd pagrīdes krievu mūziķiem. Žanna Aguzarova un “Bravo”, Pjotrs Mamonovs un “Zvuki Mu”, lietuviešu grupa “ANTIS”. Tikai gads bija pagājis kopš Jūrmalas trakumiem, bet es ar savām “drēbēm” un performancēm startēju Itālijā. Tūlīt pēc tam mēs ar Rūķi uzstājāmies Maskavā, mūs uzaicināja piedalīties atjaunotajā ’’Žurnal Mod” prezentācijā Kremļa koncertzālē ’’Rossija’’. Pasākumu rīkoja Padomju Savienības līdera un Perestroikas aizsācēja Mihaila Gorbačova kundze Raisa, un mēs bijām vienīgie nestandarta, alternatīvās modes pārstāvji, jaunā neformālā virziena apliecinājums. Mega zālē kolekcijas rādīja 15 modes nami, Slava Zaicevs un mēs.
Asamblejā mākslinieku atlase un uzaicināšana bija kā kinofestivālos, mēs pa saviem komunikāciju kanāliem atradām un uzrunājām māksliniekus. Tas nebija vienkārši, toties droši. 1994. gadā bija 1000 pieteikumu, bija jāatlasa 50 kolekcijas no 30 augstskolām. Tajā gadā tālākais reģions, no kurienes pie mums atbrauca, bija Honkonga. Mēs vienkārši meklējām un runājām, turklāt ļoti tieši. Lai turētos kādos organizatoriskos rāmjos, nolēmām, ka jāfokusējas uz noteiktām valstīm un reģioniem. Vispirms orientējāmies uz Vāciju un Austrumeiropu, tad uz Angliju, pēc tam uz Franciju. Mums bija izveidoti savi partneru biroji, Francijā tas bija nopietni, pusotru gadu braucu divreiz mēnesī, strādāju modes nedēļās, lai sapazītos un saprastu, kā strādā tobrīd perfektākā sistēma.

Tiešām brīnos, kā jūs spējāt iesaistīt māksliniekus no visa padomju bloka!
Ne tikai. Tobrīd jau esošos eks PSRS radošos saaicināt nebija grūti, atrast līdzīgi domājošos un strādājošos citur — gan. Taču pat no Anglijas, Francijas, Somijas, no Vācijas, pat no Indijas bija mākslinieki jau pirmajā Asamblejā 1990. gadā.

Pat tagad, ar visām mūsdienu sakaru iespējām, ir grūti dabūt cilvēkus.
Tagad ir grūti, jo cilvēki darīt negrib. Pieraduši pie viena konkrēta komunicēšanas formāta. Cilvēku laiku un intereses lielā mērā nosaka nevis viņi paši, bet apkārtējā pasaule. Pirms 30 gadiem bija iespēja dzīvot un strādāt citādāk, brīvāk, cilvēki vieglāk operēja ar savu laiku. Un, labi vai slikti, nekādi tīklojumi, mūsdienu izpratnē, nepastāvēja. Mākslinieku bija krietni mazāk, jo par tādiem uzskatīja tikai diplomus saņēmušos un ražojošos dizainerus. Mediju, sevišķi kvalitatīvo, bija daudz mazāk, un to uzmanību piesaistīt bija nesalīdzināmi grūtāk. Slavenības, protams bija; atšķirība tāda, ka par tādām kļuva talanta un darba rezultatā. Ar Pako Rabani iepazinos, kad viņš atnāca uz manu skati Parīzē 1993. gada rudenī, Esmod skolā. Pēc skates viņš pienāca izteikt komplimentu un piebilda: “Es esmu tāds puisis vienkāršs.” Uzaicināja mani uz savu studiju, kur jau pirmajā sarunā teicu, ka viņam jābrauc pie manis uz Asambleju ciemos, lai stimulētu jaunās paaudzes vēlmi un sapratni par kvalitatīvu tradīciju laušanu. Sagatavošanās process ar viņu notika pusgadu.

Cik zinu, jums nebija nekādas modes izglītības?
Pako Rabanem arī nav modes izglītības, viņš ir arhitekts. Terijam Muglēram arī nav modes izglītības, viņš ir scenogrāfs. Pat Karlam Lāgerfeldam nav modes izglītības! Interese un darbs jomā, piemēram, lielajos modes namos par asistentiem, virzīja daudzu mākslinieku iekļūšanu apritē. Izglītība modē IR vajadzīga, bet jautājums ir, ko tu gribi sasniegt. Izglītība nav garantiju pamats. Es vienkārši darīju, kā man patika, man pat simpatizēja, ka vairums publikas nesaprot, šausminās… Bezbailība, uzņēmība, ignorance par to, ka varu dabūt pa galvu — tas viss laikam man joprojām ir.
Man tiešām noveicās, ka 1990. gadā aizbraucu uz Londonu, jo tur iepazinos ar daudzām modes personībām un ar daļu no viņiem arī sadraudzējos. Rifats Ozbeks, Ketrina Hamneta, pie manis uz darbnīcu atnāca Vivjena Vestvuda, kaut kā tā…

Vivjena Vestvuda!
Turklāt treniņtērpā. Bet tā saite starp cilvēkiem... It kā komunikācijas laikmets to ir pagarinājis, nevis saīsinājis. Lai cik tas neizklausās dīvaini. Agrāk caur diviem trim cilvēkiem tu varēji tikt klāt jebkuram. Tagad, pat ja tu to cilvēku personīgi pazīsti, viņš neceļ, neatbild uz e-pastiem, neatbild uz īsziņām, vienkārši atslēdzis komunikāciju.

No kuriem modes māksliniekiem jūs iespaidojāties?
Uz mani pamatīgu iespaidu atstāja atklāsme, kas atnāca, kad pirmo reizi aizbraucu uz Itāliju. Atziņa, ka mūsu apoloģizētā Rietumu “augstā mode” īstenībā vairumā gadījumu ir garlaicīga. Man tā toreiz likās, un arī šobrīd manas domas nav mainījušās.
Otra agri nākusī atziņa — IR tādi mākslinieki, kas kāpj ārā no tradicionālajiem jeb trenda rāmjiem. Mega eksplozīvi un radoši. Tas notika tajā laikā, kad es iepazinos ar trakajiem britiem, Asamblejas sagatavošanas laikā, pirms satiku Endrjū Loganu, kas ieveda mani lielajā Londonas bohēmā. Tā bija pirmā lielā saskarsme ar radošu alternatīvu modi, tiesa, arī par viņu virzītājspēku bieži kļuva komerciālais komponents. Bet tas nebija svarīgākais, jo viņu rokenrolā ir likumsakarība: ja publika grib ar tevi komunicēt, būs cilvēki, kas to atbalstīs finansiāli. Londona bija salīdzinoši ļoti progresīva, jo viņu valsts uzstādījums tolaik bija izveidot savu modi. Londonā man plaušas atvērās konkrēti, pateicoties cilvēkiem man apkārt. Acīmredzot es tolaik darīju kaut ko tik vērtīgu, ka esmu ierakstīts arī pagājušā gadsimta beigu top 10 avangarda dizaineros. Tomēr diemžēl šīs lietas nebūs vērtē. Un, no vienas puses, tas ir labi, jo brīdī, kad karina medaļas, raksta godarakstus un saka, ka tu esi baigi foršs džeks, un turklāt sāk maksāt naudu, tā viss avangards beidzas, jo tie, kas maksā naudu, starp citu, ir arī tie, kas pasaka, kas tev būs jādara. Kā teica Deivids Bovijs, rokenrols beidzas tajā brīdī, kad pieslēdzas smadzenes. Kamēr tu darbojies tikai ar sirdi un sajūtām, tikmēr viss ir kārtībā. Smadzenes ieslēgt nedrīkst, ja vēlies sasniegt nepieredzēto. Tad lūk, iedvesmošanās bija no visa tā, kas notiek apkārt, no cilvēkiem, no visa, ko es redzu, un ko gribu cilvēkiem pateikt. Mūdbordi – tas viss ir forši, kad tu taisi kaut kādus biznesa projektus. Tāpēc ka tev ir mazāk jāiegulda darbs, lai pārliecinātu cilvēkus, ka tu strādā. Jo cilvēkiem ir tendence pieņemt to, kas ir jau uztaisīts. Un tā nav nekāda radošā mode.

Bet tā mode strādā. Izstudē visu vēsturi un pievieno mazliet kaut ko jaunu. Tā visi modes nami strādā!
Tā nestrādā modes nami, tā strādā bizness. Jo tad, kad tu pelni naudu, ir svarīgi, lai būtu drošība. Bet tad, kad tu nodarbojies ar jaunām lietām, tu nevari izstāstīt cilvēkam bez iztēles detalizēti, kas tas būs. Rezultātā viņš tam netic. Tikko tu sāc domāt, ka kādam kaut kas jānopērk, ja tev ir kaut mazlietiņ talanta, tu sapratīsi, kā to darīt. Un tas automātiski gremdē patiesa talanta izpausmes. Tas pats, ko es teicu par rokenrolu un popmūziku. Popmūzika ir forša lieta, bet, ja būs tikai popmūzika, kā tagad, tad rokenrola nebūs. Un nebūs attīstības.
Īsā atbilde par iedvesmošanos — nevaru teikt, ka bija kaut kas konkrēts. Protams, ar laiku kaut kas attīstījās, skatījos žurnālus, uz skatēm braucu, ar dažiem dizaineriem iepazinos personīgi, bet nevarētu teikt, ka viņi mani iespaidoja. Kāpēc man jātaisa kaut kas līdzīgs kaut kam, ko kāds jau ir uztaisījis?

Viss nāk pats no sevis?        
Sajūtas! Gribēšana izraisīt ko konkrētu. Reizēm izdodas, reizēm ne. Protams, ar laiku izveidojas stils, rokraksts, ja tu iespaidojies no kādām noteiktām lietām, tad veidojas kaut kādi virzieni, neierobežotās teritorijās, kā sirreālisms.

Jūs vienkārši eksperimentējāt ar siluetiem un materiāliem!
Mēs baigi maz eksperimentējām, paldies dievam, redz, mums nebija iespēju eksperimentēt. Man bija vienkārši jātaisa gatavs! Ja tev ir filmiņa ar 36 kadriem, tu nevari atļauties uzņemt 200 kadrus. Ja tev ir telefons ar neierobežotu atmiņu, bliez, kamēr apvemies.

Vai bija pieejami modes žurnāli un citi mediji no ārvalstīm?
Mediji nebija pieejami. Bija kaut kādas videokasetes ar ierakstiem. Žurnāli pieejami sāka kļūt 80. gados, pašās beigās. Žurnālos tu saņem jau filtrētu informāciju. Tajā laikā pamatā bija glancētie modes žurnāli. Padomju laikā tas bija retums, arī 90. gados to bija stipri maz. Informācijas bija stipri, stipri, stipri vien mazāk.

Kādas tēmas parādījās jūsu kolekcijās?
Tēmu, mūsdienu dizaina izpratnē, nebija. Bija performances ar naratīvu. Bija vēlme provocēt konkrētas emocijas. Man katrā kolekcijā ir savs piegājiens, tēma nav par kaut kādu, piemēram, ceļojumu uz Indiju. Tolaik mums bija svarīgi provocēt reakciju, emocionālo efektu, un panākt, lai cilvēki uztvertu to, ko mēs gribam teikt. Visas Austrumeiropas alternatīvās modes atslēga bija nevis radīt kaut ko nebijušu un ar to piesaistīt uzmanību, bet vēlme radīt darbu, kurš cilvēkus uzrunātu un izraisītu viņos tās vai citas emocijas, un darīt to tā, lai sasniegtu iespējami vairāk cilvēku. Šeit ir zināma sakritība ar publisko mākslu, streetart.
Tēmas  atnāk pašas, un, no otras puses, ja es redzu, ka mani uzrunājošas tēmas nevienu neinteresē, – nu, kāda suņa pēc? Protams, ka militāristi, cietumnieki ir visredzamākā un visprimitīvākā, plakātiskākā tēma, kuru saprot. Bet jautājums, vai to saprot līdz galam, vai tā ir tikai vinjetes forma. Patiesība slēpjas, un tai var piekļūt, ja torti dabū visu kopā, ne tikai tās augšējo slāni.
Vislielākais apjoms, ko paveicām, bija lielā izrāde “Postbanālisma balle” 1989. gadā. Balle tapa vairākus gadus, un mēs to arī rādījām pa daļām. Pirmā performance notika 1987. gadā, nākamā – 1988. gadā, tur bija 12 kolekciju, 20–30 tērpu katrā, ilga stundu un piecas minūtes. Skanēja “Jumpravas” mūzika. Garlaicīgi nebija.

Bet tomēr mākslinieki bieži iespaidojas cits no cita, un rezultātā rodas darbi ar vienotu tematiku.

Katrā reģionā ir savas skolas, bet, jebkurā gadījumā, ir normāli, ka idejas lido gaisā un darbi veidojas līdzīgi, ja visus uztrauc kas viens. Ja komerciālajā modē ir trends uz afrikāņu, orientālām lietām, vinnēt var tas, kurš neiet tradicionālā virzienā, bet gan dara atšķirīgi. Jo tie, kas vēlas izskatīties kā visi, ir foloveri, bet tie, kas grib būt atšķirīgi, vai nu totāli vinnē vai totāli zaudē. Kamēr tu esi jauns un bezbailīgs, tu nedomā par sekām, tu neesi rāmjos. Tāpēc runa ir par nepieradinātajiem. Jo tu kļūsti vecāks, jo vairāk pieredze un uzmanība nāk līdzi. Pieradināšana caur sistēmu un naudu ir visbriesmīgākā un visnenovēršamākā pieradināšanas forma. Tu IT KĀ esi brīvs, bet, brīvi strādājot, paraksti sev spriedumu… Pat ideoloģiskā pieradināšana nav tik traka.

Kādus materiālus izmantojāt?
Visdažādākos. Lūk, kāds stāsts — kad mani uzaicināja uz Itāliju un gribēju uztaisīt kaut ko pamanāmu, kvalitatīvu, mana izpratne par kvalitāti bija atbilstoša tā laika informācijas līmenim — nekāda. Mēs aizbraucām uz noliktavu un kaut kādu audumu atradām. Sašuvu kolekciju. Romā kāda zināma modes nama radošais direktors teica, ka baigi forši, ka tā ir Alta Moda, tomēr pajautāja — kāpēc no mēbeļu auduma šuvāt tos tērpus? Tika taisīts no visa, no kā var uztaisīt. Sākot ar dažādiem palīgmateriāliem, mēbeļu auduma paliekām, plēvēm. Kāds Asamblejā startēja ar tērpiem no papīra, no kartona salīmētiem. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka viens no potenciāliem radošās darbības veicinātājiem ir resursu un materiālu trūkums. Situācija spiež domāt radoši. Neesmu dzirdējis, ka pārpilnībā var liela māksla rasties. Parasti rodas glossy fatamorgānas, kas saplīst pret pirmo šķērsli. Ja tu strādā caur grūtībām, tas biežāk ved pie kaut kā kvalitatīva.

Kas notika ar tērpiem pēc modes skates? Vai tie tika kādā veidā dokumentēti, pārdoti, nēsāti vai nodoti glabāšanā?
Nezinu.

Jūs tos vienkārši atdevāt?
Nē, daudzi vienkārši pazuda, divi laikam ir Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, iespējams, kāds kaut kur mētājas, neviens jau šādas lietas pie mums nepērk. Jo nevar uzvilkt.

Vai jūsu paziņas vilka tērpus pēc modes skatēm?
Dažas lietas, kuras radīju kādiem konkrētiem mērķiem vai cilvēkiem, protams, nēsāja. Drēbes performancēm nebija klasiskā izpratnē nēsājamas. Kaut ko esmu dāvinājis, bet lielākā daļa pazudusi.

Galvenais, ka liecības par tērpiem saglabājušās fotogrāfijās.
Esmu savācis arhīvu priekš grāmatas, tā ka kaut kas būs. Latvijā skates vairs netaisīšu, bet Lietuvā uztaisīšu performanci nākošgad. Šobrīd pie tā strādāju.